Zemgales dārgumi – maize un radoši cilvēki. Kā dzīvo zemgalieši? 0
Pēc iepriekšējās administratīvi teritoriālās reformas Zemgales vēsturiskās robežas ievērojami paplašinājās no Dobeles līdz pat Ilūkstei, ietverot arī Sēliju, Daugavas kreisā krasta teritorijas, kā arī Koknesi un Aizkraukli. No Zemgales nākuši pirmie četri Latvijas prezidenti, un tā tiek uzskatīta par Latvijas maizes klēti, tomēr kultūras zīmes “Latviskais mantojums” turētāju te ir vismazāk. Tā vien šķiet, ka darbu steigā pietrūcis laika līdz galam izpildīt prasītos kritērijus, lai palepotos ar paveikto, jo Zemgale nebūt nav mazāk latvisks novads salīdzinājumā ar pārējiem. Te pēc sentēvu receptēm cep maizi, grauzdē cigoriņu un ozolzīļu kafeju, kopj latvisko dzīvesziņu, tradicionālos rituālus un godā dabisko pļavu mantojumu.
Maizes kults
Latvieši patiešām var lepoties ar savu maizi, jo reti kur pasaulē cep kaut ko līdzīgu mūsu rupjmaizei, kas gadsimtiem ilgi devusi spēku gan kalpu ļaudīm, gan bagātiem saimniekiem. Bet netrūkst arī citu maizes veidu, kas top, radoši pieejot cepšanas procesam. Latviskās maizes cepšanas tradīcijas turpina arī lauku sēta “Caunītes”, kuras centrā ir klēts ar maizes krāsni un kur tiek piedāvātas dažādas citas aktivitātes. Ciemiņi izjutīs pagodinājumu izcept savu saldskābmaizes kukulīti vai lielo magoņu kliņģeri un pildītās pankūkas Ziemassvētkos, klausoties stāstos par mājas vēsturi un gadskārtu ieražām. Te varēs izmēģināt malt graudus rokas dzirnavās, aust lupatu deķi trizuļu stellēs, izšūt latviskās zīmes īpaši tām paredzētos galdiņos vai izdziedāt dziesmas kokles pavadījumā, iziet kādu latvisko rotaļu, izveidot koka klucīšu “čūskas”, izkustēties rotaļu laukumā un uzspēlēt no koka detaļām veidotas galda spēles.
Viena no latviskākajām vietām Latvijā noteikti ir maizes ceptuve “Lāči”, ko maizniekmeistars Normunds Skauģis izveidojis drīz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1993. gadā. Te maizi cep pēc vissenākajām tradīcijām, turklāt ļoti pamatīgi – īstā, ar malku kurinātā krāsnī, kurā pagales kārto tā, lai katram maizes kukulītim sāni tiktu sasildīti un siltuma netrūktu nedz garozai, nedz viducim. Procesam uzmanīgi līdzi seko pats meistars, gaidot mirkli, kad krāsns mute būs tik karsta, cik vajadzīgs. Mīkla tiek raudzēta koka abrās, mīcīta un par kukulīti veidota ar rokām un mīlestību. Iepazīt rudzu maizes vērtīgās īpašības un ceptuves darbu var izzinošā ekskursijā, kuras laikā gaida radošas nodarbības – dažādi uzdevumi, klaipiņa, cepumu un kliņģera cepšana, neiztiekot bez “Lāču” gardumu nogaršošanas.
