Planētas noslēpumi. Zemeslodes slepenā anomālija – Zemes un tās iekšējā kodola griešanās ātrumi atšķiras. Tas nopietni satrauc zinātniekus 30
Māris Zariņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Kārtējie jaunumi par Zemes kodolu šoreiz ļoti nopietni satraukuši pētniekus. Noskaidrots, ka mūsu planētas kodola griešanās ātrums realitātē ir pārsteidzoši nepastāvīgs, veidojot ļoti nopietnu globālo problēmu un kļūstot nāvējoši bīstams visam dzīvajam uz planētas, ieskaitot cilvēkus.
2022. gada jūnijā amerikāņu pētnieki vairāku mērījumu rezultātā konstatēja, ka Zemes un tās iekšējā kodola griešanās ātrumi ne tikai savstarpēji atšķiras, bet kodolam tas periodiski samazinās vai palielinās. Un Zemes kodols vispār ir ļoti noslēpumains objekts, tikpat tāls un maz pētīts kā, piemēram, Mēness. Skolas grāmatās vēstīts: ir kodols, mantija un zemes garoza. Ar Zemes dzīļu pētīšanu savukārt nodarbojas speciāli orientēti pētnieki – un lai jau viņi tur nodarbojas. Tostarp no Zemes kodola tiešā veidā atkarīga visa dzīve uz Zemes, un tieši tāpēc ne gluži bez pamata šo problēmu jeb pat savdabīgo kodu cenšas izprast cilvēces spožākie prāti.
Vistiešākajā ziņā aizkļūt līdz zemeslodes centram cilvēki mēģinājuši kopš 19. gadsimta, piemēram, Bingemas kanjonā ASV spējot aizrakties līdz 1,2 kilometru dziļumam. Taču visdziļākā vieta, kuru savām rokām izracis cilvēks, ir Tautonas zelta raktuvju šahta Dienvidāfrikā, kuras dziļums ir 3,9 kilometri. Taču pētnieki pauduši, ka visi šie dziļumi faktiski ir tikai sīki skrāpējumi olas čaumalā un “dzeltenumam” vēl nevienam nav izdevies kaut vai tikai pietuvoties.
Kā aizrakties līdz noslēpumiem
20. gadsimta vidusdaļā vienlaikus uzreiz divās pasaules lielvalstīs – ASV un PSRS – startēja programma saistībā ar ekstremālu planētas dzīļu apgūšanu. Faktiski tāda kā antikosmosa apgūšanas sacensība. Protams, šajos projektos ieguldīja kolosālus līdzekļus. Un PSRS 60. gadu sākumā iedarbināja pasaulē pirmo komplekso zinātniski tehnisko programmu Zemes dzīļu izlūkošanai: toreiz tapa projekts, ko nodēvēja par “Kolas dziļo”, un tajā bija iesaistīti vienlaikus 16 lieli zinātniski pētnieciskie institūti.
Proti, pētnieki Baltijas plātnē atrada punktu, cauri kuram pa visīsāko ceļu varētu aizrakties līdz Zemes kodolam. Taču kādā brīdī viss aizgāja greizi – 19 gadu laikā ierakās “tikai” līdz 12 kilometru dziļumam,
sagandēja lielu daudzumu tehnikas, vienlaikus vēl piesaistot vērienīgu sektantu uzmanību, kuri sāka uzskatīt, ka padomju speciālisti aizrakušies līdz pašam sātana midzenim, ko izraisīja dažādas dīvainas parādības pašā urbumā, un rezultātā tik vien sanāca, kā iekļūt Ginesa rekordu grāmatā. Pašu projektu beidzot slēdza, lai gan programma turpināja darboties un tajā iesaistītajiem ļaudīm vēl vairākus gadus turpināja maksāt algu. Līdz pat mūsu dienām tas palicis kā visdziļākais urbums pasaulē, lai gan tas ir hermētiski noslēgts un kalpo vairs faktiski tikai kā piemineklis kārtējām cilvēka ambīcijām.
Tas ļoti nopietni ietekmē dzīvību
Tostarp vērts piebilst, ka Zemes kodols nav viendabīgs veidojums, tam ir pašam savi kodoli un kodoliņi, kas veido par labi zināmo matrjošku salikšanas principu sarežģītāku sistēmu. Šis kodols producē vismaz 90% visa elektromagnētiskā lauka, kas aizsargā Zemi no Saules vēja un kosmiskās radiācijas. Tiklīdz šajā radītājā kaut kas pavājināsies, faktiski beigs eksistēt atmosfēra un viss dzīvais uz planētas neizbēgami ies bojā. Un mūsdienās kļuvis saprotams, kāpēc pētnieki tik rūpīgi nodarbojas ar Zemes kodola pētīšanu. Proti, noteiktos ciklos mēdz pilnībā mainīties visi tā raksturojumi – izmērs, blīvums, temperatūra un griešanās ātrums. Iespējams, tas viss ietekmē magnētiskā lauka intensitāti, un tas savukārt nozīmē to, ka perspektīvā tas būtiski ietekmēs gan cilvēku pašsajūtu, gan principā dzīvību kā tādu.
