Šogad zemeņu audzētājiem neklājas viegli – kas radīja vislielākās problēmas? 6
Mārīte Gailīte, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Jūnija pēdējā dienā SIA Lepšas notika lauka diena demonstrējumam Latvijā izmantoto aveņu un/vai zemeņu audzēšanas tehnoloģiju un šķirņu piemērotības izvērtējums (LAD 240118/P9). Šo pētījumu veic Dārzkopības institūts sadarbībā ar vairākām zemnieku saimniecībām. Šogad pētījums noslēgsies, un rudenī ir paredzēts seminārs, kurā tiks prezentētas piecos gados iegūtās un uzkrātās atziņas.
Šogad zemeņu audzētājiem neklājas viegli
Pēc garā, vēsā pavasara pēkšņi iestājies karstums veicināja strauju ogu nogatavošanos faktiski vienlaikus vairākām šķirnēm. Tīmeklis ir pilns ar ogu piedāvājumiem. Lauka dienas dalībniekus interesēja, kā tad klājies SIA Lepšas?
Lepšu īpašnieks Aivars Upenieks uzskata, ka vislielākās problēmas zemeņu un aveņu audzētājiem rada klimatiskie apstākļi. Jau minētais karstums ir tik ļoti pasteidzinājis ogu ienākšanos, ka pat vēlīnā šķirne ‘Malvine’ būs gatava novākšanai jau jūlija vidū, kaut gan parasti to vāc jūlija beigās augustā.
Tāpat ir grūti atrast strādniekus ogu vākšanai. Īsti nelīdz pat pēdējos gados tik populārā pašlasītāju piesaistīšana. Arī viņiem ir karsti, kad gaisa temperatūra ēnā sasniedz 30 ºC, bet lauki ir saules izgaismoti un uzkarsēti. Ja dienā ierodas vien daži cilvēki un novāc dažus desmitus kilogramu, ogas paliek cepties uz lauka. Pilsētnieki vēlas sagaidīt vēsāku laiku, un daudziem nemaz neienāk prātā, ka ogas līdz tam zaudēs kvalitāti vai pat beigsies.
Visumā Aivars bija noskaņots samērā pesimistiski un teica, ka plāno samazināt zemeņu platību. Pirms dažiem gadiem tās aizņēma 12 ha, tad samazinājās līdz 7 ha, bet šogad ir tikai 4 ha, un jauna lauka stādīšana netiek plānota. Parasti zemenes audzē trīs gadus, katru gadu likvidējot veco lauku un iestādot jaunu. Jau pērn strādnieku trūkuma dēļ nācās ieart divgadīgu lauku ar visām ogām.
Cita būtiska problēma ir nezāles. Nemaz nerunājot par efektīvo herbicīdu trūkumu, arī tiem, kuri ir pieejami, nepieciešams mitrums, lai nostrādātu. Laistīšana ar sprinkleriem šo problēmu īsti neatrisina, jo nenodrošina vienmērīgu mitrumu. Vienmēr kaut kur tā ir vairāk, bet citur mazāk. Nezāļu ierobežošanai lieto salmu mulču, bet arī tā nenodrošina pilnīgi tīru lauku. It sevišķi grūti ir cīnīties ar kosu, šo pirmatnējo augu neņem (un nekad nav ņēmis) pat glifosāts. Graudaugu platībās to iespējams ierobežot ar MCPA, bet dārzeņu un zemeņu laukos šis herbicīds neder. Vienā no laukiem, kas ir paredzēts tikai ogu pašlasīšanai, herbicīdi netiek izmantoti jau divus gadus, jo, pēc saimnieka domām, tas neatmaksājas. Lai gan katru gadu pirms ogu novākšanas nezāles tiek nopļautas ar speciālo mašīnu virs zemeņu lapām tā, lai savāktu visu zaļo masu un nepieļautu sēklu nogatavošanos, pirmajā acumirklī lauks šķiet kā īsta nezāļu pļava. Aivars komentē: “Tāda ir bioloģiski audzēto zemeņu nākotne, jo sēklu krājums augsnē ir milzīgs.”
Lielas problēmas rada arī mālainā augsne. Jā, tā ir auglīga un labi saglabā mitrumu, bet to ir grūti apstrādāt. Tomēr Aivars ļoti lepojas ar savu augsni un uzskata, ka tieši augsne nodrošina viņa audzēto ogu lielisko garšu.
Gardāko šķirni meklējot
Dārzkopības institūta vadošā pētniece Dr. agr. Valda Laugale pastāstīja par projekta gaitu, sadarbības partneriem un plānotajiem pasākumiem.
