FOTO. Vai Zemgales dzelzceļa stacijā notiek dievkalpojumi? Stacijas ēka pārtapusi katoļu baznīcā 0
Ivars Soikāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 99 gadiem Latvijas pierobežā kā stratēģiski svarīgu dzelzceļa mezglu sāka būvēt majestātisku staciju ar kupolu, virs kura, kad ēka 1928. gadā bija nodota ekspluatācijā, plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Tagad krāšņo kupolu grezno kokgriezēju darināts ozolkoka krusts, jo bijušās Zemgales dzelzceļa stacijas ēkā tagad sev mājvietu radusi skaistā Zemgales Svētā Krusta pagodināšanas katoļu baznīca.
Vareno Zemgales staciju Latvijas pirmā brīvvalsts savulaik cēla un attīstīja kā stratēģiski svarīgu dzelzceļa mezglu pierobežas stiprināšanai, kā arī lai radītu labu iespaidu par labklājīgo Latvijas valsti iebraukušajiem tūristiem (bijuši manīti arī japāņi un ķīnieši), tāpat arī darba meklētājiem no Polijas un Lietuvas. Te deva vīzas uz Eiropas valstīm, centīgi rosījās muitnieki, stacijas bufetē pusdienoja gan iebraucēji, gan vietējie.
Stacijas priekšā bija 17 sliežu ceļi – te tālākai sūtīšanai tika šķirota Latvijas eksporta prece, zemnieki veda uz staciju nodot cukurbietes un pasūtīt vajadzīgās preces no Rīgas. Zemgales stacijā esot strādājis arī dzejnieka Arvīda Skalbes tēvs, kurš savu dēlu sūtīja vietējā skolā.
Zemgales staciju projektējis arhitekts Jānis Neija. 782 kvadrātmetru plašās mūra konstrukcijas ēkas būvniecība tika pabeigta 1928. gadā. Tai LR Ministru kabinets toreiz atvēlēja deviņu miljonu rubļu lielu kredītu. Ēkas kreisais spārns tika nodots ekspluatācijā jau 1927. gadā, bet centrālā daļa – pēc gada, taču tā arī vienīgā saglabājusies līdz mūsdienām. Saskaņā ar projektu stacijai bija paredzēts būvēt arī labo spārnu, taču tas tā arī palika tikai ieceres līmenī. Pēc Otrā pasaules kara 60. gadu sākumā kļuva skaidrs, ka agrākie grandiozie mērķi vairs nav aktuāli, un stacijas ēka sliežu malā stāvēja visu aizmirsta, cauru jumtu, satecējušām un sapelējušām sienām, tukšām logu un durvju ailām.
Ugunsgrēks kā Dieva apredzība
Zemgales Svētā Krusta pagodināšanas katoļu baznīcas draudze dibināta 1922. gadā un iekļaujas Romas Katoļu Rīgas Metropolijas klēra Jelgavas diecēzē. Draudzei piederīgi ir katoļi, kas dzīvo Zemgales ciematā un tā apkārtnē.
Bijušais draudzes prāvests Vjačeslavs Rosļaks, kam ir liels nopelns baznīcas atjaunošanā, stāsta, ka vietējais katoļu lūgšanu nams nodedzis 2002. gada Ziemassvētkos. Ēkā acīmredzot bijušas problēmas ar apkuri. Pirms Ziemassvētku dievkalpojuma, lai cilvēkiem būtu siltāk, krāsns lūgšanu namā tika izkurināta pamatīgāk, bet ēka rezultātā aizdegusies.
“Tā kā pēc ugunsgrēka cilvēki bija zaudējuši lūgšanu vietu, sākās jaunu telpu meklēšana, atcerējāmies par šo pamesto staciju, kura pēc savas arhitektūras atgādināja baznīcu. Arhitekts, savulaik projektējot staciju, droši vien nebija domājis par baznīcu, taču ēka bija izpildīta krusta veidā un ar kupolu,” norāda prāvests.
Draudzes vadītāja Regīna Beinaroviča atceras: “Šī ēka stāvēja sliežu malā tukša, pamesta un nevienam nevajadzīga. Grīvas un Lauceses priesteri, viesojoties šajā pusē, nolēma veidot pamestajā ēkā baznīcu, jo veco dievnamu bija nopostījis ugunsgrēks. Sarunās ar “Latvijas dzelzceļa” vīriem tika panākta vienošanās par uzņēmuma neizmantojamā īpašuma – Zemgales stacijas – atpirkšanu par 500 latiem. Tobrīd ēka bija drausmīgā stāvoklī, tai nebija ne logu, ne durvju. Arī ēkas jumts bija caurs un sienas satecējušas, bet krāsa aplupusi.”
Kādreizējai stacijas ēkai nācās uzlikt jaunu jumtu, ielikt logus un durvis, nokrāsot sienas, visu sakārtot un uzstādīt krustu. Pašā ēkas konstrukcijā nekas netika mainīts. 2006. gada 6. septembrī notika atjaunotā dievnama atklāšana – baznīcu iesvētīja bīskaps Antons Justs. Patlaban ēkai ir piešķirts arhitektūras pieminekļa statuss, un 20. gadu beigās tā atzīmēs savu simtgadi.
