Foto – Ivars Bušmanis

Pagājušajā nedēļā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) nāca klajā ar pētījumu – lai paēduši varētu būt visi deviņi miljardi cilvēku, kas zemi apdzīvos 2050. gadā, par nozīmīgu pārtikas daļu cilvēkiem un barību mājlopiem, iespējams, kļūs mušas, vaboles, kāpuri.

Lasītākie

Kokteilis

Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot

“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

Lasīt citas ziņas

“Latvijas Avīzes” publiskajā diskusijā Dobelē “Jaunie spēles noteikumi lauksaimniecībā” vaicāju zemkopības ministrei Laimdotai Straujumai (“Vienotība”): “Vai nākotnē latvieši raks zemi, lai to apstrādātu vai lai meklētu tārpus?”

Jā, ANO aprēķini apliecina, ka 2050. gadā vajadzēs daudz vairāk pārtikas, nekā spējam saražot, apstiprina ministre: “Jautājums tikai, vai to pārtiku, ko spēsim saražot, spēs nopirkt tie, kas cieš badu.” Tāpēc Eiropas Savienība konsekventi piemaksā saviem zemniekiem, lai viņu saražotā pārtika būtu nopērkama visā pasaulē.

Tālu ceļu veikuši! Ziemeļkorejas karavīri jau ir Mariupolē un Harkivas apgabalā

VIDEO. Par slepkavību aizdomās turētais mēģina aizbēgt no nopratināšanas telpas, sienā izdauzot caurumu

Sprūds: Uzbrukumā ANO miera uzturēšanas spēku bāzei Libānā Latvijas karavīri nav cietuši

“Kaut arī statistika uzrāda vairāk nekā 83 tūkstošus saimniecību, Eiropas maksājumus saņem 65 tūkstoši lauksaimnieku. Bet cik no tiem saražo pārtiku citiem? Puse zemnieku apgādā tikai sevi. Biznesa zemnieku, kuriem ir vismaz 15 tūkstošu latu apgrozījums gadā, ir tikai 6000! Tirgum ražojošu zemnieku ir par maz, tāpēc jaunajai tiešmaksājumu sistēmai jākalpo to skaita palielināšanai. Mēs zemnieku organizācijām piedāvājam piecus veidus šā mērķa sasniegšanai, jo ES atstāj izvēles iespējas, kam un cik maksāt no Latvijas laukiem atvēlētajiem septiņiem miljardiem eiro – par miljardu vairāk nekā šajos septiņos gados.”

Skaidrs ir viens, ka visvairāk tiešmaksājumu tiks aktīvajiem lauksaimniekiem, kurus noteiks pēc ES vispārējās definīcijas trim kritērijiem un katrā dalībvalstī nacionālajai specifikai atbilstošas formulas.

“Platību appļāvēji saņems mazāk nekā aktīvie zemnieki,” sola Straujuma. Arī mums kļūst skaidrs: nauda tiks dalīta citādi. Vēl pagājušonedēļ lauksaimniecības ministri Briselē diskutējuši, kā mainīt mazo saimniecību atbalstu shēmu un atbalstu jaunajiem lauksaimniekiem.

“Es iestājos par to, ka dalībvalstīm ir jādod iespēja atbalstīt arī mazos lauksaimnieciskos ražotājus,” stāsta ministre.

Tomēr arī aktīvos lauksaimniekus paredzēts ierobežot. Gada sākumā ministre paziņoja, ka maksimālais vienai saimniecībai iespējamais atbalsts modernizācijai būs 
500 000 latu līdzšinējo 2,8 miljonu vietā. Labāk atbalstīt lielāku skaitu saimniecību! “Tagad griesti pacelti no 500 000 uz diviem miljoniem latu, aploksnes sadalījuma pa saimniecību lieluma grupām nav, atšķirīgas atbalsta intensitātes tāpat,” savā atklātajā vēstulē pārmet Agita Hauka, Latvijas Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja. Vai tiešām ministre atkāpusies no sākotnējās ieceres, pārvaicāju.

Straujuma bija pārsteigta par šādiem pārmetumiem un atkārtoja: “Joprojām apliecinu, ka maksimāli pieļaujamā summa dažādas tehnikas iegādei būs 500 000 latu attiecināmās izmaksas. Vienīgā mana atkāpe ir par 1,4 miljonu latu griestiem lauksaimniecības būvēm,” atbild ministre. Mazām un vidējām saimniecībām jākļūst lielākām ražotājām, mudina viņa.

Tomēr atbalsts mazajiem neparādās naudas ailītēs. “Kad iedalījāt naudu meliorācijai, tad pie reizes – turpat desmit miljonu latu arī tehnikas iegādei, tajā skaitā lopbarības dalītājiem fermās. Tajā pašā laikā ir 1500 sīksaimniecību, kurās nav piena dzesētāja,” prasu skaidrojumu ministrei.

