Maizes klaips jau sen maksā virs 2 eiro. Kas sagaidāms tālāk? 104
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Maizes klaipa cena jau pārsniegusi psiholoģisko divu eiro par klaipiņu robežu. Kas gaidāms turpmāk – par to saruna ar Latvijas Maiznieku biedrības valdes priekšsēdētāju Kārli Zemešu.
Jau šī gada pavasarī vēstījām, ka maiznieki savus resursus ir izsmēluši, nozarē iestājusies krīze un visas pazīmes rāda, ka krīze būs ilglaicīga. Kāda situācija ir pašlaik?
K. Zemešs: Jāatgādina, ka Covid-19 pandēmija maizes biznesu jūtami sabremzēja, tirdzniecībā bija ierobežojumi, atbalsta nebija, vajadzēja pašiem vien cīnīties tālāk. 2020. gads uzņēmumiem vēl bija pozitīvs, bet 2021. gads jau bija negatīvs. Tas nāca ar resursu cenu kāpumu, pieauga elektrības izmaksas, graudu cenas, bet vēl pēc pusgada sākās Ukrainas karš, kas atkal ieviesa būtiskas korekcijas tirgū. Tagad izaicinājumi ir lieli un skaidrības par turpmāko nav.
Pozitīvi ir tas, ka beidzot no lielās krīzes atbalsta naudas kāda daļa ir pārdalīta pārtikas ražošanai ne tikai pabalstu veidā, bet mēģinot kompensēt ražošanas izmaksu sadārdzinājumu. Tiesa, tikai tagad ražotāji saņem pirmos maksājumus par laikposmu no februāra līdz maijam. Sapratni un atbalstu par pārtikas ražošanas noturēšanu esam saņēmuši gan no Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas, gan Zemkopības ministrijas. Tomēr, lai varētu kompensēt izmaksas, jāskatās, kur ņemt naudu. Viena iespēja ir aizņemta nauda, otra – spēcīga industrija. Taču, ja valstī nav industrijas, no patēriņa nav ko paņemt.
Mūsu valdība izvēlējusies nemazināt nodokļus, bet sniegt pabalstus gan pircējiem, gan ražotājiem. Vai tas bija prātīgi?
Es teiktu, ka ne, jo iestājas stagnācija un nav attīstības. Pareizais virziens būtu stimulēt ražošanu, nevis dot pabalstus. Tagad jau banku eksperti brīdina par recesiju, cilvēki optimizē pirkumus, pašvaldībām naudas nav, bremzējas iepirkumi. Vienlaikus energoresursi maksā ļoti dārgi. Katrs uzņēmums mēģina risināt šo jautājumu, kā prot, bet tas viss ir skāris izmaksas.
Tagad jau ir zināma jaunā miltu cena. Kā tā ietekmē maizes pašizmaksu?
Miltu cena strauji pieauga jau pērn, taču savu pīķi tā sasniedza šī gada maijā, kad bija liela neskaidrība ar Ukrainas graudiem. Šobrīd mimiltu cena vairs tik strauji nesvārstās, bet tā nav arī samazinājusies. Šajā resursu tirgū mums nav nekādas teikšanas, bizness ir sadalīts. Senāk graudus iepirka ar valsts intervences palīdzību, bet tagad lauksaimnieki savu biznesu organizē caur biržu. Savukārt pārstrādātājiem izejvielas jāiepērk par biržas cenām. Izejvielu sadārdzinājums skāris arī iepakojumu, loģistiku un citas pozīcijas. Maizes plaukti nav tukšāki, bet maize kļuvusi dārgāka.
Kas notiek ar maizes cenām? Jau pavasarī vēstījām, ka rudenī maizes kukulīša cena varētu sasniegt psiholoģisko robežu – divus eiro par klaipu…
Šāda cena jau ir sasniegta. Redzam, ka joprojām topā ir cenu akcijas veikalos. Tas ir viens no mārketinga pasākumiem, lai noturētu pircēju. Gan mazajiem, gan lielajiem maizniekiem izmaksas ir vienādas, nevienam vairs nav nekāda handikapa.
Redzams, ka dažos veikalos maizes plaukti tiek sašaurināti.
