“Zemessardze – tā ir pozitīvā latviskā pieredze!” Māksliniece Anna pēc atgriešanās dzimtenē 28
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Māksliniece Anna Druka (35) no Zemessardzes Studentu bataljona ilgus gadus dzīvojusi un strādājusi Lielbritānijā un ASV. Tur daudz gleznojusi, veidojusi video, fotografējusi, radoši darbojusies dažādās jomās.
Pēc atgriešanās dzimtenē, kā viņa stāsta, turpina daudz gleznot, arī pasniedz mākslas nodarbības bērniem un pieaugušajiem.
“Tagad arī top gleznas, ir tapusi krāsojamā grāmatiņa, pašreiz daru kaut ko līdzīgu. Ceru to atkārtot, ir dažādi projekti. Gleznoju portretus, visādus pasūtījuma darbus. Runājot par izglītību – man ir divas augstākās izglītības – mākslā un stratēģiskajā komunikācijā un pārvaldībā – sociālajās zinātnēs. Ik pa brītiņam esmu arī žurnāliste, arī maketēju.”
Zemessardzē Anna pavadījusi pusotru gadu, un šis laiks bijis ļoti interesants, bijis ļoti daudz kā jauna.
“Man viss ir īpašs – vide, kultūra. Kaut kas ļoti jauns arī tāpēc, ka iepriekš ļoti ilgi nedzīvoju Latvijā, un tagad tā ir, varētu teikt, mana pozitīvā latviskā pieredze. Zemessardzē vēl ļoti lielā mērā mācos, mēģinu iejusties tajā visā – rutīnā un militārajā vidē.
Pārslēgties uz to un izprast uzdevumus, un es domāju, ka varbūt kādreiz es Zemessardzē paveikšu arī kaut ko radošu, bet tagad man ir svarīgi iemācīties to, ko mums uzdod. Es cenšos ierasties uz visām mācībām.
Man patiesībā arī nav bijis īsta pamatojuma izlaist kādas mācības un tās neapmeklēt. Man liekas, ja tu esi apņēmies, tad tu ej un dari. Katrās mācībās ir kaut kas jauns, kaut kas svarīgs. Nekad pēc mācībām nav bijusi sajūta, ka tas bijis veltīgi pavadīts laiks.
Vienmēr, ja ir kaut kādi darba pienākumi un ir grūti tikt uz tām mācībām, un liekas, ka nevarēsi tikt, nākas sevi pārvarēt. Un tad pēc pašām mācībām iestājas liels gandarījums, ka tomēr esmu pielikusi pūles un aizgājusi, izdarījusi visas tās lietas. Varbūt bijis grūti, bet ir liels gandarījums. Tāpēc es cenšos neizlaist mācības.”
Par sarašanu ar ieroci un militāro jomu kopumā Anna runā ar īpašu attieksmi. Tas viss bijis kaut kas pilnīgi nezināms un jauns.
“Vēlos visu to apgūt, un tas man ir ārkārtīgi emocionāli nozīmīgi. Jau no sākuma man pret to visu bija ļoti liela cieņa. Tas būtu viens vārds, ko es attiecinātu uz ieročiem un militāro vidi kopumā, un tā ir cieņa. Vispārēja cieņa.”
Vaicāju Annai, kāda Studentu bataljonā ir vīriešu zemessargu attieksme pret zemessargiem sievietēm?
“Kopumā manā uztverē tā ir daudz pozitīvāka, daudz atbalstošāka nekā civilajā vidē, saprotošāka. Ja tu varbūt neesi tik stiprs, kaut ko nevari izdarīt, par tevi nesmejas, nekad nav bijis nekādu pazemojumu. Tas ir tas, par ko es runāju ar cieņu. Tā ir izpalīdzēšana, atbalstīšana. Un to jūt un saredz praktiski uz katra soļa. Ar šādu attieksmi esmu sastapusies.”
“Vai tas, ko jums māca, ātri padodas? Vai ir iekšēja neapmierinātība ar sevi vai arī viss iet gludi?”
“Nē, man neiet gludi. Man iet diezgan grūti, un es arī neesmu īpaši veikla vai tāda – apņēmīga, un tāpat visas teorētiskās lietas saprast nav viegli, nemāku veikli un ātri izteikties, konkrēti saprast, ko no manis grib. Uzskatu, ka man iet diezgan lēni.
Nav tā, ka man uzreiz viss ļoti labi padotos. Man liekas, ka svarīgāk ir tas, ka tu turpini darīt tik un tā. Ja jau Zemessardzē būtu tikai cilvēki, kuri ir ļoti spējīgi, kam ir dabas dots talants uz to visu, tad tur būtu ļoti maz cilvēku. Priekš tam jau ir profesionālais dienests.”
