Dūklavs: Zemes politika jānosaka jaunā likumā 0
Kopš likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” pieņemšanas un zemes reformas sākuma jau 25 gadi apkārt. Likuma mērķis bija radīt pamatu lauksaimniecības attīstībai, atjaunot zemes īpašuma tiesības bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem un nodot zemi pret atlīdzību īpašumā Latvijas Republikas pilsoņiem. Par to, kāds ir rezultāts, zemkopības ministru Jāni Dūklavu iztaujāja “LA” žurnālisti Ivars Bušmanis un Zigfrīds Dzedulis.
Vai ar šo reformu esam gājuši pareizajā virzienā?
J. Dūklavs: Es domāju, ka šis pamats ir radīts.
Zemes reformas mērķis jau vispirms bija novērst vēsturisko netaisnību, kad reizē ar Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšanu iedzīvotāji zaudēja arī īpašuma tiesības uz zemi. Latvijas Republikas neatkarība tika atjaunota kā vēsturiskā pēctecība un līdz ar to loģiski bija atjaunot zemes īpašuma tiesības bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Jā, reformai bija nepilnības. Tomēr uzskatu, ka tā bijusi viena no veiksmīgākajām, ja skatās Centrālās un Austrumu Eiropas kontekstā. Zemes reformas mērķis ir sasniegts.
Tomēr nav noliedzams – zemes reforma radījusi arī problēmas.
Pirmkārt, zemes īpašumu sadrumstalošanu. Virknē gadījumu mantinieki nevarēja vienoties par kopīgu apsaimniekošanu un zemes gabali tika sadalīti. Tagad jādomā par zemes konsolidāciju. Daļēji sadrumstaloto zemes īpašumu apvienošana notiek, tiem nonākot otrreizējā tirgū.
Otrkārt, daudzviet sarežģījusies piekļūšana zemes īpašumiem. Nesen pats biju liecinieks tam, kā Latgales pusē jauni cilvēki bija iegādājušies 60 hektārus. Viņiem ir saimniecība, 20 nobarojamie lopi, kam jāpieved lopbarība. Bet kaimiņš nelaiž braukt pāri viņa zemei, jo maldīgi uzskata, ka ceļš ir tikai viņam, nevis šo 60 hektāru zemes īpašniekiem. Bet ir skaidrs, ka bez ceļa saimniecība nevar pastāvēt.
Piekļūšana jaunveidojamiem zemes īpašumiem bija jāparedz jau reformas īstenošanas gaitā. Tagad jādomā par labākajiem tiesiskajiem risinājumiem, kad kaimiņi nevar vienoties paši savā starpā.
Protams, zemes reformas gaitā ir radušās arī citas problēmas. Viena no tām ir saistīta, piemēram, ar meliorāciju, ar īpašnieku pienākumu laikus iztīrīt savulaik izraktos grāvjus.
Vai zeme ir palikusi Latvijas Republikas pilsoņu īpašumā kā galvenais ražošanas līdzeklis laukos?
Jā, ir palikusi. Tiesa, zemei nonākot otrreizējā tirgū, to īpašumā ieguvušas arī juridiskas personas un ārvalstu pilsoņi. Kaut arī skaita ziņā šīs nav vislielākās īpašnieku grupas, tomēr platību ziņā tām var piederēt arī ievērojamas zemes platības.
Šo maksimāli pieļaujamo zemes īpašumu platību neregulēja līdz pat 2014. gadam, kad grozīja likumu “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”.
Kā zināms, līdz 2014. gada 1. maijam likums it kā ierobežoja zemes iegādi Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās zonas dalībvalstu pilsoņiem. Bet, nodibinot Latvijā reģistrētas kapitālsabiedrības, pārsvarā SIA, ārvalstnieki tomēr varēja iegādāties zemi. Tāpēc arī pēc 2014. gada 1. maija, kad visi ierobežojumi tika atcelti, zemes tirgū būtiski nekas nemainījās.
Kā atceramies, 2014. gada augustā ar likumu nosakot, ka zemes pircējiem jābūt ar lauksaimniecisku izglītību, nākamajā gadā aptuveni par 20 līdz 30% samazinājās darījumu skaits un tirgotā platība. Tas izskaidrojams ar to, ka tirgus dalībnieki jau 2014. gadā pēc grozījumu stāšanās spēkā atsevišķos gadījumos noslēdza pirkuma līgumus ar atpakaļejošu datumu, tādējādi izvairoties no likumā ieviesto ierobežojumu ietekmes.
Līdz 2016. gada 1. jūlijam 1983 ārvalstniekiem Latvijā piederēja 3768 lauku zemes īpašumi 29 118 hektāru kopplatībā, to skaitā 16 130 hektārus aizņēma lauksaimniecībā izmantojamā zeme. Savukārt 7409 juridiskajām personām, tostarp ārvalstu kapitāla kontrolētajām SIA piederēja 83 129 īpašumi 1 048 510 hektāru kopplatībā, tostarp 473 501 hektāru aizņēma lauksaimniecībā izmantojamā zeme.
