“Zemessardzei skaidrs – agresijas gadījumā jāpretojas!” Saruna ar komandieri pulkvežleitnantu Aivaru Krjukovu 16
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zemessardzes 1. Rīgas brigādes komandieris pulkvežleitnants Aivars Krjukovs uzskata, ka viņa zemessargiem biežāk jāpiedalās mācībās Rīgas ielās, labāk jāiepazīst galvaspilsēta, tās iedzīvotāji un jāstiprina sevī pilsētas saimnieku apziņa.
Kādi ir Zemessardzes 1. Rīgas brigādes mācību galvenie akcenti šogad?
A. Krjukovs: Vispirms jāatzīmē, ka ir izveidots mācību cikls “Namejs”, kura ietvaros mēs īstenojam divus scenārijus – konvenciālo un hibrīdscenāriju. 2021. gadā brigādei ir hibrīdscenārijs – galvenais ir spēt sadarboties gan ar pašvaldības institūcijām, gan valsts un pašvaldības policiju, arī citām institūcijām, kas atrodas Rīgā. Lai spētu sadarboties, ja izveidotos hibrīdkonfliktam līdzīgi apstākļi. Tomēr hibrīdscenārijs ir ļoti plašs termins – tajā no maza konflikta, kur kaut kādos noteiktos brīžos nākam palīgā policijai, kā labi redzams ar Covid pandēmiju, var nonākt līdz nopietnam scenārijam. Un mēs esam spējīgi no palīdzības policijai, šajā gadījumā pašvaldības institūcijām, pāriet uz konvenciālu scenāriju. Tas arī būs šī gada mācību mērķis.
Kāpēc tieši konflikts hibrīdformā ir tik svarīgs? Vai tādēļ, ka tas pieredzēts Ukrainā un ir aktuāls?
Mēs varam pieminēt Ukrainu, bet tas vienmēr laika gaitā bijis aktuāli. Neviens konflikts nesākas pēkšņi, parasti kaut kādi tā iedīgļi jau veidojušies iepriekš. Tāpēc valsts iestādēm jāspēj identificēt potenciālos draudus. Ar iekšējiem mehānismiem jāspēj konfliktu nodzēst jau iedīglī vai arī, ja tam ir pamats, domāt par nākamajiem soļiem. Tas ir brīdis, kad jāmobilizē savi spēki turpmākām darbībām, kas jau varētu būt potenciāls konvenciāls uzbrukums valstij.
Ko Rīgas brigādei nozīmē spējas nodrošināt galvaspilsētas aizsardzību?
Te jārunā nedaudz plašāk, ne tikai par Rīgu, jo Rīgas brigādes atbildības teritorija ir plašāka, ieskaitot Bausku, Jūrmalu un arī Pierīgas pilsētas. Teritorija ir daudz lielāka. Ja fokusējamies uz Rīgu, tad jāuzsver, ka galvaspilsēta ir komplicēta, jo te atrodas valsts pārvalde, visas lielākās kapitālsabiedrības, institūcijas, komercsabiedrības, arī lielās kompānijas. Tas apliecina sarežģītību un Rīgas nozīmību. Jāspēj savstarpēji sadarboties. Visaptverošā aizsardzība nosaka, ka ne tikai bruņotie spēki, šajā gadījumā zemessargi, nodrošina valsts aizsardzību. Mēs mēģinām integrēt, savienot visus spēlētājus – šajā gadījumā iedzīvotājus, organizācijas, pašvaldības institūcijas, lai mēs strādātu kā vienots mehānisms. Un tādā veidā panāktu kvalitatīvāku aizsardzību. Un te ir armijas, mūsu brigādes loma – radīt mehānismu, kas visus iesaistītu sazobē, apmācītu darboties kopā, lai nonāktu pie laba rezultāta.
Kāda bijusi sadarbība ar pašvaldību, ko vajadzētu uzlabot?
Jāsaprot, ka Zemessardzes 1. Rīgas brigādei ir tikai trīs gadi, tik tikko esam atjaunoti. Esam jauni, tajā pašā laikā ļoti mērķtiecīgi esam nostiprinājušies kā struktūra Rīgā, un te – skatoties pēdējā gada ietvaros – ir ļoti uzlabojusies sadarbība ar pašvaldības struktūrvienībām, ar Rīgas domi. Labs pamats ir izveidotā sistēma – civilās aizsardzības plānošana, kas ir viens no galvenajiem dokumentiem, kas savieno gan pašvaldības institūcijas, gan pašvaldību kā tādu, gan arī bruņotos spēkus. Tas ļauj paskatīties caur krīzes prizmu, saprotot, ka nepieciešama savstarpēja palīdzība, lai sniegtu kādu atbalstu sabiedrībai. Tikpat labi Rīga var nākt palīgā armijai, ja tāda nepieciešamība rastos. Beidzamā gada laikā esam uzsākuši produktīvu dialogu ar mēru Mārtiņu Staķi un vicemēru Lindu Ozolu, ar kuru šobrīd kopā tieši strādājam, lai pilnveidotu civilās aizsardzības plānu.
