Zemgales tīrumi vēstures palos. Saruna ar dzejnieci Inesi Zanderi 0
Šodien Jelgavas kultūras namā izskanēs Latvijas valsts simtgades vērienīgākā mūzikas projekta “Latvijas gredzens” ceturtais – noslēdzošais – posms “Zemgales gredzens”, kura mākslinieciskā koncepcija īstenosies kino koncertā “Vēstures palos”. Libreta autore ir dzejniece INESE ZANDERE.
Koncertcikls “Latvijas gredzens” kā dāvana Latvijai valsts simtgadē aizsākās 2017. gada pavasarī un līdz šim jau piedzīvojis trīs Latvijas novadiem veltītus gredzenus: Latgalei – koncertizrāde “Rakstiem un skaņai”, Kurzemei – lielkoncerts “Pūt, vējiņi!” un Vidzemei – muzikāla izstāde “Kalns uz augšu ies”. Zemgales novadam veltītais kino koncerts “Vēstures palos” noslēgs vērienīgā mūzikas projekta divu gadu ciklu.
“Zemgales gredzenā” satiksies Latvijas Radio koris, Latvijas Radio bigbenda grupa, saksofonists Oskars Petrauskis un pianists Raimonds Petrauskis, kā arī laikmetīgās dejas mākslinieki Lilija Lipora un Guntis Spridzāns.
Koncerta mākslinieciskais vadītājs diriģents Sigvards Kļava teic, ka mūzika, dzeja, deja un kino savīsies, nevis cits citu ilustrējot, bet vienlaikus stāstot vienu – Zemgales – stāstu, katrs savā valodā ieviešot sev raksturīgo tonalitāti un veidojot mākslas darbu ar vēsti par Zemgales novadu un Zemgales cilvēkiem. Mūzikas asinsriti veidos dialogs starp sievišķo – Līgas Celmas-Kursietes mūziku – un vīrišķo, ko pārstāv komponists Pēteris Vasks. Skanēs gan jau dzirdēti skaņdarbi, gan pirmatskaņojumi – Pētera Vaska “Tēvu zeme” un Līgas Celmas-Kursietes skaņdarbs “Mēs stāvam vēl” – abi ar Knuta Skujenieka dzeju.
Režisora Roberta Rubīna videodarbā uz ekrāna Zemgales ainavas apvienosies ar deju, dažādu laikmetu valodas kopēju tekstiem, žurnāla “Atpūta” lappusēm un dzejnieču rokrakstiem, veidojot gan kustīgas, gan nekustīgas “bildes”. “Katru aprakstīto epizodi esmu mēģinājis apdzīvot,” saka režisors, “Guntis Spridzāns dažās minūtēs caur deju attēlo, piemēram, veselu strēlnieku rotu pirms kaujas.” Lidija Lipora uzsver, ka laikmetīgajā dejā nekas nedrīkst būt uzspēlēts un māksliniekam jābūt patiesam un ne pārlieku daudzvārdīgam kustībā. Lilija Lipora un Guntis Spridzāns dejas valodā emocionāli izdzīvos vai visas latviešu tautas ciešanas.
“Vēstures palos” vēsta par Zemgali kā arkla un zobena zemi, kur auglība mijas ar nāvi.
Tajā skan militāri marši un sēru mūzika, kanonizētas leģendas un pašapzinīgas pūtēju zaļumballes. Plašie tīrumi pārvēršas karalaukos un kapu laukos, kas atkal pārtop tīrumos un tajos izaug latviešu literārā valoda, pirmie prezidenti un valstsvīri, diži dzejnieki un stipras dzejnieces. Zemgales mērogs ir apvāršņa plašums, un Latvijas valsts tajā ir kā Lielupe, kuras palos atkal satiekas vēstures līdzenumā izkliedētās dvēseļu upītes. Par to visu šajā sarunā ar koncerta libretisti dzejnieci Inesi Zanderi.
– Inese, sakiet, lūdzu, kādi ir jūsu radītā Zemgales stāsta stūrakmeņi?