“Pēc kaut kā slikta Dievs parasti dod arī kaut ko labu. Iespējams, šī dievnama tapšana bija Dieva apredzība. Ja toreiz, tālajā 2002. gadā, nebūtu izcēlies ugunsgrēks vecajā lūgšanu namā, iespējams, mēs patlaban nestāvētu šajā baznīcā,” pārdomās dalās prāvests.
Ziedoja, cik kurš varēja
“Tiklīdz ēku iegādājāmies, tā uzreiz sākām tajā lūgties, katru svētdienu notika Svētās Mises, kurās piedalījās 20 līdz 30 cilvēki. Baznīcā darbojās arī bērnu koris. Veidojām altāru projektus. Tos vēlāk izgatavoja Rīgas Amatniecības vidusskolas audzēkņi pasniedzēja Arvīda Verzes vadībā, tas bija viņu diplomdarbs,” stāsta V. Rosļaks.
Tā ēka pamazām tika savesta kārtībā. Ar līdzekļiem bija grūti, pensionāri dievnama remontam varēja atlicināt vien nelielus līdzekļus, jo pašiem bija nepieciešama nauda iztikai.
“Vērsāmies pēc palīdzības pie uzņēmējiem, bankām, tautiešiem visā plašajā pasaulē. Ziedoja, cik nu kurš varēja – kurš simtnieku, kurš vairāk. Rakstījām vēstules latviešu biedrībām ASV, Kanādā un Austrālijā. Amerikāņi atrakstījās, no Kanādas saņēmām 500 dolārus, savukārt no Austrālijas – 200,” stāsta Regīna Beinaroviča.
Ar būvniecībai nepieciešamajiem materiāliem draudzei daudz palīdzēja pazīstamais Daugavpils uzņēmējs, kompānijas “Dautkom” dibinātājs Marians Pankevičs. Vācu labdarības organizācija “Bonifatius Werk” palīdzēja ar jumta remontu. Prāvests Vjačeslavs Rosļaks norāda, ka lielāko daļu no dievnama atjaunošanai nepieciešamajiem teju 20 000 eiro saziedoja tieši iedzīvotāji, kuri paši arī nāca, strādāja un atjaunoja baznīcu. Nekādas firmas toreiz netika piesaistītas, tika meklēti darbinieki, kuri dievnama atjaunošanai par simbolisku atlīdzību ziedoja savu laiku un darbu. Līdzekļus baznīcas atjaunošanai atvēlēja ne tikai katoļi, bet arī citu konfesiju pārstāvji. Lai arī summas nebija lielas, tās nāca no sirds, piebilst draudzes vadītāja.
Stacija pārtapusi skaistā dievnamā
Pateicoties Zemgales katoļu draudzei un tās uzņēmīgajam priesterim Vjačeslavam Rosļakam, kādreizējā stacija pārtapa skaistā, mājīgā un pat greznā dievnamā. Vjačeslavs Rosļaks bijis gan grāmatvedis, gan sagādnieks, gan skārdnieks, jumiķis, krāsotājs un stiklinieks, lai arī bija pieaicināti strādnieki. Pēc trīs gadu pārbūves un remonta darbiem baznīcu iesvētīja, un virs kupola tagad redzams skaists no ozolkoka daļām darināts kokgriezumu krusts.
Lūgšanu zāle un altārtelpa pārsteidz ar gaumīgo un, varētu pat teikt, aristokrātisko iekārtojumu. Rimants Ziedonis, pabijis šeit, grāmatā “Austrumu robeža” Zemgales baznīcas biktskrēslu pat nodēvējis par greznu limuzīnu, kur katrs var priecīgi pieiet un izsūdzēt grēkus…
Interjera mēbeles un iekārtas darinājuši Rīgas Amatniecības vidusskolas Kokapstrādes nodaļas audzēkņi meistara Arvīda Verzes vadībā – viņi šeit dzīvojuši un strādājuši divas nedēļas. Skaistais altāris, kas atgādina baznīcu miniatūrā un ko vainago kupols ar krucifiksu, ir iebūvēts ēkas austrumu daļā, kur agrāk bija stacijas durvis, kas veda uz peronu. Labais sānu altāris veltīts Vissvētās Jēzus Sirds godam, bet kreisajā sānu altārī atrodas glezna, kur attēlota Jaunava Marija ar Jēzus bērnu uz rokām – tā atvesta no Polijas. Savukārt gleznu Vissvētās Jēzus Sirds godam veltītajam altārim savulaik uzdāvinājis Daugavpils Svētā Pētera ķēdēs Romas katoļu baznīcas priesteris Aleksandrs Madelāns, kurš to par desmit latiem atpircis no kāda bezpajumtnieka. Kādreiz šī glezna rotājusi Augšdaugavas novada Naujenes pagasta Spruktu baznīcu, bet tikusi nozagta.
