Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli – Fricis Bārda 0
…1906. gada trešajās Lieldienās no Rīgas stacijas ar Varšavas vilcienu viņš kopā ar brālēnu slepeni dodas ceļā uz Vīni. Romantiskajā un mūzikas pārpilnajā multinacionālajā metropolē jaunais vidzemnieks, iesācējs dzejnieks Fricis Bārda cer izglītoties un iegūt pasaules cilvēka stāju.
Friča Bārdas dosjē
“Latvija ir iegājusi Nāves spirālē! Ar čurainu lupatu jāpatriec!” Hermanis par politiķiem, kuri valsti ved uz “kapiem”
“Asaras acīs!” Tantiņas pie Matīsa kapiem tirgo puķu vainagus. Kāds izsauc policiju, bet viņa rīcība pārsteidz
Bez vainas vainīgs? Mirklī, kad trīs bērnu tēva Artūra kontā ienāca 200 eiro, viņš kļuva par bīstamu krāpnieku!
44
* Latviešu romantiskās dzejas meistars. Viņa dzejai raksturīga oriģināla tēlainība un ritmika, filozofisks vispārinājums. * 1911. gadā publicēts pirmais dzejas krājums Zemes dēls, ko autors velta tēva piemiņai. Otrais, Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam, tāpat arī tēlojumi Vita somnium izdoti jau pēc Bārdas nāves, 1923. gadā. * Daba, īpaši tēvamāju Rumbiņu baltie bērzi ir viens no viņa dzejas iemīļotākajiem motīviem: ”Ja bērzi nebūtu manā dzimtenē, citāda būtu mana dvēsele un arī mana tauta būtu citāda.”
|
“Bet tev mūžam jaunas tāles slāpa”
Pociema Rumbiņu saimnieku Jāņa un Ievas Bārdu trešais dēls Fricis ir ļoti gudrs un zināšanu kārs. Pabeidzis Limbažu pilsētas skolu, vēlāk kā kroņa stipendiāts – Valkas skolotāju semināru, kas tolaik atradās Rīgā, viņš no 1901. līdz 1905. gadam strādā Katlakalna draudzes skolā.
Fricis tikai retumis apciemo vecāku mājas, jo darba skolā daudz, jāspēlē ērģeles baznīcā, jāvada koris. Turklāt viņš ir sācis dzejot – 1902. gadā Rīgas Avīzē parādās jaunā dzejnieka pirmā publikācija.
Fricis sajūt, ka skolotāja darbs nav tas, pēc kā tiecas viņa gars, tāpēc atsakās no vietas it kā veselības stāvokļa dēļ.
Labākais bērnības draugs brālēns Teodors Lācis studē medicīnu Tērbatā, un Fricis kopā ar viņu dodas uz universitāti. Lai attaisnotos vecāku priekšā, Fricis viņiem raksta, ka nav spējis turēties pretī dziņai vēlreiz izmēģināt laimi “uz augšu laisties”. Tomēr Tērbata pret jauno censoni, kuru interesē tikai filozofija, nekas cits, nav vēlīga – universitāte 1905. gada revolūcijas dēļ tiek slēgta, viņš pats saslimst. Ārsti izsaka aizdomas par nieru kaiti vai pūšļa akmeņiem.
Slimība gan Bārdu pārāk netraucē un tiek pavisam piemirsta, kad abiem jaunekļiem rodas plāns doties uz Vīni. Teodors tur cer turpināt studijas, bet Fricis – kā brīvklausītājs apmeklēt universitātes Filozofijas fakultāti. Ar finansēm gan ir pavisam švaki, tāpēc vecākus par iecerēto informē tikai pēc tam, kad 1906. gada pavasarī Vīnē jau noīrēta istaba par 20 guldeņiem mēnesī.
“No dzīves es par dziļu ievainots”
Vīnes universitātē Bārda pirmajā semestrī klausās lekciju kursus eksperimentālajā fizikā, romiešu literatūras vēsturē, Horācija dzejas analīzē, romiešu satīrā, latīņu stila vingrinājumos. Studentiem te ir lētāka ēšana, tramvaja un dzelzceļa biļetes, tāpat teātris un opera, bet bibliotēku, observatoriju, botānisko dārzu var apmeklēt pilnīgi par brīvu.