Rīgas mērs nesen teica, ka šogad aizsardzības plānā vēl nav militārās sastāvdaļas. Kad tāda va-rētu parādīties, un ko Rīgas pilsētai nozīmē militārā sastāvdaļa?
Tas saskan ar iepriekšējo jautājumu – agrāk mēs vairāk skatījāmies uz tehnogēnām situācijām, problēmām, piemēram, plūdiem, kad jānāk palīgā iedzīvotājiem. Militārā sadaļa parādās brīdī, kad saprotam, ka valstī ir krīze vai tieši draudi. Tad šo mehānismu pagriežam uz citu pusi, tad ir jānāk palīgā armijai, jāpalīdz tai pamatfunkciju veikšanā, nodrošinot valsts aizsardzību, iznīcinot pretinieku, ja tāds parādās mūsu valstī. Tas ir būtiskākais aspekts jaunajā plānošanas procesā un arī jaunajā filozofijā, kas ir jāiestrādā visās pašvaldībās un valsts pārvaldē. Un ar plānu, kuru Staķa kungs minēja, kas vēl nav pabeigts, pēdējā pusgadā norit intensīvs darbs visās pašvaldībās valstī kopumā. Šo plānu var īstenot divos veidos – uzrakstot uz papīra, kas ir ļoti formāls veids, vai arī citos formātos. Tās varētu būt speciāli izspēlētas “galda spēles” vai arī mācības, kurās nākam kopā un izspēlējam konkrēto krīzi vai attiecīgo mācību scenāriju ar potenciāliem draudiem valstij. Tad visām struktūrām jāstrādā kopā. Plāna izstrādē vēl ir daudz darāmā.
Kādu iniciatīvu jūs gribētu sagaidīt no sabiedrības struktūrām, kas atrodas ārpus tiešajiem drošības uzturētājiem?
Labs jautājums, kas beidzamajā laikā ir iegrozījies ļoti skaidrā formātā, caur kuru šobrīd tiek akcentēta gan politiskā, gan militārā, gan kopējā diskusija sabiedrībā par visaptverošo valsts aizsardzību. Tās pamatā ir izpratne, ka mēs neesam nošķirti – katra sabiedrības grupa, katrs slānis ir atkarīgs viens no otra. Mums jāstrādā kopā, un tas paralēli jādara gan miera, gan krīzes laikā. Ne jau visiem jābūt militārā struktūrā, lai pildītu savu uzdevumu. Jābūt izpratnei, ko cita struktūra dara valsts labā, kā viens otram varam palīdzēt noteiktās situācijās. Lai attiecīgo uzdevumu veiktu maksimāli efektīvāk, taupītu resursus un pēc iespējas ātrāk spētu pieņemt lēmumus attiecīgajās situācijās. Katram jāzina, arī no savu organizāciju vadītājiem jāsaņem informācija, kādi šai organizācijai varētu būt uzdevumi, kā tā varētu palīdzēt valstij, sabiedrībai kopumā un katram iedzīvotājam pārvarēt krīzi vai arī pretoties, ja tāda nepieciešamība rastos.
Karš apdzīvotā vietā kļuvis par vienu no galvenajām mācību sastāv-daļām. Ko modernajos apstākļos tas nozīmē, un cik lielā mērā tādam ir gatavi Rīgas brigādes zemessargi?
Ļoti komplicēts jautājums, kas ir saistāms kopā ar visiem iepriekšējiem. Rīgas brigāde ir ļoti jauna, un tas nozīmē, ka Rīgai kā pilsētai ir jaunsaizsardzības spēks. Tikai pēdējos divos gados mēs vairāk vai mazāk esam bijuši Rīgas ielās, mēģinājuši ar savu klātbūtni, ar savu mācību scenāriju izspēli parādīt sabiedrībai, ko nozīmētu konflikts pilsētvidē. Tāpat mēs kā karavīri, neskatoties uz to, ka te dzīvojam, ka varbūt zinām ielas, zinām cilvēkus, kas te dzīvo, īstenībā Rīgu tikai mācāmies. Apgūstam to kā vidi, ko jāspēj aizsargāt, kļūstot par savas zemes saimniekiem. Mācāmies to izmantot maksimāli efektīvi, lai varētu šajos apstākļos pēc iespējas ilgāk to aizsargāt, radot potenciālajam pretiniekam apgrūtinājumus kaut ko šeit izdarīt. Tāpēc mēs mācāmies, apgūstam Rīgu, mēģinām integrēt aizsardzības plānos visus citus spēlētājus, kas mums šajā gadījumā ir, lai izprotam, ka Rīgas aizsardzība ir būtiska, sarežģīta un komplicēta. Protams, modernajos apstākļos jāņem vērā tehnoloģiskais nodrošinājums, kas pilsētās jau ir. Gan novērošanas sistēmas, gan drošības sistēmas. Piemēram, jāpārzina kameru sistēmas, ar kurām ikdienā strādā policija, jāzina, kā pārvietojas informācija no pilsētas vienas puses uz otru, un tas viss jāintegrē mūsu darbā.
