Militārājās mācībās jauna nianse: notiek pastiprināta gatavošanās cīņai apdzīvotā vietā 12
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsdienu modernie kari ļāvuši noprast, ka lielākās un intensīvākās kaujas parasti norisinās pilsētās un arī citās mazākās apdzīvotās vietās. Tas bijis redzams 2008. gadā Gruzijā (Chinvali), Sīrijā (daudzviet) un Ukrainā (Doņeckas lidostā, Debaļcevo, kā arī citās apdzīvotās vietās).
Šādu karadarbības raksturu zināmā mērā nosaka tas, ka pilsētvide ir labi izmantojama cīņā ar pretinieku, kura rīcībā ir lielāki cilvēku un arī materiālie resursi.
Tad iespējams izmantot dažādas priekšrocības – pašas galvenās no tām: kaujas vietas labāku pārzināšanu par valstī iebrukušo pretinieku un vietējās sabiedrības atbalstu. Spriežot pēc Latvijas Bruņoto spēku beidzamajos gados veikto mācību norises, mūsu valsts karavīri un zemessargi pastiprināti gatavojas cīņai apdzīvotā vietā.
Tā ir samērā jauna nianse, ja atskatāmies vien tikai desmit gadus senā pagātnē. Tolaik valdīja priekšstats, ka laikmets ar konvenciālajiem kariem ir aizgājis uz visiem laikiem un vienīgie nopietnākie Latvijas karavīru uzdevumi attiecas uz miera uzturēšanu dažādos pasaules karstajos punktos. Uz Afganistānu un Irāku brauca viens kontingents pēc otra.
Arī tagad latviešu karavīri pilda misijas dažādās valstīs, taču galvenā uzmanība un bruņoto spēku spēju palielināšana tiek vērsta uz savas valsts aizsardzības pilnveidošanu. Tas labi bija redzams arī pašlaik Latvijas teritorijā īstenotajās mācībās “Namejs 2020”.
“Karš jau nesākas vienā acumirklī”
“Mēs karosim Rīgā, tam jābūt gataviem,” tā “Latvijas Avīzei” stāsta Zemessardzes Studentu bataljona komandieris pulkvežleitnants Agris Liepiņš. Iepriekšējā dienā bijis nopietns uzdevums galvaspilsētas rajonā Imantā.
No turienes saņemtas ziņas par nemieriem un “zaļajiem cilvēciņiem”.
“Karš jau nesākas vienā acumirklī. Viss notiek pakāpeniski. Sākumā tiek gatavota augsne, tas ir tā saucamais hibrīdkarš. Un tad viens no galvenajiem mūsu uzdevumiem saistās ar to, lai būtu normāla saprašanās ar pārējo sabiedrības daļu. Karavīram, zemessargam jāspēj un jāmāk paskaidrot, ko viņš dara. Turklāt tas jādara mierīgi, ierocim pat jābūt aiz muguras,” teic bataljona komandieris.
Mācībās Imantā bijis jāsavalda nemierīgu un bravurīgu ļaužu grupa, bet vēlāk izcēlusies kauja ar “zaļajiem cilvēciņiem”. Kopumā zemessargi darbojušies labi, lai arī daudziem zemessargiem tieši šāds uzdevums bijis jāpilda pirmoreiz.
Pulkvežleitnanta kabinetā ienāk viens no štāba virsniekiem un iepazīstina komandieri ar aizsardzības ministra pavēli. Tajā teikts, ka tiek izsludināta visu bataljona zemessargu mobilizācija uz 72 stundām.
Komandieris paskaidro, ka šādi tiek izsludināta kaujas gatavības pārbaude un jau ir sākusies personāla apziņošana. Šī pavēle attiecas uz visu bataljona personālu, kam noteiktā laikā jāierodas savā vienībā.
“Jātrenējas apvidū, kurā mēs arī karosim. Ir jāpazīst šis apvidus. Torņakalnā, Imantā ejam pie cilvēkiem. Sākumā viņi ir aizdomu pilni. Prasa, kas te notiek? Kad sākam runāt un stāstīt, cilvēki pasmaida. Audzinām savus zemessargus – arī pašiem jāsmaida,” uzsver komandieris.