Aktuālais projekts tuvojas beigām, tajā piedalījās trīs zemeņu un trīs aveņu audzēšanas saimniecības, tostarp Migl Dārzi un SIA Lubeco. Aveņu audzēšanas pētījumi tiek veikti SIA Staķi, SIA Skoru dārzi un SIA Berry Tours, un to demonstrējumi tiek plānoti vasaras beigās. (Ar pasākumu kalendāru ir iespējams iepazīties FruitTechCentre mājaslapā https://fruittechcentre.eu. FruitTechCentre ir tehnoloģiju pārneses centrs augļkopībā, kas tika izveidots Interreg Baltijas jūras reģiona programmas 2014.–2020. ietvaros. Viens no tā galvenajiem uzdevumiem bija izveidot atvērta veida demonstrējumu saimniecību/uzņēmumu tīklu ar mērķi sniegt atbalstu augļu ražošanā, uzglabāšanā, pārstrādē un tirdzniecībā, kā arī izstrādāt bezmaksas rīkus zināšanu un prasmju apmaiņai un pārnesei, tādējādi veicinot ar augļkopību saistītas uzņēmējdarbības attīstību Baltijas jūras reģiona valstīs.)
Lepšās veiktā pētījuma tēma bija vairāku šķirņu salīdzināšana, audzējot tās atklātā laukā un pārvietojamos augstos tuneļos. Salīdzinot šķirnes, uzsvars tika likts ne tikai uz ražu un ziemcietību, bet arī uz garšas īpašībām.
Pēc Aivara vārdiem, šķirne ‘Daroyal’ mēdz būt ļoti garšīga reizi trijos četros gados. Citos gados tā nav tik izcila. Kas īsti ietekmē tās garšu, nav gluži skaidrs, acīmredzot lomu spēlē augsnes un laikapstākļu kombinācija.
Ar šķirnes ‘Asia’ garšu problēmu nav, tā faktiski nemainās gadu no gada, bet tas ir tikai Lepšās. Citās vietās arī šai šķirnei mēdz gadīties visādi.
Par pašu garšīgāko šķirni Lepšās Aivars uzskata ‘Polku’ un arī to skaidro ar savu īpašo augsni.
Zemeņu audzēšana plēves tuneļos nav tik vienkārša
Aivars stāsta, ka sākotnēji pārvietojamo tuneļu ideja šķita skaista. Sagatavo augsni, uzceļ tuneli, iestāda zemenes un audzē trīs gadus, bet pēc tam pārvieto tuneli jaunā vietā, tādējādi nodrošinot augu maiņu un novēršot infekciju un kaitēkļu uzkrāšanos augsnē. Bet praksē izrādījās, ka tas nav viegli. Proti, pirmo reizi apvilkt augsto tuneli ar plēvi nav grūti. Taupīgs saimnieks izmanto plēvi ar desmit gadu garu kalpošanas mūžu. Katru ziemu to var noņemt no jumta, lai zem sniega nesabrūk tuneļa konstrukcija, un pavasarī uzvilkt atpakaļ. Plēves uzvilkšana prasa darbu, bet ir izdarāma. Demontēt konstrukcijas, pārvietot tās un samontēt no jauna arī nav tik grūti. Tiesa, procesā tuneļa platums mēdz mainīties atkarībā no montāžas darbu precizitātes (sākotnēji tuneļa izmēri bija 6 x 40 m). Savukārt pārvietot ar rokām 2 t smagu plēves desu nebūt nav viegli pat 30 vīriem. Savākt tik daudz vīru arī nebija viegli, un atkārtot šādu operāciju Aivars vairs negribētu.
Daļa zemeņu tuneļos tiek audzēta augsnē zem salmu mulčas, bet augsnē ir ne tikai nezāļu sēklas, netrūkst arī maijvaboļu kāpuru un slimību ierosinātāju, tāpēc dažās vietās stādi ir izkrituši. Dažos tuneļos ir ierīkotas paštaisītas augstas renes, uz kurām zemenes audzē kastēs kūdras substrātā. Parasti zemenes tiek stādītas jūlijā, lai novāktu vienu ražu rudenī un otru pavasarī. Pirms ziemas iestāšanās kastes noceļ un noliek zemē starp tuneļiem, kur tās pārziemo zem salmu mulčas. Pavasarī tās atkal ienes siltumnīcā, novieto uz renēm, novāc vecās lapas un sāk atmodināt. Tāpat izdarīja arī šogad marta sākumā, cerot uz agro ražu. Spīdēja saulīte, bija silti un šķita, ka pavasaris ir klāt. Tuneļa galus aiztaisīja ciet, pašas kastes apsedza ar agrotīklu. Tomēr pēc dažām dienām uznāca sals līdz -12 oC, un dažas nedēļas vēlāk teju visi augi aizgāja bojā.