Ko darītu Rīgas brigādes zemessargi, ja viņu atbildības teritorijā tiktu pamanīti “zaļie cilvēciņi”?
Likumdošanā skaidri noteiktas konkrētas darbības, kas mums kā sabiedrībai jādara, kas bruņotajiem spēkiem jādara, ja ir tāda situācija. Skaidrs, ka mums ir jāpretojas jebkādai agresijai. Mums ir autorizētas tiesības, kādā veidā attiecīgajā rajonā drīkstam automātiski pretoties “zaļā cilvēciņa” eksistencei. Protams, tas viss nenotiek pašplūsmā, tam jābūt kvalitatīvi atstrādātam procedūrās, iekšējā apmācībā, spējā identificēt apstākļus, lai saprastu, kas jādara šādā situācijā. Un to mēs arī mācāmies. Kā jau minēju, šā gada mācībās viens no galvenajiem ir hibrīdscenārijs, sākot ar “zaļajiem cilvēciņiem”. Tur būs ne tikai “zaļie cilvēciņi”, visu pavadīs ar šo provokāciju saistīta informatīvā kampaņa. Būs jāspēj orientēties notiekošajā. Un katram zemessargam, katram komandierim noteiktā līmenī ir jāspēj identificēt to, ja viņš ir atrauts no savas komandvadības, un automātiski uz visu jāreaģē. Mums jābūt plānam, kad ir neskaidrs uzbrukums, kad ir pēkšņs uzbrukums vai arī pretinieks jau darbojas mūsu aizmugurē.
Karš Kalnu Karabahā ļāva redzēt, cik liela nozīme ir spējām sevi pasargāt no pretinieka uzbrukuma pa gaisu. Vai Rīgas brigādei šogad plānots attīstīt šādas spējas?
Protams, katrs konflikts parāda kaut ko jaunu no tehnoloģiskās un taktiskās puses, tas bija redzams arī Kalnu Karabahā. Mēs skatāmies uz droniem un bezpilota lidaparātiem, kas varētu būt arī mūsu rīcībā. Lai varētu kaut kā citādi identificēt vai neitralizēt pretiniekus. Tas ir darba kārtībā, jāskatās arī, kas ir pieejams sabiedrībā un kā to integrēt. Piemēram, kameras Rīgas ielās – kā mēs varam tās izmantot sev par labu informācijas iegūšanai, kā mēs varam izmantot informāciju. Jāpieiet ļoti gudri tehnoloģijām, kas mums ir, jāskatās, ko mēs kā valsts attīstām un kā to var izmantot starpresoru ietvaros. Bruņotajos spēkos tehnoloģiskais risinājums nav visam pamats, jābūt arī sabiedrības saliedētībai un informētībai. Ir svarīgi izmantot gudras tehnoloģijas, un tikpat svarīgi skaidrot cilvēkiem, kas notiek, kāpēc notiek un kas viņiem būtu jādara kā iedzīvotājiem un iestādes vadītājiem vai zemessargiem un karavīriem, lai mēs izmantotu tehnoloģijas savā labā un spēu pretoties.
Vai nepieciešams panākt lielāku vēlēšanos iestāties Zemessardzē, un kā esat apmierināts ar rekrutēšanas gaitu Rīgas brigādē pagājušajā gadā?
Manas ambīcijas bija tūkstoš jaunu zemessargu Rīgas brigādē. Mums ir jauna vienība, un brigādei ir jābūt atbilstoši lielai. Neraugoties uz sarežģītajiem apstākļiem, pagājušajā gadā uzņēmām ap 400 zemessargu, un kopumā esmu apmierināts ar rezultātu. Domāju, šogad nebūs sliktāki rezultāti, jau tagad diezgan daudz cilvēku izrādījuši interesi par iestāšanos Zemessardzē.
Redzot potenciālā pretinieka militārās aktivitātes, kādām spējām jābūt Zemessardzei?