Siers, kas noturēja mājās
Kad maize izcepta, jālūko pēc pavalga, ko piekost klāt. Viena no izvēlēm varētu būt siers, kādu lauku mājās “Blūdži” (Jelgavas nov. Sesavas pag.) gatavo Mālkalnu ģimene. Marinētais siers pirms pieciem gadiem pat guvis ievērību Baltijas valstīs lielākajā pārtikas izstādē “Riga Food”, iegūstot pirmo vietu nominācijā “Tautas garša”. Piedāvājumā arī dārzeņu salāti un konservējumi tikai no dabiskām izejvielām, tostarp iecienītākie ir mazsālītie gurķīši. Saimniece Ināra lepojas ar deviņu veidu sieriem, kurus pirmais ģimenē sācis vārīt dēls Jānis vien 18 gadu vecumā, jo krīzes laikā nav vēlējies braukt peļņā uz ārzemēm, bet gribējis palikt dzīvot Latvijā. “Mūsu siers pilnībā ir roku darbs, un, to gatavojot kā vecos laikos, katrs ritulis tiek ietīts marlē. Mājās taisām arī putraimu desas un cepam savu maizi, bet ļoti izsalkušiem viesiem uz ugunskura varam izvārīt zupu,” atklāj saimniece. “Blūdži” piedalījušies arī lietuviešu siera ražotāju rīkotajos konkursos un trīs gadus pēc kārtas ieguvuši balvu par asāko sieru. Viesojoties saimniecībā, iespējams priecāties par skaisto Zemgales līdzenuma lauku ainavu, izjust latviešu viensētas būtību un izzināt siera siešanas noslēpumus. Siera garšu buķeti var papildināt arī saimniecībā “Līcīši” (Ozolnieku nov. Cenu pag.), kas atrodas skaistā vietā Misas upes un apkaimes mežu ielokā, audzē kazas, gatavo sieru un citus produktus no kazas piena, pret kuru daudziem cilvēkiem ir radušies nepamatoti aizspriedumi. Te nu īstā vieta, kur tos kliedēt, lai mainītu priekšstatus par nešpetno “velna ģīmi” un, izrādās, ļoti veselīgo pienu.
Turpinot gastronomiskās izklaides, jāapmeklē ZS “Vaidelotes” (Bauskas nov. Codes pag.), kur saimnieko viena no īstenajām latvju saimniecēm Daira Jātniece, popularizējot latvisko dzīvesziņu un neļaujot aizmirstībā pazust tradicionālajiem rituāliem. Viesi te tiek cienāti ar dažādiem lauku ēdieniem – putru, pīrāgiem un plātsmaizēm, kas gatavoti no pašu audzētiem un maltiem graudiem. Īpašais ēdiens ir virteņi no rupja maluma pilngraudu miltiem ar biezpienu un speķi. Klāt pēc sirds patikas vēl var dabūt visādu zālīšu tējas, vietējās garšvielas un citus lauku labumus.
Vecmāmiņas Alīdas kafeja
Pusmūža ļaudis droši vien vēl atceras padomju laikus, kad īsta kafija veikalu plauktos bija retums, taču netrūka miežu kafijas dzēriena kārbu. Nostalģijai ļaujoties, var aizbraukt uz Elkšņiem (pusceļā starp Neretu un Aknīsti), kur jau desmito gadu pēc Jolantas Kovnackas vecmāmiņas receptes top viņas vārdā nosauktā bezkofeīna kafeja “Alīda”, kuras sastāvā ir grauzdēti cigoriņi, burkāni, mieži un ozolzīles. Pa šiem gadiem tai pievienojušās vēl trīs citas kafejas markas – “Paulīne” nosaukta saimnieces meitas vārdā un ir stiprāka, jo miežu vietā tiek izmantoti bioloģiski audzēti rudzi, kas piedod maizes garšu, “Sēlija” – kurā rudzu un cigoriņu pamatgaršu papildina īpatnējais kaņepju lapu aromāts, un saldākā “Viesīte” ar rudzu iesala graudiem, cigoriņiem un nedaudz apiņiem. Šīs kafejas biezumus var pievienot maizes mīklai, piparkūkām, cepumiem, krekeriem.
“Mana vecmamma ir nākusi no Subates puses Prodes kroga apkārtnes, tādēļ varu teikt, manām kafejām ir Sēlijas garša. Lepojos, ka tajās ieliktas vietējās izejvielas – pašas audzēti burkāni un cigoriņi, bet rudzi nākuši no bioloģiskās saimniecības “Rimšāni”. Jūtu, kā mana vecmāmiņa stāv man klāt šajā lietā – mēs ģimenē atkal dzeram cigoriņu kafeju, biezumus pieliekam maizei un ar atlikušajiem biezumiem ejam uz pirti skrubēties,” lepni saka Jolanta. Viņas kafejas fabrikā, kas iekārtota jūras konteinerā, ir dažādas pārstrādes iekārtas, kas ļauj žāvēt arī dārzeņus, ogas, sēnes un ārstniecības augus. Saimniece ir gatava izrādīt Elkšņu apkaimes interesantākās vietas – Ormaņkalnu, Saukas ezeru, kā arī novadnieka publicista Alberta Eglīša savākto izcilo gleznu kolekciju. Alīdas kafejas labā slava pārskanējusi robežas, jo nu nopērkama arī Maskavā.