Kādreiz, ejot no darba, katru dienu iegājām veikalā un nopirkām svaigu maizi, bet tagad iepirkšanās notiek galvenokārt nedēļas nogalēs. Maizes ražotāji redz, ka lielākie maizes pasūtījumi ir piektdienās un sestdienās. Tas nozīmē, ka mainās iepirkšanās paradumi.
Cilvēki saprot, ka katrs gājiens uz veikalu kaut ko maksā. Turklāt daudzi strādā attālināti, steiga ir zudusi, un sviestmaizes uz darbu vairs nav tik aktuālas. Jūtam, ka maizi pērk mazāk, to noteikti parādīs statistika, tiesa – ar novēlošanos. Lai interese un izpratne par maizes nozīmību nezustu, Latvijas Maiznieku biedrība sadarbojas ar diētas ārstiem, uztura speciālistiem un profesionālām skolām gan klātienes aktivitātēs, gan sociālajos tīklos.
Gribu arī uzsvērt, ka pašiem maizniekiem arī jābūt atraktīviem, lai piesaistītu pircējus. Kādam āķītim ir jābūt, lai radītu interesi! Te gan jāsaka, ka uz kopējā ES fona esam ļoti atraktīvi. Kāda maize gan ir ražota – gan ar speķi, gan siseņiem, gan tomātiem, ķiplokiem, bietēm, burkāniem un sīpoliem! Ir pat maize bez miltiem! Tomēr pircējs ir konservatīvs un parasti atgriežas pie pamatvērtībām.
Pašlaik globālā situācija – karš un citi notikumi – uzreiz ietekmē situāciju tirgū. Tiklīdz izskanēja informācija par Odesas ostu, uzreiz graudu cena bija augšā, pēc tam nostabilizējoties. Visi šie procesi ir ļoti trausli. Dzirdot to, kas notiek pasaulē, kļūstam nedroši un dzīvojam līdzi.
Vienlaikus gribam saprast, kas būs rīt un parīt, nepārtraucot ikdienas darbus. Strādājam pie tā, lai katru dienu varētu nodrošināt svaigas maizes piegādes. Maizei nav ilgs derīguma termiņš, un izaicinājums šajā uzņēmējdarbības jomā ir savlaicīgas piegādes. Bet, strādājot ar visām veikalu ķēdēm, nevaram piedāvāt visu savu plašo sortimentu. Vairākām ražotnēm ir savi veikaliņi, kur sortiments ir plašāks, vienlaikus augsto izmaksu dēļ lielai daļai maiznieku neatmaksājas atvērt savas tirdzniecības vietas.
Kādu prognozējat maizes tirgus attīstību tuvāko gadu laikā?
Te gribu drīzāk runāt par citu jautājumu, proti, par Zaļo kursu. Lai ievērotu visas prasības, Zaļā kursa dēļ nākotnē daudz ko nāksies upurēt, to skaitā ražošanu. Ražošanas izmaksas pieaugs, tas nozīmē, ka resursi būs vēl dārgāki. Jau šobrīd resursu pieejamība ir ierobežota, bet lauksaimniecības politika uzliek daudz papildu pienākumu ražotājam, kas sadārdzinās ražošanu un ietekmēs maizes nozari.
Var jau teikt, ka mums jāpilda visas prasības, bet tā rezultātā pārtika kļūs dārgāka. Tāpēc arī Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome vērsās pie jaunās valdības, lai noteiktu pārtikas ražošanu par Nacionālās drošības prioritāti.
Vai kara apstākļos Zaļā kursa prasības nebūtu jāmīkstina?
Tie, kas šobrīd aktīvi iestājas par Zaļo kursu, ir atrauti no realitātes. Viņi nesaprot, kā rodas maize, piens vai citi produkti. Pārfrāzējot gribu teikt, ka šobrīd mēs cīnāmies ar dabu par to, kurš pirmais apēdīs pieejamo pārtiku – vai tas būs gliemezis no lauka vai lauksaimnieks paspēs nokult labību.
