Sīkās, spēcīgās sēkliņas 1
Daktera Kuzņecova laboratorijā top arī dažādas eļļas. Izbrīna, ka pat no burkānu sēklām un tomātiem!
Savulaik ASV kādā pārtikas izstādē viņš ieraudzījis Flax oil jeb linsēklu eļļu. Tolaik Latvijā tādas nebija, pazina vien saulespuķu un augu eļļu. Sergejs atcerējies vecmāmiņas stāstīto par pašu mājās gatavotu eļļainu un veselīgu aizdaru ēdienam, kas veidots no liniem. To bija iecienījuši Latgalē. Izmēģinājis pats pagatavot linsēklu eļļu, pētījis, kas tajā vērtīgs.
“Lietot labu eļļu ir svarīgi, jo šūnas apvalks arī ir veidots no taukiem. Nepiesātinātās taukskābes ir spēcīgākais imunitātes, enerģijas un organisma aizsardzības avots. Tāpēc vajadzīga eļļa, kas tās satur. Linsēklu eļļa ir bagāta arī ar F vitamīnu, kam piemīt pretiekaisuma īpašības, kas ļauj organismu atbrīvot no iekaisuma reakcijām. Tā ieteicama, ja ir sirds un asinsvadu saslimšana, kuņģa čūla, zarnu trakta iekaisums, ja bieži saaukstējas, māc nespēks, kā arī ir sausa āda, izkrīt mati, lūst vai slāņojas nagi. Tā kā interesējos par alternatīvām onkoloģijas ārstēšanā, sāku izmēģināt arī citas eļļu kultūras. Izmantoju tehnoloģiju, kas ļauj bez ķīmisko vielu piejaukuma no sēklām izvilkt daudz eļļas.”
Taču, pagatavojot burkāna sēklu, ķimeņu, anīsa vai kaņepju eļļu, iznāk vien brūna, rūgta un staipīga masa. Tāpēc laboratorijā to šķīdina, sajaucot ar rapša eļļu, kas var ilgi uzglabāties un pati ir ļoti vērtīga neaizstājamo taukskābju dēļ.
“Mēs savulaik gatavojām arī griķu eļļu, bet cilvēkiem tā īsti negāja pie sirds. Griķu apvalciņi ir ļoti vērtīgi. Milti kopā ar gana treknu kefīru vai rūgušpienu ir labs palīgprodukts pēc ķīmijterapijas kursa, palīdz vairot organisma aizsargspējas un celt leikocītu daudzumu asinīs. Labumu dod tieši produktu kombinācija. Ne velti senie dziedinātāji ir teikuši: ja gribat radīt ko patiešām vērtīgu, tam jāsatur gan pamatviela, gan iedarbību pastiprinoša vielas un arī tādas, kas samazina blaknes un veicina uzsūkšanos kuņģa zarnu traktā.”
Eļļu pētnieks stāsta par Camelina sativa jeb sējas idru. Ļoti vērtīgs augs, piemēram, Somijā top izcila kosmētika, kam pamatā ir idras eļļa. Šai eļļai esot arī lieliska garša. Idru Latvijā savulaik audzēja, bet tagad tā palikusi vien kā linu tīrumu nezāle. Ja rastos audzētāji, varētu pievērsties šādas eļļas gatavošanai.
* Burkānu eļļa labi palīdz, ja ir stomatīts, tā dziedina mutes un rīkles gļotādas – vajag vien paskalināt mutē, paturēt kādu brīdi. Eļļas iedarbīgumu novērtējuši zobārsti, iesakot saviem pacientiem. Lai burkānu eļļa iegūtu labāku garšu un krāsu, tai pievieno kaltētus saknes gabaliņus.
* Jaunās māmiņas zina – lai piena būtu vairāk, jādzer ķimeņu tēja. Taču, lai piens būtu vēl vērtīgāks, garšīgāks un treknāks, klāt jāņem ķimeņu eļļa. To uzpilina uz rupjmaizes gabaliņa un apēd. Šādi bērns saņem papildu imunoloģisku atbalstu. Ķimeņu eļļu ieteicams lietot arī tad, ja ir kuņģa un zarnu trakta saslimšanas vai aizcietējumi.
* Sarkanā āboliņa sēklas satur fitohormonus, kas ir līdzīgi cilvēku hormoniem, tāpēc šādu eļļu īpaši ieteicams lietot sievietēm menopauzes laikā, lai mazinātu nepatīkamās sajūtas. Tai piemīt arī nomierinoša, antibakteriāla un pretsāpju ietekme.
* Par tomātu vērtīgumu pētnieki runā arvien vairāk. Taču, lai cik gards būtu svaigs tomāts, tas nebūs tik vērtīgs kā termiski apstrādāts, turklāt izmantots ar visu miziņu. Tieši miziņa satur svarīgo vielu likopīnu, kas ir labs antioksidants, darbojas kā pretvēža viela. Tāpēc tomātu eļļa daktera Kuzņecova laboratorijā top no sēklām un miziņām. Vēža profilaksei dienā pietiekot ar pāris tējkarotēm. Arī pats var pagatavot ko līdzīgu – tomātu sēklas un miziņas aplej ar siltu (ne karstu!) eļļu un nostādina. Pēc tam var pievienot kaltētus tomātus.