Neticami latviskās Sēlijas pļavas
“Latviskā mantojuma” zīmi par ļoti neparasto pļavu daudzināšanu saņēmusi arī biedrība “Ūdenszīmes”, kas darbojas Kaldabruņas skolā (Jēkabpils nov. Rubenes pag.). Tās vadītāja ir rakstnieces Ilzes Indrānes meita Ieva Jātniece, Jūrmalas pasaku mājas “Undīne” dibinātāja. Par biedrības vizītkarti uzskatāmas “Siena dienas” – siena skulptūru plenērs, kas jau desmit gadus jūlija sākumā risinās Kaldabruņas skolas ābeļdārzā un kur notiek radošas nodarbes, iepazīstot Latvijas pļavu daudzveidību, un no siena un dažādiem augiem tiek darināti mūsdienīgi mākslas darbi. Starp “Ūdenszīmju” aktivitātēm minama arī “Gaismas koka darbnīca”, kurā top skaistas rotas no dabiskiem materiāliem, tostarp kaklarotu kolekcijas “Salna” izgatavošanā izmantots stikls no brūkošo Latvijas lauku māju logu rūtīm, kurā iekausēti papardes, lavandas, dievkociņa, pelašķa, krustaines, dzīvības koka lapu nospiedumi.
“Kad “trekno gadu” laikā daudzi kolēģi pirka dzīvokļus, mani vilka uz laukiem, meklēju un atradu piemērotu dzīvesvietu Sēlijā, meža vidū, bet radās jautājums, ko te darīt. Nolēmu izmantot savu pieredzi nevalstisko organizāciju darbā. Kaldabruņas skola jau gadus trīs bija slēgta, un te arī sāku darboties,” pirmsākumus atceras I. Jātniece. Tagad skolas telpas izremontētas un tajās iekārtots Pļavas muzejs, kuram ir īpatnējs saturiskais koncepts, izsekojot cilvēka dzīves gājumam. “Pēdējais jaunums ir multimediju ekspozīcija “Pusnakts pļava”, kurā dzirdamas arī vietējo cilvēku balsis – savdabīga, ļoti latviska un bioloģiskajām vērtībām piepildīta – patiesībā ap 40 minūšu ilga meditācija.”
Saliksim Daugavu?
Biedrība “Baltaine” Koknesē aicina iegriezties Radošajā mājā (Melioratoru ielā 1a), lai izietu kādu rotaļu vai iemācītos jaunu danci un padziedātu kopā ar folkloras kopu “Urgas”. Tiem, kam patīk darboties, vietējie amatnieki mācīs pīt, siet auklas, darināt salmu un dzijas saulītes, ādas aproces ar latvju rakstu zīmēm, gleznot ar vaska krītiņiem un gludekli, apgūt pirmās iemaņas celošanas tehnikā, bet pēc labi padarīta darbiņa – cienāties ar latviešu virtuves gardumiem. Te tiek dota iespēja arī izmēģināt dažādas koka spēles, tikt galā ar lielo puzli “Saliec Daugavu!”, apmeklēt izzinošo “Taku vienā elpas vilcienā” ar dažādiem uzdevumiem (1–1,5 st.) un izšūpoties gan lielās, divvietīgās, gan bērnu šūpolēs.
Uzziņa
LATVISKAIS MANTOJUMS
Šī zīme pēc asociācijas “Lauku ceļotājs” iniciatīvas kopš 2013. gada tiek pasniegta Latvijas tūrisma uzņēmējiem, kuri ne tikai saglabā latvisko kultūras mantojumu, bet arī gatavi dalīties ar to – rādīt un stāstīt apmeklētājiem, cienāt ar latviskiem ēdieniem, mācīt dažādus amatus un prasmes, svinēt latviskos svētkus. Līdz šim “Latviskā mantojuma” zīmi saņēmušas jau 106 saimniecības visā Latvijā. Vairāk: https://www.celotajs.lv/lv/c/wrth/heritage.