I. Zandere: – Atspēros no Sigvarda Kļavas aicinājuma apzināt Zemgales kultūras cilvēkus dažādās jomās. Tālāk man tika dota diezgan liela brīvība ienest stāstā to, kas manā Zemgales izjūtā ir galvenie punkti.
Pirmais ir mēroga sajūta, Zemgales plašums, ainava, par kuru Knuts Skujenieks saka – visskaistākā un visīstākā Latvijas ainava ir mākoņu kalni virs līdzenuma.
Otrs stūrakmens, kas arī saistās ar ainavu, ir Zemgales mazās upītes, jo manā priekšstatā tās simboliski ataino Zemgales vēsturi. Mazās upītes vienmēr tecējušas no dienvidiem uz Lielupi, virzienu nav mainījušas nekad. Virzienu ir mainījusi vēsture, jo Zemgalē vairs nedzīvo zemgaļi, bet gan zemgalieši, cilvēki, kas aizpildīja šo teritoriju pēc tam, kad vēsturiskās zemgaļu ciltis bija spiestas nodedzināt savas pilis, doties uz Lietuvu un tālāk iekļauties jau leišu, nevis latviešu etnosā.
Pati esmu dobelniece, tur apkārt visas mazās upītes rindiņā tek uz Lielupi. Man vienmēr bijusi sajūta, ka tā ir vēsturiska nākšana atpakaļ no Lietuvas uz Latviju, vēlēšanās savilkt spēkus un vēsturi kopā, saplūst vienos lielos palos un vienā lielā upē, kas vienmēr aizskalo vēsturiskās kļūdas un ļauj sākt visu no gala…
Un trešais tēls ir tīrums, jo Zemgale ir viens milzīgs tīrums, kuru pārmaiņus ar te zobeni un tanki, te arkli, kā mūžīgā vēstures karalaukā, ko katru reizi no jauna pārskalo auglīgi pali. Un šajā tīrumā izaugušas divas mūsu valstij ārkārtīgi svarīgas lietas.
Pirmkārt, latviešu literārā valoda. Koncertā ir daļa, ko tā arī sauc – “Valodas tīrums”, un tā stāsta par nozīmīgiem valodas kopējiem, kas visi kā viens bijuši Zemgales vai Sēlijas ļaudis. Tas ir gan Mancelis ar savu pirmo latviešu valodas vārdnīcu un citiem darbiem, gan Sēlijā mitušais Vecais Stenders, gan Alunāns, kurš sēj jaunus vārdus, gan valodnieks Mīlenbahs, gan mans viscienītākais novadnieks Bīlenšteins, kurš vācu valodā sarakstīja darbu par latviešu valodas izplatības robežām. Tas iznāca Pēterburgā, latviski tā arī netika tulkots, bet, nodibinoties Latvijas valstij, tieši balstoties uz šo Bīlenšteina veikumu, tika iezīmētas Latvijas robežas. Un kur nu vēl brīnišķīgās valodas bagātības, kas sakrātas Lerha-Puškaiša “Džūkstes pasakās”…
Ļoti daudz sēts tajā tīrumā, ļoti pilnas klētis piepildītas.
No tā izriet nākamās divas līnijas, kas vijas cauri koncertam, – mazie zemgalieši: Annele, Sprīdītis, Pastariņš, Jancis, Staburaga puikas, Zaļenieku Elza un Tadenavas Žaniņš, jau izglītību ieguvusi un provinciālo pieticību zaudējusi paaudze, kas izkūņojusies no vāciskā un krieviskā un met izaicinājumu pasaulei. Viņiem loģiski seko otra šā tīruma raža – valstsvīri. Visi pirmie Latvijas prezidenti ir zemgalieši, tāpat citi ievērojami vīri ar pienesumu valstij un kultūrai.