Vasarsvētkos abi ar Teodoru dodas uz Alpiem. Šķiet, visa pasaule viņiem pie kājām, taču pēc sešu stundu kāpiena kalnos Fricis nespēkā saļimst – uznākusi nieru lēkme.
Atgriezies Vīnē, viņš visu vasaru vārguļo. Ir nopietni jāārstējas, bet tam trūkst naudas. Par savām kaitēm viņš rak sta tikai Rīgā palikušajiem draugiem, vecāki neko nezina ne par dēla zobu un ausu sāpēm, ne plaušu kataru, ne arī par nopietno nieru iekaisumu. Iztikšana abiem brālēniem grūta, piecas nedēļas no vietas viņu pusdienas ir kartupeļi, kartupeļi un kartupeļi… Labi, ka slimība likusi Fricim kļūt par veģetārieti.
1906. gada rudenī viņš ir pietiekami atspirdzis, lai turpinātu klausīties lekcijas.
Šajā laikā viņš iepazīstas ar jaunu atraitni, ungāru studenti Ellu. Taču laimes brīži ir īsi – drīz Bārdu atkal piemeklē akūts nieru iekaisums. Vairāk nekā mēnesi nākas ārstēties slimnīcā, kur Ella viņu cītīgi kopj. Slimības izraisītās ciešanas rada bezcerību un flegmu – plāns par izglītošanos ārzemēs izgāzies, pašlepnums aizskarts, sabojātās veselības un naudas trūkuma dēļ jādodas mājup.
“Mans prieks vairs nevar būt bez slepām ēnām”
1907. gada pavasarī Fricis Bārda atgriežas Rīgā, bet uz dzimtajām mājām līdz tēva pēkšņajai nāvei 1909. gada aprīlī tā arī neaizbrauc. Jo būtu kauns tēvam acīs skatīties – viņu uzskatītu par sapņotāju un palaidni, kas pametis labu vietu, bet neko nav sasniedzis.
Bārda strādā vairākos literārajos žurnālos un pamazām atgriežas skolotāja darbā – vispirms Korti vīriešu proģimnāzijā, pēc tam arī Ķeniņa reālskolā un Šulces sieviešu proģimnāzijā. Friča balss ir klusa, uzstāšanās nedroša, viņš necieš paviršību, tomēr skolā tiek labi ieredzēts. Satuvinoties ar citiem latviešu literātiem, bohēma Bārdam paliek pilnīgi sveša – slimības novājinātais organisms ir pārāk vārīgs, lai to indētu ar smēķēšanu un dzeršanu.
Toties viņš aktīvi piedalās rakstnieku vakaros ar priekšlasījumiem.
Tērpies garos, melnos svārkos, mākslinieka kravati ap kaklu, garos matus sakārtojis īpašā veidā, Fricis Bārda runā klusi, sevī iegrimis, it kā publikas nemaz nebūtu. Dažreiz viņš noģībst.
Tad sajūsminātās dāmas viņu atgriež pie samaņas. Draudzene Bonifacija Rogge, pianiste un kolēģe Šulces skolā, labi zina, kā jārīkojas.
Bārdam ir vēl otra – vēstuļu draudzene Paulīna Puskalne. Ilgi viņš nespēj izšķirties, ar kuru no abām saistīt dzīvi. Pēc vairākiem gadiem beidzot izlemj – tā būs Paulīna.
Fricis savai topošajai ģimenei vēlas celt namiņu blakus Rumbiņiem. Tam vajag naudu, tāpēc smagi jāstrādā gan kā skolotājam (viņš sāk mācīt arī ētiku Latvju dramatiskajos kursos un ticības mācību Šulces proģimnāzijā), gan daudz vairāk rakstot. Bet veselība “čīkst un klibo”, dzejnieku ik pa laikam moka galvassāpes, drudzis, nieres…
“Tā traucam un skrienam un – laimīgi esam”
Vasaras Fricis pavada Rumbiņos – atkopjas pēc garās ziemas, vingro, sauļojas, beržas ar aukstu ūdeni. Dzer pienu, par ko mātei maksā ar siena pļaušanu govij.