Dārzkopības institūta pētnieces pieredze
Ieva Kalniņa apgūst zemeņu modernos audzēšanas paņēmienus jaunā plēves siltumnīcā institūta dārzā Dobelē. Tā ir četru sekciju siltumnīca ar 8 m platām un 30 m garām sekcijām.
Pērn augustā tika iestādīti šķirnes ‘Flair’ tā sauktie zaļie spraudeņi, kurus atveda no Nīderlandes. Ieva savos pētījumos šoreiz izmanto lielākas kastes ar tilpumu 20 litru. Šīs kastes ir piepildītas ar kūdras substrāta KKS-1 PP (no SIA Laflora) rupjo frakciju. Ieva ir priecīga par lielāka substrāta apjoma izvēli, jo tas būtiski atvieglo zemeņu laistīšanu un mazina risku pārlaistīt vai iekaltēt augus. Katrā kastē tika iestādīti tikai 3–4 augi. Pietika ar dažām laistīšanas reizēm nedēļā, nebija jālaista katru dienu kā tad, ja ir iestādīti 4–5 augi 7 litros substrāta.
Ziemā kastes ar augiem bijā ārā zem sniega un pārziemoja labi. Arī Ieva ienesa kastes siltumnīcā marta sākumā, bet drošības labad izvēlējās citu siltumnīcu ar dubulto plēves segumu. Kad ārā bija temperatūra -12 oC, siltumnīcā bija tikai -6 oC, un zem dubultā agrotīkla seguma augi izturēja. Temperatūras monitoringam institūts izmanto bezvadu sensorus. Dažus apsalušos ziedus nācās izņemt, bet ogas nogatavojās ātrāk, nekā uzziedēja ceriņi, kaut gan sākotnēji bija plānots iegūt ražu tieši uz Ceriņu svētkiem. No katra auga tika iegūti vidēji 200 g ogu, tas nav daudz. Lepšās no šķirnes ‘Flair’ parasti iegūst līdz 380 g ogu no viena auga.
Ieva priecājas, ka paspēja novākt ogas pirms miltrasas sākuma, jo dažas šķirnes, piemēram, ‘Sensation’, ļoti cieš no miltrasas.
Aivars Upenieks uzsvēra, ka savu zemeņu mēslošanā izmanto tikai sulfātu saturošus līdzekļus – kālija vai amonija sulfātu, jo ir zināms, ka sērs veicina augu pretošanās spējas īstajai miltrasai. Tāpat ir zināms, ka zemeņu šķirnēm mēdz būt ļoti atšķirīgas prasības pēc sēra un citiem barības elementiem, bet audzētājiem ir grūti nodrošināt katrai šķirnei individuālo barības šķīduma sastāvu. Vieglāk atlasīt tās šķirnes, kas labāk padodas, izmantojot vienu recepti.
Praksē gūtās atziņas
Kā parasti šādos pasākumos, pati vērtīgākā daļa bija klātesošo apmaiņa ar savu pieredzi, problēmām un risinājumiem. Piemēram, audzējot zemenes tuneļos tieši augsnē, salmu mulča rindstarpās pazemina gaisa mitrumu, jo salmi to uzsūc, tāpēc ogas mazāk cieš no puves. Pret lieko mitrumu esot sevišķi jutīga šķirne ‘Sonata’.
Audzējot zemenes kastēs, stādus labāk izvietot vienā rindā, nevis šahveidā, un augi jāvirza uz āru, lai ir vieglāk atrast visas ogas novākšanas laikā. Tad tās arī mazāk saskaras ar substrātu, ir tīrākas un mazāk bojājas.
Dažādām šķirnēm ir atšķirīgs cera un lapu lielums, tāpēc stādīšanas attālumi jāpielāgo šķirnei. Piemēram, ‘Malling Centenary’, pēc Ievas pieredzes, var stādīt 10 augus uz garuma metru, kaut gan Aivars uzskata, ka labāk būtu 8 augi uz garuma metru.
Šķirnei ‘Flair’ ir gari ķekari (ziedneši) un gari lapu kātiņi. To var stādīt līdz 12 augiem uz garuma metru.
Šķirne ‘Asia’ labi saglabā ogu lielumu visas sezonas laikā, kaut gan ogas ir vieglākas nekā citām šķirnēm. Tāpat tās ogas ļoti labi saglabājas noliktavā – līdz trim dienām pēc novākšanas.
