Zemkopības ministrs Armands Krauze par birokrātijas mazināšanas turpināšanu, atbalstu lauksaimniekiem un šī gada prioritārajiem darbiem 1
Cik lielā mērā mūsu lauksaimnieki ar saviem ražojumiem ir konkurētspējīgi? Kāds ir valsts atbalsts zemniekiem? Vai beidzot Eiropas Savienības lauksaimniecības politika tiks vienkāršota vai arī turpināsim pīties birokrātisko prasību valgos? Par šiem un vēl citiem jautājumiem saruna ar zemkopības ministru Armandu Krauzi (ZZS).
Lauksaimnieki pauduši satraukumu – ja ražas sezona būs slikta, lauksaimnieki vairs nevarēs atrast rezerves, lai šo gadu pārdzīvotu un sāksies bankrotu vilnis. Tiešām situācija ir tik bēdīga?
Te būtu jārunā par atsevišķām nozarēm. Piemēram, piena ražošanā šobrīd cenas ir labas. Ja raugāmies uz liellopu gaļas nozari, tad arī tajā produkcijas cenas ir sasniegušas vēsturiski rekordaugstu līmeni. Savukārt graudkopības nozare, it sevišķi atsevišķos Latvijas reģionos, tiešām sāk saskarties ar būtiskām problēmām. Aizpagājušais gads bija ļoti slikts, arī pagājušais atsevišķos reģionos nebija nekāds labais. Ja arī šis gads būs tāds pat, tad tiešām ir pamats runāt par nopietnu situāciju un domāt, kā tiksim ar to galā. Tas nozīmē, ka no valsts puses būs nepieciešami speciāli atbalsta mehānismi. Ja saimniecība jau ir nonākusi grūtībās, tad tāda finanšu institūcija kā “Altum” vairs palīdzēt nevarēs, bet mums ir arī Latvijas lauku konsultāciju centrs, kas var iesaistīties saimniecību restrukturizācijā. Bet, protams, ja trešais gads pēc kārtas ir slikts, tad graudkopības nozarē situācija var būt ļoti, ļoti nopietna.
Kas darāms pārtikas produktu ražotāju konkurētspējas uzlabošanai? Vairāk jākooperējas, jāiegādājas modernas ierīces ražas novākšanai un pārstrādei, varbūt jādara kas cits, lai cilvēki galvenokārt pirktu mūsu pašu produkciju?
Ja runājam par politiskiem instrumentiem, tad Eiropas Savienībai savs tirgus jāaizsargā vairāk kā līdz šim. Protekcionisms, diemžēl, visur pasaulē sāk uzņemt lielus apgriezienus, jo sevišķi Amerikas Savienotajās Valstīs pēc Donalda Trampa ievēlēšanas. Taču Eiropā no lauksaimniekiem tiek prasīta ļoti augstu standartu ievērošana, un mēs nevaram pieļaut, lai šeit ienāktu produkcija, kura ražota šiem standartiem neatbilstošā veidā. Lai aizsargātu savu tirgu un uzturētu konkurētspēju, saimniecībām tiešām jābūt modernām un efektīvām. Vai tas ir sasniedzams caur kooperēšanos vai individuālā līmenī, bet mums jārada lielāka pievienotā vērtība. Nav runa par to, vai saimniecība ir liela vai maza, jautājums ir par darba efektivitāti. Latvijai jāspēj konkurēt ar tepat līdzās, Eiropā esošajām kaimiņvalstīm. Klimatiskie apstākļi jau mums ir ļoti līdzīgi. Ja iepriekš Eiropas politikā “zaļās lietas” bija pirmajā vietā, tad tagad, domāju, tā vairs nedrīkst būt. Pirmajā vietā mums tomēr jāliek konkurētspēja.
Jūs domājat, pašiem savas intereses?
Tieši tā. Nacionālās intereses un, protams, vietējie produkti vairāk visos skolu iepirkumos, bērnudārzos, slimnīcās un visur, kur vien var.