Piebildīšu, ka pēdējos gados pieņemtie zemes tirgus regulēšanas likumu grozījumi gan ir mazliet nokavēti. Tie bija jāpieņem agrāk – gan par to, kurš un kā Latvijā var nopirkt zemi, gan par pirmpirkuma tiesībām utt.
Vai, jūsuprāt, zemes pārdošana ārzemniekiem tomēr nerada apdraudējumu vietējiem zemniekiem un vietējai uzņēmējdarbībai?
Tas atkarīgs no tā, kā šo zemi izmanto turpmāk. Ja jaunais īpašnieks to izmanto lauksaimniecībā, dodams darbu vietējiem iedzīvotājiem un maksādams nodokļus Latvijā, tad tā ir vietējā uzņēmējdarbība. Un tad nekāda apdraudējuma nav. Ja darījums noticis, lai tikai nopelnītu uz zemes cenu celšanās rēķina, tad tas ir apdraudējums.
Jāatzīst, zemes īpašnieku struktūra un tas, kā viņi izmanto zemi turpmāk, ir radījis satraukumu ne tikai Centrālajā un Austrumu Eiropā, bet arī, piemēram, Vācijā, kur dažādi investīciju fondi iegādājušies ievērojamas zemes platības – līdz pat 300 000 hektāru. Bet šī zeme vairs nekalpo vietējo cilvēku vajadzībām, to izmanto komercdarbībai vai spekulācijām. Kā juridiskām personām piederošie zemes īpašumi tiek izmantoti, par to nobažījušies arī Eiropas Komisijā.
Vai, jūsuprāt, vietējiem zemniekiem ir radīti vienlīdzīgi noteikumi ražošanai salīdzinājumā ar pārējo Eiropas Savienības dalībvalstu zemniekiem? Kāda ir Zemkopības ministrijas loma vienlīdzīgu noteikumu nodrošināšanā?
Tie instrumenti vienlīdzības nodrošinājumam ir vairāki.
Pirmkārt, nodokļu politika. Ja lauksaimniecībā izmantojamo zemi neapstrādā, tad to apliek ar nekustamā īpašuma nodokļa papildlikmi 1,5 procentu apmērā. No pašvaldību lēmumiem atkarīgs, kādu šā nodokļa atlaidi var saņemt zemnieki, vietējās zemnieku saimniecības.
Otrkārt, zemes tirgus regulējums. Prasības lauksaimniecības zemes pircējiem prast valsts valodu, zemes iegādes maksimālā apjoma ierobežojums – vienam ne vairāk par 2000 hektāriem, pirkumiem vajadzīgas vietējo pašvaldību zemes komisiju atļaujas.
Treškārt, valsts atbalsts vietējiem zemniekiem zemes iegādes kreditēšanā. Šajā ziņā ļoti veiksmīgi darbojas valsts attīstības finanšu institūcijas Altum” programma.
Zemes tirgū arvien lielāka nozīme ir arī Latvijas Zemes fondam, kas atpērk zemi no īpašniekiem, kuri paši to nevēlas vai nespēj apstrādāt. Pēc tam zemi pārdod vai iznomā zemniekiem. “Altum” pārvaldītais Latvijas Zemes fonds kopš darbības sākuma iegādājies 290 īpašumus 5000 hektāru platībā, darījumos kopumā ieguldot 13,2 miljonus eiro. Kopš pagājušā gada rudens zemniekiem tiek piedāvāta arī iespēja pārdot zemi Latvijas Zemes fondam, pēc tam pašiem nomāt to no fonda un pēc pieciem gadiem atpirkt atpakaļ.
Sabiedrībā bažas rada darījumi, kuros viena Latvijā reģistrēta, ārzemniekiem piederoša firma, kuras pamatkapitālā ir simtiem vai pat tūkstošiem hektāru, pārdod to otrai. Bet zeme paliek neizmantota! Šis caurums likumā ir palicis!
Ar izdomu bagāti, izveicīgi ļaudis jau vienmēr atradīs kādu ceļu, kā par spīti likumā noteiktajiem ierobežojumiem iegādāties zemi. Jau pirmajā reizē, kad likumā ieviesām prasību pēc izglītības, Eiropas Komisija atsūtīja iebildumus uz trim lappusēm. Vai cilvēkam, kurš grib nopirkt zemi vai kuram tā jau ir un viņš grib piepirkt kaut ko klāt, obligāti vajadzīga lauksaimnieciska izglītība? Diezin vai cilvēks, kurš nolēmis strādāt laukos un apsaimniekot zemi, kaut arī bez šīs izglītības, rada apdraudējumu zemes nesaimnieciskai izmantošanai. Ja cilvēks grib nopietni pievērsties lauksaimnieciskās produkcijas ražošanai, tad jau viņš arī meklēs iespēju, kā to izdarīt. Tādu piemēru ir daudz.