Kad visu pārtrauc karš, latviešu valoda tiek izmantota gariem kritušo sarakstiem. Koncerta daļa “Lestene” stāsta par cīņām, kur latvieši karojuši abās pusēs, un atkal epicentrs ir Zemgale. Maz kur nopostīts tik daudz kā Zemgales lielajā kapu laukā. Bet, iztaisnojot muguru, spēka punkts vienmēr ir zemgaliešu stiprās sievas. Aspazija, Brigadere, Veronika Strēlerte, Velta Toma, Māra Zālīte, kuru balsis skanēs fonogrammās un rokraksti plīvos tīros, baltos palagos.
– Ar ko Zemgale var lepoties Latvijā un ārpus tās?
– Ar izglītību un rakstniecību. Koncerta kontekstā vairāk figurē dzeja, bet Zemgale arī prozā ir stipro sievu un vīru zeme. Tā vienmēr bijusi izglītoto cilvēku pasaule. Ja vēl zemgalietis spētu savu mentalitāti attīrīt no saimniekmeitas pārmērīgas lepnības vai saimniekpapa pārmērīgas plātības, tad zemgaliešu spēks būtu vēl vērtīgāks Latvijai kopumā. Zemgalietim vienmēr derētu sevi turēt aizdomās: vai tiešām esmu tik labs, kā iedomājos?
– Esat teikusi, ka Zemgalē ir paaudzēm dziļas jūsu dzimtas saknes.
– Un ļoti interesantas. No tēva puses zinu sevī Zemgales votu, tā dēvēto krieviņu asiņu klātbūtni, somugrisko dzīslu. Tā ir daudzu zemgaliešu saknēs. Arī rakstnieks Dzintars Sodums labi apzinājās šīs votu saknes. Voti dzīvoja ar vienu kāju Zemgalē, bet ar otru Sēlijā – liesākās, purvainākās zemītēs, kur viņus nometināja, kad tie bija beiguši kalpot Bauskas pils celšanā kā Livonijas karagūstekņi, atvesti no Krievijas. Vēl 19. gadsimtā, kad no Sanktpēterburgas atbrauca Zinātņu akadēmijas ekspedīcija, tā sastapa cilvēkus, kuri prata savu valodu, bija saglabājuši etnogrāfisko tērpu.
Pirms pāris gadiem entuziasti, izmantojot Vēstures muzejā saglabātos paraugus, izgatavoja jaunu, reālu votu tautastērpu, ko varēja redzēt mugurā Bārbeles folkloras kopas vadītājai Iritai Vimbai arī šovasar, Dziesmu svētku folkloras dienā Brīvdabas muzejā. Votu asinis zemgaliešos sastopamas daudz biežāk, nekā pirmajā brīdī iedomājamies. Arī Raiņa tēvam un mātei bija votu izcelsme. Ja noliek blakus Kārļa Ulmaņa un viņa brāļa portretus, redz atšķirīgus cilvēkus – vienu druknu, plecīgu, otru smalkāku, ar ovālu galvu, atbilstošu votu tipam. Grūti pat noticēt, ka brāļi. Arī Zemgales tautastērpā atrodamas votu tautastērpu ietekmes.
Ja runa ir par tipisko priekšstatu, kurā Zemgales saimnieks ir turīgs, tad jāteic, ka mans vectēvs no mātes puses Nikolajs Vidulejs tam atbilst pilnībā. Viņa mantotās tēva mājas “Spradži” Iecavas apkārtnē, četrdesmit divi hektāri auglīgas zemes nozīmēja to, ka 1949. gadā vectēvu ar sievu un meitu izsūtīja uz Sibīriju. Taču viņš vienlaikus nebija tipisks lauksaimnieks, jo bija izskolojies par mūziķi un kordiriģentu, beidzis Varšavas Konservatoriju un uzaicināts strādāt jaundibinātajā Skolotāju institūtā Rēzeknē.