Viena no problēmām, kas tiek piesaukta gadiem ilgi, ir līdzekļu trūkums. Tomēr tanī pašā laikā lauksaimniekiem, zivsaimniekiem, mežsaimniekiem pieejams valsts atbalsts apgrozāmajiem līdzekļiem un mazajiem aizdevumiem. Vai, jūsuprāt, šī programma ir gana elastīga kā attīstībai, tā arī vajadzības gadījumā ražotāju noturēšanai “virs ūdens”?
“Altum” programma apgrozāmajiem līdzekļiem ir ļoti laba, tā ir ar pazeminātiem procentiem, un to var izmantot. Ļoti liels sasniegums te ir no valdības puses, to gan es vēlētos uzsvērt. Tas ir tā sauktais “de minimis” atbalsts, kurš bija jāsaskaņo ar Eiropas Savienību. Mēs bijām jau ļoti tuvu “griestiem” – daudzi zemnieki augšējo robežu jau bija sasnieguši un arī valsts kopumā bija tās tuvumā. Taču pagājušajā gadā Zemkopības ministrija, ciešā sadarbībā ar premjeri, kura to lobēja Briselē, panāca, ka “de minimis” tika teju divkārt paaugstināts, un līdz ar to gan Latvijas valsts, gan mūsu zemnieku saimniecības var turpināt saņemt šādu atbalstu. Piemēram, apgrozāmos līdzekļus par pazeminātiem kredītprocentiem, kas ir patiešām svarīgi. Protams, tā nav subsīdija, šī nauda būs jāatdod, taču tas ir ļoti labs instruments grūtību pārvarēšanai.
Esat iesniedzis Eiropas Komisijai priekšlikumus, lai vienkāršotu Eiropas Savienības lauksaimniecības politiku un prasības. Pastāstiet, lūdzu, sīkāk, ko šie priekšlikumi paredz un ko tie dos mūsu lauksaimniekiem?
Te ir vairāki līmeņi. Briseles un mūsu valsts attiecības, ko varbūt mediji nemaz neredz, un tālāk valsts un zemnieku attiecības. Bieži vien Brisele prasa no valsts tik daudz, ka tai nav citas izvēles, kā iestrādāt normatīvajos aktos šīs Briseles normas. Zemnieki ir dusmīgi uz valsti, bet reāli tās ir prasības, kas nākušas no Eiropas Komisijas, no auditoriem un visa pārējā. Tādēļ ar Eiropas Komisiju jārunā par to, ka Briselei šīm lietām jāpieiet saprātīgi un tik birokrātiska pieeja, kādu redzam šobrīd, ir katastrofa. Esam par to iesnieguši vēstuli arī ES Lauksaimniecības un pārtikas komisāram Kristofam Hansenam un Eiropas ekonomikas un produktivitātes, īstenošanas un vienkāršošanas komisāram Valdim Domrovskim, kurš arī par šīm lietām atbild. Tas ir viens no sarunas tematiem un esmu jau saņēmis apliecinājumu, ka no Eiropas puses šīs prasības tiks mazinātas. Piebildīšu, ka esam uzaicinājuši Eiropas komisāru Kristofu Hansenu uz Latviju, un ir ieplānots, ka viņš visas Baltijas valstis, tai skaitā Latviju, varētu apmeklēt aprīlī.
Tāpat kopējās lauksaimniecības politikā jāņem vērā tik stratēģiski svarīga joma kā pārtikas ražošana. Mūsdienās cilvēki runā par enerģētiku, drošību, raķetēm, pretgaisa aizsardzību, taču jāatceras, ka lai to visu darbinātu, cilvēkiem jābūt paēdušiem. Ja mēs kādu nepareizu rīcību rezultātā zaudēsim mūsu lauksaimniekus, viņu saražoto produkciju, tad arī šajās jomās sagaidīsim milzīgas problēmas. Piemēram, ja savu aramzemi un ganības apstādīsim ar mežiem, tad koki mums būs, bet pārtikas ziņā būsim atkarīgi no citām valstīm un reģioniem. To nedrīkstam pieļaut. Piemēram, ja rastos situācija, kad Baltijas valstu “šaurā vieta” – Suvalku koridors ir apdraudēts, mums no Eiropas neko piegādāt nevarētu. Tātad mums jābūt pašiem savai pārtikai, tas stratēģiski ir ļoti nozīmīgi.