Vai ieroci sagatavot kaujai?
Nākamās dienas rīts. Nedaudz pāri astoņiem. Bataljons jau iepriekšējā pievakarē atstājis savu bāzi, un nakts pavadīta dažādos gatavošanās pasākumos. Gulējuši zem klajas debess. Kad viss ir paveikts un mantas saliktas kravas automašīnās, tiek uzsākta kustība.
Pa ceļam līdz pozīcijām Pierīgas mežā aprunājos ar četriem vēl gluži jauniem zemessargiem – Austru Kroģeri, Santru Vētru, Evu Melderi un Alvi Kundziņu.
“Citi saka – bēgšu, laidīšos projām, bet man to grūti saprast. Es gan, ja iebruks Latvijā, šaušu pretī. Labāk mirstu kaujas laukā, nekā kaut kur noslēpjos un trīcu slapjām biksēm,” stāsta bioloģijas studente A. Kroģere.
“Es vēl esmu gluži jauns zemessargs, zvērestu devu tikai pērn decembrī,” atzīst topošā medmāsa S. Vētra.
“Mana nokļūšana Zemessardzē bija citāda. Biju divu dienu sportošanas nometnē, un tur viesojās zemessargi. Tas bija rekrutēšanas pasākums. Un tā iznāca, ka padomāju un drīzumā devos uz bataljonu, lai iesniegtu vajadzīgos dokumentus. Tas, kā redzu tagad, bija pareizs lēmums,” ar neslēptu gandarījumu balsī teic E. Meldere, kas apgūst fizioterapiju.
Dažreiz gadoties dzirdēt dumjus un absurdus jautājumus. Piemēram, šādu – vai esat iestājušās Zemessardzē, lai sameklētu vīru?
Sasniedzam mežu, un kādam no komandieriem tiek uzdots jautājums – vai ieroci sagatavot kaujai? “Un kā jūs domājat, padomāsim kopā – kā gan citādi! Pretinieka rokās jau ir Jelgava,” atbild uzrunātais zemessargs.
Rotas komandieris virsseržants Artūrs Veide devis pavēli ieņemt riņķveida aizsardzību. Pēc kāda laika tiek pārbaudīti ieroči. Dobji skan smagie ložmetēji “Brauningi”. Vēlāk atvedīšot “mitro”, saka A. Veide
Jautāju, kas tas ir? Tās ir siltās pusdienas. Parasti tas tikai atņemot laiku konkrētu uzdevumu pildīšanai, viņš piebilst. Tomēr, kā vēlāk redzu, pusdienu zupa un otrais ēdiens zemessargiem garšo itin labi.
“Pēc tam viena rota izvirzīsies uz savu zonu, kur veiks dažādus viltus pasākumus, lai maldinātu pretinieku. Tad manējā rota, precīzi ievērojot koordinātas, dosies uz savu teritoriju. Tur gaidīsim pretinieku,” stāsta virsseržants.
Lielajās mācībās maz kustības
Gatavošanās, pārvietošanās, pozīciju ieņemšana un gaidīšana mācībās aizņem lielāko daļu laika, bet pati karstā fāze jeb kauja vai kontakts, kā sadursmi ar ieroču lietošanu sauc paši karavīri, ilgst pavisam īsu laiku.
Blakus viens otram meža celiņu novēro atslēdznieks Aivars Braučs-Jusupovs (37 gadi) un rasētājs Gatis Matīss (23).
“Tagad daru to, ko pateicis komandieris. Pats interesantākais jau ir noslēgumā, kad viss ir beidzies un apspriežam, kā nu kuram gājis. Tad ir paši labākie stāsti, dziļākās emocijas,” “Latvijas Avīzei” stāsta Aivars, kurš par zemessargu kļuvis pirms pieciem gadiem.
Meitiņai jau esot trīs gadiņi, tieši viņai grūti paskaidrot, kādēļ tētis atkal nebūs mājās.