Vai tagad, kad izglītība aizstāta ar prasību zināt valsts valodu, lauksaimnieciskā ražošana celsies?
Par valodu runājot, šai likuma prasībai nav nekādas vainas. Jā, arī pret šo prasību Eiropas Komisija stipri iebilda. Bet mēs izmantojām Francijas piemēru. Tur pircējiem šīs valsts valodā ir jāizklāsta, kā zemi izmantos turpmāk. līdzās valsts valodai likumā ir prasība pircējam saņemt vietējās pašvaldības atļauju, ja fiziska persona pērk vairāk par desmit hektāriem, bet juridiska persona – vairāk par pieciem hektāriem zemes.
Nesen “LA” rīkotajā diskusijā par zemes izmantošanu gan ZM pārstāvis Meža departamenta direktors Arvīds Ozols, gan Latvijas Pašvaldību savienības pārstāve Sniedze Sproģe atzina, ka labākai zemes aizsardzībai vajadzīgs jauns, vienots zemes politikas likums, kurā būtu ietverta zemes izmantošanas stratēģija, tās galvenie mērķi un principi. Kā domājat jūs?
Es atbalstu šo ideju. Pašlaik spēkā ir Zemes pārvaldības likums, un būtu tikai loģiski, ka tajā iestrādātu tās normas no zemes reformas likumiem, kuras nezaudē aktualitāti arī pēc zemes reformas pabeigšanas. Piemēram, lauksaimniecībā izmantojamās zemes tirgus, Latvijas Zemes fonda darbības regulējums un varbūt arī kādas citas lietas, piemēram, zemes noma. Iznākumā jānonāk pie viena likuma, kas noteiktu zemes politikas īstenošanu kopā ar teritorijas plānošanas regulējumu.
Pašlaik ar šo zemes turpmākās izmantošanas stratēģijas sagatavošanu nodarbojas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā izveidotā darba grupa, kurā piedalās arī Zemkopības ministrijas pārstāvji.
Lauksaimniecībā izmantojamās zemes saimnieciska izmantošana ir cieši saistīta ar lauku attīstību. Diemžēl laukos paliek arvien mazāk cilvēku. Vai jums, šīs stratēģijas līdzveidotājiem, nebūtu tam jāpievērš lielāka uzmanība?
Jāatzīst, jauni cilvēki arvien vairāk pamet laukus – šī problēma ir aktuāla ne tikai Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs. Mazo un vidējo zemnieku saimniecību skaits sarūk. Lai tās atbalstītu, dažādām atbalsta programmām esam izlietojuši prāvas summas. No 2020. gada plānojam piešķirt tām vēl lielāku atbalstu nekā līdz šim. Bet uz šo atbalstu vien paļauties diezin vai varēs. Mazajiem un vidējiem zemniekiem arī pašiem jādomā un jārēķina, kā saimniekot turpmāk un ar ko nopelnīt sev un savām ģimenēm.
Jūsu pieminētās zemes īpašumu apvienošanās un zemnieku lielsaimniecību skaita palielināšanās dēļ kāda daļa iedzīvotāju laukos neizbēgami kļūst lieka?
Ka cilvēku laukos paliek arvien mazāk, tas ir neizbēgami. Šie urbanizācijas procesi notiek visur pasaulē, Latvija nav nekāds izņēmums. Mākslīgi, ar kaut kādiem administratīviem lēmumiem tos nav iespējams apturēt, lai kā mēs to gribētu. Lai jaunus cilvēkus noturētu laukos, proti, lai viņi tur paliktu labprātīgi, nevis piespiedu kārtā, vispirms jāzina, ar ko viņi tur nodarbosies un kā nopelnīs sev iztiku.
Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs Romāns Naudiņš (Nacionālā apvienība) rosina noteikt vairākas vēl stingrākas prasības zemes pircējiem. Piemēram, gan fiziskām, gan juridiskām personām rakstiski apliecināt, ka zemes lauksaimniecisku izmantošanu uzsāks, tiklīdz tā būs viņu īpašumā. Zemes pircējam jābūt sagatavotam biznesa plānam tās izmantošanai turpmākajiem trim gadiem. Tāpat jābūt apliecinājumam, ka to rīcībā ir nauda šī biznesa plāna sekmīgai īstenošanai. Vai to atbalstāt?
Vispirms būtu jātiek skaidrībā, ko ar stingrākiem noteikumiem gribam panākt. Ja gribam, piemēram, noteikt ierobežojumus sabiedrībām, kuru pamatkapitālā ir zeme, tad tā ir atsevišķi apspriežama tēma. Pašlaik domāju, ka par katru zemes iegādes noteikumu jāspriež atsevišķi.
Es uz stingrākām prasībām skatos arī no praktiskās puses, proti, vai cilvēks var vai nevar tās izpildīt. Diezin vai vienmēr būs tā, ka nākamajā dienā pēc zemes iegādes jaunais īpašnieks jau spēs art un sēt.