Eiropa saprot, ka šai kopējai lauksaimniecības politikai ir jāpaliek un arī naudai lauksaimniekiem ir jāpaliek. Taču jābūt godīgiem un jāpabeidz tiešo maksājumu izlīdzināšanu.
Vai, jūsuprāt, atbalsta mehānismi lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem ir pietiekami?
Mehānismu ir pietiekami. Taču, ja iepriekš tie vairāk bija vērsti uz zaļo politiku, tad tagad tie jāpagriež uz konkurētspēju. Tomēr mēs uzskatām, ka būtiski sistēmu mainīt nevajag, jo šī sistēma ir no 2023.gada, un salīdzinoši īsā laikā kardinālas izmaiņas tomēr nebūtu pieļaujamas.
Uz šo brīdi Latvijas Kopējās lauksaimniecības politikas stratēģiskajā plānā 2023.–2027. gadam panāktās izmaiņas vienkāršos un atvieglos lauku saimniecību un pārtikas ražošanas uzņēmumu pieteikšanos ES atbalstam un tā saņemšanu. Nevajag taisīt nekādas revolūcijas, vienkārši jānoņem tas administratīvais slogs un tās lietas, kas nav atbilstošas mūsu lauksaimnieku un arī Eiropas interesēm, piekoriģējam.
Ja reiz atbalsta mehānismi ir pietiekami, tad ar ko izskaidrojams, ka Latvijā ražoti pārtikas produkti nereti ir ievērojami dārgāki par importētajiem? Lai kā pircējiem gribētos atbalstīt vietējos produktus, lielākoties viņi ar saviem maciņiem tomēr balsos par lētāku alternatīvu.
Ja aizbrauksim uz jebkuru Eiropas Savienības valsti, teiksim, Vāciju vai Nīderlandi, un tirdziņā gribēsim nopirkt vietējos pārtikas produktus, tad redzēsim, ka tie nav tie lētākie. Salīdzinoši maz maksās produkti, kuri ir industriāli ražoti lielos apjomos un nereti tiek importēti. Arī mūsu mazo un vidējo saimniecību ražotā pārtika atrodas tajā pat sektorā, kur vācu, beļģu, Nīderlandes vietējie pārtikas produkti, un līdz ar to viņi ir dārgāki. Tas ir normāli. Ja mēs izvēlētos no trešajām valstīm importētu, rūpnieciski ražotu pārtiku, kur netiek ievēroti Eiropas standarti, to cena būtu jūtami zemāka.
Lai arī sākotnēji tirgotāji protestēja, tomēr labs palīgs pircējiem ir pie produktiem izvietotie ražotājvalsts karodziņi. Tas sevi ir attaisnojis?
Uzskatu, ka tā ir ļoti pozitīva lieta tieši no patērētāju informētības viedokļa. Cilvēkiem ir tiesības zināt par produktu visu. Patērētājs tad izvēlas, pirkt Argentīnas produktus, tomātus, kas ir ievesti no Spānijas, vai arī izvēlas vietējos. Tas jau nenozīmē, ka cilvēki tagad pirks tikai Latvijas vai tikai importa produktus. Mums vienkārši ir tiesības zināt, no kurienes kurš produkts nācis. Pirms tam daudzi tirgotāji centās noslēpt produkta patieso izcelsmi un tas nebija korekti. Domāju, tā ir ļoti laba iniciatīva, kas tika atbalstīta no Saeimas un Ministru kabineta puses
Vai ir panākta kāda vienošanās vai vismaz produktīvas sarunas ar veikalniekiem par Latvijā ražoto pārtikas produktu cenu samazināšanu veikalos?