1915. gada 28. maijā Fricis ar Paulīnu atstāj Rīgu, un tās pašas dienas vakarā Rumbiņos Umurgas mācītājs Hiršheits viņus salaulā. Līdz pat nākamā gada janvārim abi dzīvo savā lauku namiņā. Dzejnieks atspirgst, atpūšas, priecājas par gaidāmo bērnu.
30. janvārī viņš sāk strādāt jaundibinātajā latviešu ģimnāzijā Rīgā, aktīvi darbojas izglītības organizēšanā un vadīšanā, bieži piedalās skolotāju konferencēs. Bet vasaras sākumā ir tik noguris, ka, Rumbiņos ieradies, trīs nedēļas pavada “horizontālā stāvoklī”.
Nākamajā mācību gadā Bārda vada skolotāju arodbiedrību, piedalās skolotāju kongresā Tērbatā. Viņam rūp topošās Latvijas liktenis, kam vajadzīgi izglītoti un kulturāli cilvēki. 1917. gada vasaru pavadījis ar ģimeni, kurā nu ir divi bēr ni – Zigurds un mazā Ulrika, augustā Bārda dodas uz Rīgu. Bet jau pēc nedēļas atgriežas – Rīgā ienācis vācu karaspēks. Nākas meklēt darbu citur. Septembrī viņš kļūst par Valmieras skolu inspektoru, pēc tam dibina Izglītības biedrību un reālģimnāziju.
Kopā ar ģimeni Bārda dzīvo trūcīgos apstākļos, staigā ūdenszābakos, nereti saaukstējas. Nieru slimība uzliesmo no jauna, bet ārstēties nav laika. Tikai 1918. gada aprīlī Fricis lūdz jaunākajam brālim Antonam noskaidrot, kurš Tērbatas universitātē ir labākais speciālists nieru slimībās. Vasara atkal paiet Rumbiņos un šķiet, ka veselība uzlabojusies.
“Mana dzīvība vientuļa svecīte”
Augustā dzejnieks drūmu sirdi dodas uz Rīgu pedagoga darbā. Oktobrī uz namu Ģertrūdes ielā 69/71, kur izveidojusies vesela rakstnieku kolonija, pārved arī sievu un abus mazos, pēc kuriem tik izmisīgi ilgojies.
Decembrī viņš izslimo gripu un, Ziemassvētku brīvlaikam sākoties, atzīstas, ka vairs nespēj strādāt. Vārgs un nespēcīgs Fricis sagaida jauno, 1919. gadu.
Jau rudenī brālēns Teodors, studiju biedrs Vīnē, viņam tika ieteicis operēt labo nieri. Bet Fricis nespēj izšķirties, ko darīt – ja būtu tikai operācija bez grūtās un sāpīgās priekšizmeklēšanas, tad ļau tos, bet tagad jūtas par vāju. Dzejnieks vilcinās, kamēr sākas komplikācijas.
18. februārī Paulīna viņu nogādā pil sētas 1. slimnīcā. Kara laiks, trūcīgi ap stākļi, pavirša attieksme… Marta sākumā notiek operācija, taču vecais ķirurgs Bergmanis nieru akmeni nevar atrast. Slimnieks, atguvies pēc mokošā pārbaudījuma, jau sapriecājas, ka drīz varēs atstāt slimnīcu, bet…
Pēc nedēļas, 11. martā, operācija jāatkārto. Brūces tiek pārsietas ar spaļu pilnām pakulām. Dzejnieks nodzīvo vēl tikai pāris dienas – 1919. gada 13. marta pēcpusdienā viņš vairs nevar parunāt, bet deviņos vakarā Friča Bārdas mūžs trīsdesmit deviņu gadu vecumā ir noslēdzies.