Abi ar Gati pastāsta, ka neesot bijis grūti atbrīvoties no darba, lai piedalītos mācībās. Aivars nedēļas sākumā izdarījis vairāk, bet Gatis gluži vienkārši no šīs dienas paņēmis neizmantoto atvaļinājumu.
Lielās mācībās esot jāspēj būt pacietīgiem. Ja dota pavēle atrasties postenī, tas jāievēro. “Mācībās “Sudraba bulta” mūs ar pārinieku aizmirsa priekšpostenī, un pavadījām tur astoņas stundas.
Tie, kas gāja nomainīt, bija nomaldījušies.” Aivara vērtējumā Studentu bataljons esot ievērojami attīstījies – palielinājies personāls un saņemts daudz jauna aprīkojuma un tehnikas.
“Esam pilsētas bataljons, un mums jāmāk karot pilsētā. Mēs arī bijām vieni no pirmajiem, kas sāka trenēties kaujai apdzīvotā vietā. Pirms tam gan karojām pārsvarā mežā,” atceras Aivars.
Svešinieks jāsagaida ar uguni
Rotas zemessargi saņēmuši pavēli un ieņēmuši pozīcijas. Visi sagūluši mežmalā. Priekšā zemes valnis, bet aiz tā aptuveni pusotra simta metru attālumā neliels ceļš. Izlūkinformācija vēsta, ka pa to braukšot pretinieks.
Atsevišķā pozīcijā iekārtojušās “Brauning” apkalpes. Tām jābūt gatavām izdarīt pirmo jaudīgo triecienu, tad ātri ielikt ieročus jaunajos sešriteņu motociklos un atstāt kaujas vietu. Gaidām. Vienam otram miegs mēģina pievērt acis.
Cits sameklē mugursomā kaut ko uzmundrinošu – kolas skārdeni vai žāvētas desiņas.
“Nu jau drīz sāksies,” paskaidro viena no mācību novērotājām, kas atbraukusi no Zemessardzes Dobeles bataljona. Atskan pirmais vientulīgais šāviens, kam ātri pievienojas citi. No otras puses uguns nešķiet tikpat spēcīga.
Dzirdama pavēle atkāpties. Kad tas ir izdarīts un vienības jau ir nedaudz attālinājušās no kaujas vietas, tiek ieņemta riņķveida aizsardzība. Komandieri veic pārbaudi. Noskaidro, cik daudz munīcijas izlietots, lai atlikušo varētu vienlīdzīgi sadalīt.
Tad tiek saņemtas pavēles par izvietošanos citā vietā. Gan pa ceļam, gan jau sasniedzot jaunās pozīcijas, nedrīkst zaudēt gatavību kaujai. Mācības turpinās, un jebkurā brīdī it visur var uzrasties pretinieks.
Laiks izvērtēt rotas veikumu, un tas ir visai labs, uzskata virsseržants.
“Esam sašāvuši trīs pretinieka mašīnas, katrā no tām bija pieci karavīri, bet mums tikai viens ievainotais. Tas ir ievainojums kājā. Viņš jau ir aizvests, lai varētu sniegt nepieciešamo palīdzību. Rota strādāja labi – šāva pareizajā vietā un laikā. Kad atskan pirmais šāviens, viss nostājas savās vietās,” “Latvijas Avīzei” uzsver pieredzējušais zemessargs, kurš dienestu uzsācis 2006. gadā.
“Namejs 2020”
No 15. augusta līdz 4. oktobrim visā Latvijā norisinās Nacionālo bruņoto spēku militāro mācību cikls “Namejs 2020”.
Kopā mācībās piedalīsies aptuveni 7000 dalībnieku: Latvijas un sabiedroto bruņoto spēku karavīri, zemessargi, rezerves karavīri, tostarp Latvijas pilsoņi, kas apgūst rezervistu militārās apmācības kursu, Aizsardzības ministrijas darbinieki un Iekšlietu ministrijas struktūru personāls – Valsts policijas, Valsts robežsardzes, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta un Ieslodzījumu vietu pārvaldes darbinieki.