“Man ir šo saimniecību saraksts. Trīssimt no tām ražo nekvalitatīvu pienu. Ja divu govju dēļ nopērkam dzesētāju un pēc gada šīs saimniecības nav, vai tas būs labs naudas ieguldījums?

Un otrs aspekts. Kooperatīvā “Jaunais piens” paskaidroja, ka neatmaksājas braukt pēc piena uz tām saimniecībām, kurās ir mazāk par deviņām slaucamām govīm. Igaunijā vidējais govju skaits fermā ir 92,” atbild Straujuma.

Ozolnieku novada domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Vīgants (Reformu partija) ir zemnieks un pats nesaprašanā, vai viņš ir mazs, vidējs vai liels. “Apsaimniekošanā man ir 600 hekt­āru zemes, no kuriem ap simts hektāru cieta no paliem. Bet tāpēc jau tās neskaitās lauksaimniecībai nelabvēlīgās zemes.” Tomēr viņš iestājas par lielāku atbalstu mazajām saimniecībām, ja gribam visā Latvijā saglabāt dzīvus laukus. “Vai atbalsts mazāk labvēlīgajām teritorijām saglabāsies?” viņš taujā ministri.

“Pašlaik ir trīs dažādi piemaksu līmeņi, lielākais ir 58 eiro par hekt­āru. 90% Latvijas teritorijas pēc klimatiskajiem apstākļiem ir nelabvēlīgi lauksaimniecībai, bet ir iespējas tiešmaksājumiem saņemt piemaksas par saimniekošanu arī ekonomiski nelabvēlīgā teritorijā. Mana doma ir piemaksas saglabāt, bet Zemgalē to nebūs,” paskaidro Straujuma.


“Kad viesojāties Penkulē, jūs teicāt – nākotne ir tikai lielajām saimniecībām,” no zāles atgādināja… “Vai pēc kāda laika nenonāksim pie neapdzīvotiem laukiem? Neatbalsot mazos lauksaimniekus, lauki izputēs,” viņa taujāja pēc atbalsta mazajām saimniecībām.

“Neatkarīgi no saimniecības lieluma iestājos par to, lai tās efektīvi izmanto zemes resursus un ražo. Esmu bijusi sešu hektāru saimniecībā un arī desmit hekt­āru saimniecībās tepat Zemgalē, kas atradušas savu nišu. Tās nodarbojas ar zemeņu un to stādu audzēšanu, ar rabarberu audzēšanu un rabarberu vīna raudzēšanu, ar kāpostu audzēšanu un skābēšanu. Turklāt šajā reģionā ir daudz labu mājražotāju. Hektārmaksājumus saņem un saņems visas saimniecības neatkarīgi no to lieluma.”

Tomēr Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta pētījumā secināts, ka uz katru hektāru zemes un uz katru mājdzīvnieka vienību vidējās un lielajās saimniecībās saņemts divas, pat trīs reizes lielāks atbalsts nekā mazajās saimniecībās, atgādinu ministrei.

“Jā, tas ir noticis, jo lielās saimniecības realizējušas vairāk modernizācijas projektu,” atzīst Straujuma. “Saimniecības ar apgrozījumu līdz 15 000 latu gadā varēs saņemt lielāku atbalsta intensitāti. Tomēr mazajām saimniecībām ir jāizvērtē, vai traktora iegāde atmaksājas.”

Paradoksāli, agrāk lauksaimnieki vairāk prasīja atbalstu tieši ražošanas modernizācijai, bet tagad – arvien vairāk – ceļiem. “Jā, kad piena mašīnas vairs nevar izbraukt līdz fermām, tad tas arī zemniekiem ir kļuvis par jautājumu numur viens,” atzīst ministre.

“No valdības šajā periodā novirzītajiem papildu 129 miljoniem 40 miljoni paredzēti papildus valsts tiešajiem maksājumiem 2014. gadā atšķirību izlīdzināšanai tiešmaksājumos ar Baltijas kaimiņiem, bet pārējā nauda tiks novirzīta ceļiem un meliorācijai no 2015. līdz 2020. gadam,” sola ministre.

Vai arī turpmāk būs kā tagad – kad no cukurbiešu kompensācijas naudas arī pašvaldības varēja rekonstruēt pagasta ceļus, nerimās dobelnieki. “Ar Satiksmes ministriju esam vienojušies, ka valsts budžeta papildus piešķirto naudu varēsim izmantot arī saimniecību ceļu labošanai. Vispirms to sadalīs pēc ceļu skaita pašvaldībām, un katra pašvaldība lems, kuriem ceļiem tā visvairāk vajadzīga.”