Zemgala atgriešanās ar vasaras vīnu 0
Ar dziesmu “Vasaras vīns” pēc sešu gadu pārtraukuma šlāgermūzikas apritē atgriezies dziedātājs VIKTORS ZEMGALS. Šī dziesma guva klausītāju atsaucību un iekļuva “Latvijas šlāgeraptaujas” finālā.
– Laika gaitā Latvijā vārds “šlāgermūzika” ir nobružāts, bet jaunās paaudzes uznāciens, mūziķu profesionalitāte un rūpīgāka dziesmu atlase pēdējā laikā šlāgermūzikai piešķīrusi jaunu kvalitāti. Piekrītu, ka šis žanrs ir visklausītākais un populārākais. Visi televīzijas šovi – gan dziedošās ģimenes, gan dziedošās zvaigznes, atbalsta šlāgeri, – teic Viktors.
Nesenajā Olgas Rajeckas jubilejas koncertā viņš uzstājās kopā ar grupu “Eolika”. Vai to varētu saukt par atgriešanos?
– Nē, tā nebija atgriešanās. Rudenī būs jau divi gadi, kopš aizgāju no “Eolikas”. Jubilejas koncerts bija tikai koleģiāla vienošanās. Nav tie mani aizvainojumi tik nāvīgi, lai nevarētu uzstāties kopā ar “Eoliku”. Un naids tikai grauž tevi pašu. Ne jau vienā dienā pieņēmu lēmumu par aiziešanu. Vieta tukša nepaliek, tagad “Eolikas” sastāvā pieņemts jauns puisis. Toties es šajos divos gados esmu daudz ko ieguvis, realizējis idejas, par kurām sen biju domājis.
Viktors ir radījis grupu “Lelles”. Ilgi meklējis domubiedrus, un patlaban grupas sastāvs ir izveidots. Bet kāpēc tāds nosaukums – “Lelles”?
– Tas radās tādā nostalģiskā noskaņojumā. Sešdesmito gadu beigās, mācoties Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, darbojos ansamblī “Dzintarlelles”. Tajā muzicēja Mārtiņš Brauns, Māris Beļickis, Ivars Godmanis un Alvis Birkers. Citi dziedātāji sūdzas par repertuāra trūkumu, bet man tā nekad nav bijusi problēma. Mēs koncerta pirmajā daļā spēlējam mūziku, kas man jau kopš jaunības patikusi, tā ir sešdesmito un septiņdesmito gadu Rietumu popmūzika, kas savulaik pie mums bija dzirdama tikai caur radio sprakšķiem, jo bija aizliegta. Katram ir kāda melodija vai filma, kas saistās ar konkrētu jaunības piedzīvojumu, un, to dzirdot vai redzot, pārņem tā laika sajūtas. Bet koncerta otrajā daļā spēlējam dziesmas, ko vēlas dzirdēt klausītāji, piemēram, “Dāliju liesmās”, “Magnolijas zieds”, “Vasaras vīns”. Visas dziesmas skan latviešu valodā. Kad dziedāju “Eolikā”, uzstājāmies visās brālīgajās republikās, arī ārzemēs, un dziedāt nācās kādās desmit valodās. Tagad vairs negribu dziedāt svešā mēlē, jo vēlos, lai klausītāji saprastu vārdus. Cilvēki, kas draudzējas ar vārdu, ir pārtulkojuši manas dziedātās dziesmas latviski, saglabājot to laiku stilistiku. Valoda ir pakļauta laika maiņām. Ja es savā jaunībā būtu saticis šodienas vienaudzi, es nesaprastu trešdaļu vārdu, ko viņš runā, jo valodā ienākuši internacionāli teicieni un tehnoloģiju apzīmējumi.
Viktors sevi nesauc par profesionālu dziedātāju, jo pēc profesijas ir kordiriģents. Taču viņš ir apguvis arī citas specialitātes, strādājis sabiedrisko attiecību jomā, bijis reklāmas menedžeris, patlaban veic darījumus ar nekustamo īpašumu. Pirms gadiem astoņpadsmit Viktors TV “Panorāmas” izskaņā ziņoja par gaidāmo laiku.