Ticīgo tagad maz
Baznīcai tuvākajā apkārtnē dzīvo kādi 80 cilvēki. Tie pamatā ir gados veci cilvēki, kam nokļūšana līdz dievnamam ir visai problemātiska. Līdz ar to dievkalpojumus apmeklē neliels iedzīvotāju skaits, norāda V. Rosļaks.
Draudzes vadītāja stāsta, ka ir bijuši gadījumi, kad dievkalpojumā ir četri, divi vai pat viens ticīgais. Ja ierodas seši, tas jau esot daudz. Vairāk cilvēku, protams, sabrauc svētkos – uz Lieldienām un Ziemassvētkiem. Dievkalpojumi notiek katru svētdienu, krievu un poļu valodā, jo lielākoties šeit dzīvo poļi un baltkrievi, Regīna draudzē ir teju vienīgā latviete.
Sākumā, kad parādījās informācija, ka Covid-19 ir nāvējoša slimība, cilvēki bija stipri nobijušies – vairums sēdēja mājās un nekur negāja, neapmeklēja arī baznīcu. Tagad, kad cilvēki ir sapratuši, ka ar šo infekciju ir iespējams sadzīvot, arī baznīcas dzīve turpinās, lai arī ar zināmiem ierobežojumiem.
Cer uz nākotni
Vietā, kur patlaban atrodas stacijas ēka un savulaik bija 17 sliežu ceļi, kādreiz pleties purvs. Kad raka pamatus zvanu tornim un tika norakts zemes virsējais slānis, apakšā atsegušās neticami baltas smiltis, kādas šeit nebūtu varējušas būt, zina stāstīt Regīna Beinaroviča. Var jau redzēt, ka vietā, kur atrodas bijusī stacijas ēka un sliežu ceļš, ir cits līmenis nekā nedaudz tālākajam purvam. Te, kur atrodas stacija, pirms vairāk nekā simt gadiem, visticamāk, ir noritējuši pamatīgi zemes darbi.
“Man pat grūti iedomāties, kā cilvēki ar zirgiem smiltis te saveduši. Jo no abām pusēm stacijai ir purvs un tikai stacija un teritorija tās tuvumā atrodas uzbērumā. Kad būvēja dzelzceļu, te strādāja daudz cilvēku (ap 2000 strādnieku. – Red.), tehnikas bija maz, tādēļ būvmateriāli tika vesti pamatā ar zirgiem. Tepat netālu ir arī nelieli Matkuncu kapi, kur, pēc vietējo zinātāju nostāstiem, ir daudz apbedījumu bez krustiem un citām atpazīšanas zīmēm. Tur atdusas strādnieki, kas te ir strādājuši, miruši un attiecīgi apglabāti netālu no stacijas,” stāsta V. Rosļaks.
Lai arī cilvēku laukos kļūst aizvien mazāk, priesteris pauž cerību, ka arī Zemgalē – zemes galā – draudzei ir nākotne. “Draudzei ir jauns priesteris. Cerams, viņš spēs sapulcināt cilvēkus. Mēdz teikt, svēta vieta nemēdz palikt tukša. Cerams, ka Dievs veidos arī Zemgales draudzes nākotni. Vienmēr ir jādzīvo ar cerību,” uzsver Vjačeslavs Rosļaks.
Uzziņa
• Zemgales ciems Augšdaugavas novada Demenes pagastā ir izvietojies Zemgales ezera dienvidaustrumu krastā pie Daugavpils–Viļņas dzelzceļa līnijas 5,5 km attālumā no pagasta centra Demenes, 21 km – no Daugavpils un 252 km attālumā no Rīgas. Biezi apdzīvotas vietas (ciema) statuss Zemgales ciemam piešķirts 1932. gadā.
• Ciema kā apdzīvotas vietas izveidi un attīstību veicināja Zemgales dzelzceļa stacijas izbūve Sanktpēterburgas–Varšavas dzelzceļa līnijā posmā starp Daugavpili–Kurcumu. Šī Latvijas robežstacija pie robežas ar Poliju (tagad Lietuvu) pastāvēja no 1922. līdz 1944. gadam.
• 1,5 km no Zemgales ciema un 0,4 km attālumā no Latvijas robežas Lietuvā atrodas Turmantas dzelzceļa stacija, kas bijusi sākotnējā Latvijas robežstacija. Pēc robežu demarkācijas Turmanta nonāca Polijas (tagadējās Lietuvas) teritorijā, tāpēc radās vajadzība celt jaunu robežstaciju. 1922. gada 9. septembrī Latvijas dzelzceļu galvenais direktors K. Bļodnieks un ekspluatācijas direktors T. Dumpis izdeva rīkojumu – 17. kilometrā no Kalkūnu stacijas jaunbūvējamā stacija tiek saukta “Zemgale”. 1923. gadā sākta stacijas ēkas būvniecība.
• “Latvijas dzelzceļa” vēstures muzeja izveidotajā kartē “www.dzelzcelaobjekti.lv”, kur apkopoti dzelzceļa objekti Latvijā un Baltijā, izsekojamas arī pierobežas staciju atrašanās vietas.