Uz šo jautājumu ir ļoti grūti atbildēt. Pirmkārt, varētu sākt no pašiem pamatiem, kādam jābūt karavīram, zemessargam, kurš ir ierindā, – lai būtu tehnika, ko dot šim cilvēkam. Nākamais – personālam ir jābūt apmācītam – cilvēkam, kas atnācis uz Zemessardzi, jāmāk sevi aizsargāt, izmantojot individuālo ekipējumu, viņam jāsaprot, kā sadarboties ar kolektīvu nodaļas, vada sastāvā vai lielākā formējumā. Tad nākamais līmenis, protams, katrā vienībā jāspēj integrēt attiecīgo bruņojumu, kas mums šobrīd ir pieejams. Turklāt tas visu laiku papildinās ar dažādiem ieročiem, transporta līdzekļiem, komunikācijas līdzekļiem. Tas viss jāsaliek kopā, un vēl būtiski, kā to darīt atšķirīgos apvidos. Zemessardze atbild par noteiktu teritoriju, un ir atšķirība, vai tā ir Latgale vai Kurzeme. Katrā apvidū ir sava specifika. Arī pilsētām katrā novadā ir savi apstākļi. Šī specifika nosaka, uz ko vairāk jākoncentrējas attiecīgajai zemessargu vienībai. Kurā vairāk vajag smago tehniku, kurā vieglākus transporta līdzekļus, kurā varbūt nav vajadzīgi transporta līdzekļi, bet jābūt spējai pārvietoties ātri un nemanāmi, klusi izmantojot citus tehnikas līdzekļus, lai pretinieks tos neatšķirtu no citiem transporta līdzekļiem. Tāpat ar bruņojumu – skatoties specifiski – citiem vajag, lai var ātri iznīcināt pretinieku tālās distancēs un iepauzēt, citiem vajag, lai tie būtu tuvās distancēs efektīvi ieroči.
Ļoti būtiski, lai katrā vienībā ir komandieri, kas labi pārzina savu atbildības rajonu, lai viņiem ir labi sagatavoti zemessargi attiecīgā uzdevuma veikšanai noteiktā apvidū, lai viņi zina, kur dabūt nepieciešamo bruņojumu un kā maksimāli efektīvi to izmantot. Tāpat, lai ātri izvirzītos uz savu atbildības rajonu, veiktu uzdevumus, integrētu citus, ja tādi spēki parādās vienībai apkārt, vai tie būtu brīvprātīgie vai policijas spēki. Un tā ir mūsu gudrība, mūsu spējas nosargāt valsti. Ne tikai ieroči, bet izpratne par savu apvidu, saviem tehniskajiem līdzekļiem, tos maksimāli izmantojot, tāpat sabiedrības un partneru integrēšana mūsu struktūrās.
Kādas iniciatīvas plānojat valsts visaptverošās aizsardzības projekta ieviešanas atbalstam?
Mēs sabiedrībai stāstām par 72 stundu krīzes somām, kam jābūt katra rīcībā, un ko darīt krīzes gadījumā.
Vēlos to pārvērst citādā formātā un spējā sadarboties ne tikai 72 stundas, kad katram iedzīvotājam, pilsonim, iestādes vadītājam, iestādei jāsaprot, ko darīt 72 stundu laikā. Tas būtu pirmais solis, lai spējam parūpēties par sevi, saviem tuviniekiem, ģimeni, lai viņi zina, ko darīt 72 stundas, bet nākamais – kā šo 72 stundu pirmo soli pārvērst par organizāciju, iestāžu spēju nodrošināt sevi ar funkcionalitāti, pašaizsardzību, spēju integrēties kopējā valsts aizsardzībā. Par to runājam ar kapitālsabiedrībām, pašvaldības institūcijām, lai krīzes režīmā tās ir spējīgas strādāt autonomi, lai spēj sevi nodrošināt ar pārtiku un ūdeni, spēj atrasties darbā 24×7 režīmā. Lai visu laiku būtu uz vietas, nodrošinot valsts iedzīvotājiem pamatfunkcijas un tajā pašā laikā parūpētos par savas ģimenes locekļiem. Tādā veidā saliekam kopā puzles gabaliņus, lai katra iestāde saprot, ka viņi ir daļa no valsts aizsardzības, daļa no kopējā valsts aizsardzības plāna.
Uzziņai
Aivars Krjukovs
Pulkvežleitnants A. Krjukovs dienestu bruņotajos spēkos sācis 1997. gadā kā kadets Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Komandējošā sastāva virsnieka dienesta pieredzi ieguvis dažādos amatos Sauszemes spēku 1. kājnieku bataljonā. Kopš 2006. gada dienestu turpinājis Nacionālo bruņoto spēku Apvienotajā štābā un vēlāk Mācību vadības pavēlniecībā.
2014. gada augustā pulkvežleitnants A. Krjukovs iecelts Zemessardzes 17. pretgaisa aizsardzības bataljona komandiera amatā. Kopš 2017. gada septembra dienestu turpinājis Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas prorektora amatā.
2018. gada decembrī iecelts par Zemessardzes 1. Rīgas brigādes komandieri. Starptautisko pieredzi ieguvis vairākās operācijās, tostarp Irākā un Afganistānā.