Zemes griešanās ātruma un tās kodola kustības mehānismu atšķirība fiksēta jau kodolizmēģinājumos, kas veikti laikā no 1969. līdz 1974. gadam, kad gan PSRS, gan ASV pilnā jaudā testēja savus negausīgi saražotos masu iznīcināšanas ieročus. Amerikāņu seismologi fiksēja sprādziena izraisītu rezonansi, kas aizveda ļoti dziļi Zemes dzīlēs.
Vienā no padomju kodolizmēģinājumiem Novaja Zemļa seismologi fiksēja pat savdabīgu kodola atbildes reakciju, proti, sprādziena radītais vilnis it kā atsitās un atnāca atpakaļ uz sava sākuma vietu.
Tas jau ļāva pētniekiem nofiksēt šo rezonansi, un kopš tā momenta radās iespēja reālā laika režīmā saņemt informāciju par kodola griešanās ātrumu. Tādējādi noskaidrojās, ka no 1969. līdz 1971. gadam Zemes kodols griezies lēnāk nekā Zemes virsma, savukārt no 1971. līdz 1974. gadam – ātrāk. 90. gados kodols samazināja savu kustības ātrumu, bet pašā jaunā gadsimta un jaunās tūkstošgades sākumā atkal uzņēma jaunu paātrinājumu un vēl joprojām turpina ieskrieties.
Pētniekiem pagaidām palicis pilnībā nezināms šādu svārstību iemesls. Viena no spēkā esošajām versijām pauž, ka iemeslam var būt vai nu evolucionāra, vai tehnogēna iedaba. Saistībā ar otro iespēju laikam jābūt pārlieku naivam, lai iedomātos, ka tik jaudīgi kodolizmēģinājumi varētu palikt bez būtiskām sekām. Lai gan iemesls varētu būt arī abu variantu sajaukums, jo vispār jau cilvēks kopā ar visām tehnoloģijām neizbēgami ir evolūcijas daļa…
Cik vēl atlicis līdz katastrofai?
Bet 2022. gada jūnijā pētnieki noskaidroja, ka diennakts garums uz Zemes ik pēc sešiem gadiem mainās aptuveni par 0,2 sekundēm, un tas notiek tieši saistībā ar kodola griešanās paātrinājumu. Tagad visus interesē: kādas no tā sagaidāmas sekas?
Tostarp šajā stāstā ir arī savi zemūdens akmeņi. 90. gadu pašās beigās Līdsas universitātes profesors Fils Livermors pauda pārsteigumu, kad pavadoņu Swarm trijotne
Zemes iekšējā kodolā fiksēja izkausētas metālu masas upes pazīmes: tā atrodas zem Sibīrijas un virzās uz Eiropas pusi. Un šī plūsma arī uzņem paātrinājumu, turklāt tā arī paplašinās –
kopš 2000. gada tās platums pieaudzis līdz 420 kilometriem, tātad gadā tā uzbriest vidēji par 45 kilometriem, un tas noteikti ir ātrāk par tipisko Zemes kodola ātrumu, kā arī tūkstošiem reižu ātrāk par tektonisko plātņu kustības ātrumu. Par iemesliem nav ne mazākās nojautas.
Tostarp Ziemeļu magnētiskā pola dreifa ātrums aizvadīto 20 gadu laikā palielinājies vismaz četras reizes, un tagad tas ir 55 kilometri gadā. Vienlaikus ievērojami pavājinās planētas magnētiskais lauks, par kuru iepriekš jau minēts. Turklāt daudziem šķiet interesanti, ka virkne dažādu neatgriezenisku izmaiņu noticis arī uz Mēness, Saules, Marsa un Jupitera. Pētnieki uzskata, ka, pat neizpētot pilnībā Zemes kodola griešanās ātruma maiņu mehāniku, jau tagad iespējams veikt secinājumus par notiekošo procesu saistību ar to, kas risinās dzīlēs.
Virkne pētnieku norādījuši, ka ik pēc 12 000 gadu Zeme nokļūst paaugstināta kosmiskā starojuma zonā, kas tad arī ietekmē planētas kodolu, to destabilizējot.
Piemēram, pirms 12 800 gadiem notikusi viena no lielākajām katastrofām, kas iznīcināja daudz seno dzīvnieku un augu sugu, kā arī lielāko daļu cilvēces, turklāt atsevišķas kultūras un civilizācijas likvidējot pilnībā. Pētnieki arī norādījuši, ka tieši šajā virzienā varētu vest pēdas leģendām par vispasaules plūdiem un Atlantīdas nogrimšanu.
Tieši tāpēc pētnieki nopietni brīdina: virkne patlaban novērojamo procesu skaidri apliecinot: planēta atkal atrodas kārtējās tāda veida un tāda mēroga kataklizmas priekšā. Par to skaidri liecinot konkrēti svaigākie notikumi: mežu ugunsgrēki Krievijā, Amerikā un Austrālijā, zemestrīce Haiti, plūdi Eiropā, vulkāna izvirdumi Kanāriju salās, ledāju straujā kušana Grenlandē, daudzviet piedzīvotais neparastais sausums un tamlīdzīgi.
Un katrā ziņā pētniekiem kļuvis skaidrs, ka, visdrīzāk, Zemes kodola uzvedība ir tiešā veidā saistīta ne tikai ar planētas, bet arī kosmiskajiem procesiem. Un tajā gadījumā, ja planētas magnētiskais lauks beigs aizsargāt cilvēkus no kosmiskās radiācijas, Zeme faktiski acumirklī kļūs līdzīga mūsdienu Marsam.