Šo laiku atceroties, viņš saka: – Tolaik bija vēlme laika ziņas pataisīt par šovu. Izrādīšanās netrūka, stāstīju laika ziņas, lidojot gaisa balonā, iebridis Daugavā un stāvot kartupeļu laukā. Televīzijā pavadīto laiku nenožēloju, jo tas man deva stimulu atgriezties uz skatuves. 1994. gadā notika mana pirmā koncerttūre kopā ar bērnu vokālo ansambli “Pekšņi” un pēc gada sekoja nākamā.
Pirms diviem gadiem Viktors piedalījās televīzijas šovā “Dziedi ar zvaigzni”. Viņa skatuves partnere bija policijas darbiniece Linda Neimane.
– Uzskatu, ka televīzijas šovi ir apslēpts peļņas gūšanas paņēmiens. Tas kalpo šaurai cilvēku grupai, kas negodīgi izmanto citus. Bet cilvēki ir slavas kāri, alkst pēc viegli iegūstamas popularitātes. “Eolika” savu popularitāti ieguva smagā darbā, un pareizs ir teiciens – nav māka kļūt populāram, svarīgi prast to saglabāt divdesmit un vairāk gadu garumā. Tagad vispirms kļūst par zvaigznēm un tikai pēc tam sāk mācīties dziedāt. Man sevi mūzikā vairs nav jāpierāda, un es varu darīt, ko pats vēlos, nevis to, ko citi no manis gaida.
Viktors ne tikai dzied dziesmu “Vasaras vīns”, bet arī pats dara vīnu. Kāds ir viņa iecienītākais vīns?
– Par vīnu var saukt tikai darinājumu, kas iegūts no vīnogu sulas. Visi pārējie pareizi būtu jādēvē par raudzētiem dzērieniem. To gatavošana ir ļoti interesanta nodarbe, ar to esmu aizrāvies jau gadus divdesmit. Viss sākās ar nepieciešamo piederumu iegādi – sulu spiede, ogu smalcinātājs, cukura blīvuma mērītājs, trekterīši, pudeles un korķi. Vīna darīšanā iznākums nav iepriekš paredzams. Ābolu vīnu es neturu augstā vērtē, bet reiz no trim pudelēm viena sanāca ar izcilu garšas buķeti. Pamainot raugu, var iegūt dažādas garšas. Man teica, ka no cidonijām nevarot uzraudzēt vīnu, bet man tas izdevās. Tiesa, pašam gan īpaši negaršoja. Plūmju vīns izdevās labs, vienīgi nesanāca dzidrs. Visas ogas un augļi, kas dārzā ienākas, tiek ielikti vīnā. Un tad pēc gada nostāvēšanas baudi, kas iznācis. Visam jau vajadzīgas zināšanas.
Divdesmit piecus gadus saimniekojot Dolē, esmu apguvis iemaņas dārzkopībā un augļkopībā. Pirms divdesmit gadiem, kad cidoniju audzēšana likās perspektīva, apstādīju ar tām veselu hektāru. Tagad gan ir palicis nedaudz mazāk, gatavoju cidoniju sīrupu un ļauju citiem tās nolasīt.
Ar ko nodarbojas Viktora jaunā paaudze, vai kāds no trim dēliem saistījis savu dzīvi ar mūziku?
– Vecākais dēls Kristians izveidojis savu arhitektūras un dizaina biroju. Vidējais dēls Silvestrs vienīgais ir mācījies Emīla Dārziņa vidusskolā. Viņš strādā par skaņu režisoru pie Borisa Rezņika. Šo darbu Silvestrs savulaik pārņēma no Ivara Vīgnera. Jaunākais dēls Anrijs pabeidza Rīgas dizaina un mākslas vidusskolu. Viņš iet vecākā brāļa pēdās. Domāju, ka sava vieta dēlu profesijas izvēlē bija arī vectēvam māksliniekam Gunāram Zemgalam.
Runājot par dziedātājiem, Viktors ieminas, ka Latvijā trūkst īpatnēju balsu īpašnieku.
– Raimonds Pauls par Laimas Vaikules balsi izteicās, ka tā ir mūžīgi aizsmakusi. Viņa ir piemērs tam, kā defektu pārvērst par efektu. Jāatzīst, ka mums “Eolikā” nebija saderīgas balsis. Man ar savu kluso, maigo balsi nebija iespējams pārkliegt Daini. Bet “Eolika” ziedu laikos pulcēja daudz klausītāju, mums bija ap trīssimt koncertiem gadā, un desmit gados uz skatuves kāpām trīs tūkstošus reižu.
