Zemessardzei jēga – tikai miera apstākļos . “LA” lasītāju viedokļi 3
Kāda ir Zemessardzes loma valsts aizsardzībā mūsdienu karadarbības apstākļos? To jautāju mūsu lasītājiem pēc “LA” 2. aprīlī publicētās intervijas ar militāro speciālistu Egilu Helmani, 3. aprīlī V. Sprūdes raksta “Aizsargi – valsts un latviskuma sargi” un vairākām citām publikācijām.
Jānis Lapiņš, Rīgā: “Domāju, ka reāla struktūra, kas Latviju var aizsargāt, ir kiberzemessardze. Jaunus kara lidotājus tik strauji neapmācīsim, bet datoros stipri ir daudzi jaunieši un viņus vajag piesaistīt valsts drošībai un aizsardzībai. Bet Zemessardze salīdzinājumā ar deviņdesmito gadu sākumu ir krietni sanīkusi. Daudzi vīri ir novecojuši, pati struktūra izšķobījusies. Protams, es nedomāju, ka Zemessardzē var apmācīt karot mūsdienu kaujas līmenī, jo jebkurš karš jau būs atomkarš, bet Zemessardzei ir būtiska nozīme patriotiskā gara uzturēšanā miera apstākļos. Vēl būtiskāk ir piesaistīt jauniešus un nostiprināt jaunsardzi. Viens no veidiem ir piešķirt Zemessardzei un jaunsardzei arī naudu jaunām formām, jo tieši tās parāda, ka šīs struktūras ir prestižas.”
Jānis Jerkins Jūrmalā: “Tāda situācija kā Ukrainā un Krimā Latvijā nekad nebūs un līdz tuvcīņai ielās nenonāks. Par laimi, mūsu valsts ir laikus veiksmīgi iestājusies ES un NATO. Bet jāsaka vecais, nodrāztais teiciens, ka zivs pūst no galvas. Mūsu Saeima ir bez mugurkaula, Valsts prezidents bez stingra viedokļa, gļēvas ir drošības struktūras, prokuratūra un tiesu vara. Latvija iznīcina pati sevi.”
Uldis Alksnis Ozolniekos: “Es nepazīstu nevienu zemessargu, tādēļ neņemos vērtēt viņu darbību. Domāju, ka mūsu 100 gudro galvu prātos ir saglabājušās netiešas bailes no citas struktūras – no ulmaņlaika aizsargiem, kas 1934. gada 15. maija apvērsumā pārņēma varu. Viņi dara visu, lai zemessargi nebūtu tik stipri un organizēti kā aizsargi.”
Alda Meldere Liepājā: “Deviņdesmitajos gados daudzi kļuva par zemessargiem, jo daudziem gribējās būt aktīviem, brāļoties, dažiem arī staigāt ar ieroci. Ne bez iemesla vēlāk zemessargiem tos atņēma. Ja, nedod Dievs, sāktos karadarbība, daudzi no “varoņiem” sabēgtu kā zaķi mežā, jo Latvijas liktenis izšķirtos dažu stundu laikā.”
Staņislavs Ružāns Nīcgalē: “Zemessardzei ir jēga, jo tur iesaistās aktīvi un patriotiski cilvēki, jo valstī vairs nav obligātā karadienesta. Deviņdesmito gadu sākumā zemessargi piedalījās daudzu zādzību novēršanā. Tikai ar šiem cilvēkiem ir jāstrādā – jārīko mācības, jāaktivizē. To vairs nedara, bet zemessargi būtu reāls spēks kārtības nodrošināšanai. Domāju, ka līdz karadarbības apstākļiem mums nebūtu jānonāk. Cilvēki nebūs tik neprātīgi – modernais karš noslaucītu no pasaules kartes gan Eiropu, gan Krieviju.”
Jānis Tālens Jūrmalā: “Iebrucējiem līdz Daugavpilij vajadzētu stundu, līdz Rīgai nedaudz vairāk… Mūsdienās kara apstākļos diez vai Zemessardzei būs liela loma. Bet zemessargi var daudz darīt mūsu ikdienā miera apstākļos. Viena no jomām, kur viņiem vislabāk izpausties, ir sabiedriskās kārtības nodrošināšana un noziedzības apkarošana. Gluži kā pirmskara Latvijā aizsargi kļuva par lielākajiem policijas palīgiem. Aizsargi aktīvi darbojās sportā, organizēja kultūras un atpūtas dzīvi, bet aizsardzes dziedāšanas pasākumus. Man ir pazīstams viens zemessargs, ļoti latvisks un patriotisks cilvēks. Manuprāt, tur nevienu no ielas gluži neņem, visi ir pārbaudīti un ar labām rekomendācijām. Kāpēc nenovērtēt cilvēkus, kas grib darboties?”