Nākotnes prognozes nav pārāk labas, bet, kā teiktu maizniekmeistars Normunds Skauģis – esam stipra tauta un gatava dažādiem izaicinājumiem. Vēl jāpiebilst, ka mūsu nozarē eksports ir neliels un mums visiem jāstrādā vietējā tirgū, kur valda sīva konkurence. Maizes tirgus ir reģionāls – Latgalē maizes tradīcijas ir vienas, bet Kurzemē – pavisam citas. Rudzu rupjmaizes kukuļa garša pa novadiem būs diezgan atšķirīga.
Pirms gada “Hanzas maiznīca” pārcēla ražošanu uz Lietuvu. Vai šim piemēram var sekot vēl kāda ceptuve?
Tas bija īpašnieku lēmums. Ja šis tirgus būs interesants, tad viņi arī turpinās darboties. Viņi optimizēja savu ražošanu, jo līdz šim uzturēšanas izdevumi bija milzīgi. Loģistika, vedot lielus apjomus, ir lētāka un to pašu var teikt par efektivitāti, ražojot noteiktu maizes veidu. Mazajās ceptuvēs izmaksas ir lielas, jo īpaši darbaspēka izmaksas.
Mēs klientam esam interesanti ar plašāku sortimentu, bet jārēķinās ar lielākām izmaksām. Šobrīd daļa ceptuvju ir uz izdzīvošanas sliekšņa, kur par biznesu pat nevar runāt.
Mēs ražojam, jo aiz mums stāv cilvēki, un tā ir arī sociāla atbildība.
Var tikai noņemt cepuri to latviešu kapitāla uzņēmumu priekšā, kuri darbu turpina, neraugoties uz sarežģīto situāciju nozarē.
Jau ilgstoši pārtikas ražotāji mudina politiķus pieņemt lēmumu par PVN samazināšanu, to skaitā maizei. Vai šāds solis palīdzētu risināt situāciju?
Pašiem uzņēmumiem tas neko daudz nedotu, varbūt mazliet pamainītu naudas plūsmu. Vienlaikus jāatceras, ka PVN ir piektā daļa no produkta gala cenas. Ja maizes kukulis maksā divus eiro, tad, paņemot nost piekto daļu, cena kļūtu pievilcīgāka. PVN samazināšana būtu sociāls risinājums un palīdzētu tai pircēju kategorijai, kas skaita katru santīmu.
Vienlaikus gribu piebilst, ka Polijā, kur PVN likme pārtikai ir 5 % vai nulle, nedalīja pabalstus, bet veicināja ražošanu un tirgošanu, un uzņēmumi kļuva spēcīgāki. Poļi ir tie, kas tagad pārņem mūsu tirgu ar saviem piena produktiem, gaļas produktiem un citām precēm. Viņi ir nodrošinājuši noietu saviem primārajiem ražotājiem, ko nevar teikt par mums.
Vai valstij (lasi – ierēdņiem) nebūtu jāpieliek lielākas pūles, lai veikalu plauktos tomēr dominētu vietējie produkti? Tuvējās kaimiņvalstīs šim jautājumam tiek pievērsta liela uzmanība…
Dažkārt ir grūti saprast, vai nevaram to izdarīt vai vienkārši negribam. Bieži vien saka, ka Brisele mums diktē noteikumus, bet jāsaprot, vai tas ir tikai ieteikums, vai mēs negribam pacīnīties. Brīžiem liekas, ka mēs par maz darām, bet ir jācīnās par saviem ražotājiem. Politika ir politika, bet politiķi nevar būt atrauti no valsts, iedzīvotājiem un ekonomikas. Ja ekonomika darbojas, tad ir nauda un viss pārējais.
Ir jābūt saimniekam savās mājās. Nevar pārvaldīt uzņēmumu, ja nezina, kā tas darbojas.
Es nevarētu strādāt ceptuvē, ja nezinātu, kā rodas maize. Ieteiktu politiķiem painteresēties, kā tas notiek. Veikalā to nopirkt ir vienkārši, bet jāzina, ka jau divas dienas iepriekš jāsāk gatavoties maizes cepšanai, lai viss notiktu kārtīgi. Tagad veido jauno valdību, skaisti jau skan, ka par ministru jābūt cilvēkam, par ko nobalsojusi tauta. Es tomēr teiktu, ka ministram jābūt nozares ekspertam, kurš labi pārzina procesus.