Pagaidām nav. Taču esmu uzaicinājis uz tikšanos “Rimi” vadību, gribu tikties un individuāli pārrunāt esošo situāciju ar visu lielāko veikalu ķēžu vadību. Tad arī sapratīsim, kā rīkoties tālāk. Vai viņi ir vērsti uz sadarbību, vai arī pārstāv tikai savus investorus un viņu intereses.
Birokrātija un administratīvais slogs ir viens no tiem “bubuļiem”, par kuru vairs sen neviens netic, ka kaut kas var mainīties. No gada sākuma vienā iestādē ir apvienots Lauksaimniecības datu centrs un Lauku atbalsta dienests. Vai tas jau devis kādus redzamus panākumus vai arī par to vēl par agru runāt?
Mūsu mērķis bija samazināt kontroli zemniekiem un vienkāršot datu ievadi, lai lauksaimniekiem tam jātērē mazāks laiks. Turpmāk viņus kontrolēs tikai viena iestāde – Lauku atbalsta dienests un dubultas kontroles nebūs. Pagaidām par rezultātiem tiešām ir pāragri runāt, taču viena redzama lieta ir – pēc pievienošanas Lauku atbalsta dienestam Lauksaimniecības datu centra darbinieku skaits ir samazinājies aptuveni par 23%. Tas pats attiecas arī uz resursiem – daudzas lietas, kā piemēram, tik daudz automašīnas, mums vairs nav vajadzīgas. Tas ir reāls ietaupījums, kas man liekas ļoti pareizi.
Kā sokas ar Zemkopības ministrijas centieniem panākt, lai ES dokumentos, kas skar lauksaimniecības nākotni, tiktu atzīts, ka nākamajā ES plānošanas periodā 2028.-2034. gadam ir jāpabeidz tiešo maksājumu izlīdzināšana? izdosies panākt, lai lai nākotnē būtu nodrošināts pietiekams ES finansējums lauku attīstībai?
Ļoti ceru, ka izdosies. Esam par to Eiropas Komisijā runājuši. Tas gan nenozīmē, ka mums šie tiešie maksājumi palielināsies, tikpat labi ir iespējams, ka izlīdzināšanas rezultātā citām valstīm tā samazināsies.
Ko Jūs uzsvērtu kā svarīgāko šogad Zemkopības ministrijas paveicamo darbu?
Ļoti gribētu, realizēt programmu par vietējās pārtikas pieejamību skolās un bērnudārzos. Papildus tam mums ir arī paredzēta atbalsta programma 16 miljonu eiro apmērā. Es gribētu, lai šogad tas viss tiek reāli iedarbināts, lauksaimnieki saiet kopā, kooperējas un nodrošina tādu produkcijas apjomu, lai varētu to bez problēmām piegādāt izglītības iestādēm Latvijā ražotu labu pārtiku. Līdz šim tādas atbalsta programmas un arī strukturētas pieejas šī jautājuma risināšanai nebija. Manis minētā nauda ir atvēlēta sadarbībai ar pašvaldībām, kooperatīviem, zemnieku saimniecībām. Arī tam, lai zemnieki varētu izveidot noliktavu, kur savest kartupeļus, kāpostus, burkānus un citus dārzeņus. Tur būtu arī iekārta, ar kuru šos dārzeņus nomazgā, nomizo un sagatavo tā, lai skolas tos uzreiz var izmantot. Arī apjoms ir svarīgs. Viena zemnieku saimniecība nevar nodrošināt visām novada izglītības iestādēm nepieciešamos produktus, vai tie būtu, teiksim, piena produkti vai dārzeni, bet, vairākām saimniecībām kooperējoties, tas ir iespējams.
Otrs lielais darbs ir turpināt birokrātijas mazināšanu, tostarp arī lauksaimniecības informācijas sistēmu sinhronizāciju, kā arī pārbaužu un atskaišu tālāku samazināšanu. Te es pilnībā pieņemu premjeres uzstādījumu, ka tā ir viena no šī gada prioritātēm.
Apmaksā partija “Zaļo un Zemnieku savienība”