Latgalē Nikolajs Vidulejs bija diezgan svarīgs cilvēks, vadīja korus, orķestrus, Jaunatnes Dziesmu svētkus, komponēja dziesmas. Bet vēlāk viņam tik un tā nācās atgriezties pie zemes, mantot un kopt savu mantojumu. Viņš vadīja Iecavas kori, ko bija dibinājis viņa tēvs – zemnieks, mūziķis autodidakts, bet svētdienās “Spradžos” notika mājas kamermuzicēšana. Vectēvs pats mācīja mūziku savām meitām – un tā mana mamma vēlāk kļuva par dziedāšanas skolotāju. Bet “Spradžu” mājās, zem koka savā dārzā guļ vecvecmāmiņa – viņa nomirusi, kamēr pārējā ģimene bija bēgļu gaitās Kurzemē, jo atteikusies doties projām. Vectēva dzīve beidzās vilcienā, ceļā uz Omsku, un es viņu nekad nesatiku.
– Komponists Ēriks Ešenvalds šogad jūsu dzimšanas dienas koncertā uzcēlis skaistu pieminekli Nikolajam Vidulejam…
– Jā – sacerot kora dziesmu, kurā izmantota viņa dziesma jauktajam korim “Kad nakts” ar Raiņa vārdiem un mana atbalss – dzejolis “Nakts viena izgāja”. To pirmatskaņoja Valsts akadēmiskais koris “Latvija”. Bet mani vecāki pēc atgriešanās no bēgļu gaitām Kurzemē bija atraduši darbu Naudītē, toreizējā Jelgavas apriņķī, un vēlāk nokļuva Dobelē, kas kļuva par manu Zemgali.
– Dziesmā par Daugav’s abām malām, kas mūžam nesadalās, ir vārdi – i Kurzeme, i Vidzeme, i Latgale mūsu. Arī Brīvības piemineklī, kur trīs zvaigznes, neviena no tām nesimbolizē Zemgali.
– Par to mana zemgalietes sirds nesāp. Viss Daugavas kreisais krasts vēsturiski ir vienota teritorija. Savulaik Kurzemes hercogiste aptvēra ne vien Kurzemi, bet arī tagadējo Zemgali un Sēliju.
Arī tautasdziesmā “Pūt, vējiņi!” kurzemniece nebūt nedzīvo pie jūras, un arī Raiņa Uldis pēc Barbas brauc pāri Daugavai uz Kurzemi.
Jēkabpili Sēlijā, atcerieties, ir dibinājis hercogs Jēkabs, kurš, starp citu, bērnībā dzīvojis arī Dobeles pilī, pie sava tēvoča sievas, Kurzemes hercogienes Elizabetes Magdalēnas. Un pirmie Kurzemes Dziedāšanas svētki 1870. gadā notika Dobelē, kura mūsdienu priekšstatos ir Zemgales, nevis Kurzemes pilsēta.
– Pats emocionālākais un sirsnīgākais koncerta mirklis laikam būs, kad dzirdēsim Knuta Skujenieka balsi, lasot savu dzeju, kas sākas ar rindiņu “kamēr vēl dreb mana roka”…
– Jā, Knuta dzeja būs koncerta emocionālā virsotne, mīlestība nākotnes klusumā. Ieklausieties vārdos: kamēr vēl dreb mana roka, kamēr vēl esmu pie prāta, paliec tu manā prātā balta un pasargāta. Tas ir mīlestības dzejolis sievietei. Nonācis kora mūzikā, tas tautas izpratnē pārvērtās par mīlestības dzejoli dzimtenei. Varbūt ironiski, ja piedomā, un tomēr ne. Liktenīgi. Dzejoļiem mēdz būt tāds liktenis, ka beigās ar tiem var notikt tas, kas sākumā varbūt nav bijis domāts. Taču Knuta dzejoļa liktenis ir tik loģisks – caur mīlestību pret cilvēku jau arī nonāk pie mīlestības pret dzimteni. Mīlestība atrod savu mērogu.
Kinokoncerta “Vēstures palos” turpmākās izrādes:
19. oktobrī – Vidzemes koncertzālē “Cēsis”
26. oktobrī – Latgales vēstniecībā “Gors”
2. novembrī – Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”
