Grieķu un poļu, nevis vietējās ogas. Zemeņu cenas – darbaspēka gūstā 2
Lai gan no 2018. gada ieviesti vairāki vietējiem augļu un dārzeņu ražotājiem labvēlīgi noteikumi – samazinātā 5% PVN likme svaigiem augļiem, ogām un dārzeņiem, kā arī tikai 15% lielais sociālais nodoklis darbiniekiem, kuri piedalās ražas novākšanā, tomēr atvērto Eiropas robežu dēļ vietējie zemeņu audzētāji joprojām nespēj konkurēt ar poļu un grieķu zemeņu vairumtirgotājiem. Trūkst arī atbalsta no iedzīvotājiem.
Viens no lielākajiem zemeņu audzētājiem Latvijā ir “Mālpils ZemeNes”, kuri savas zemenes vairumā pārdod par 1,80 eiro kilogramā, bet mazumtirdzniecībā virs 2 eiro. Līdzīgu cenu politiku piekopj arī citi vietējie ražotāji, kuru cenas tirgū svārstās no 2,50 līdz pat 4,00 eiro par kilogramu. Tajā pašā laikā ievestās poļu un grieķu zemenes maksā vidēji 1,50 eiro kilogramā.
“Mālpils ZemeNes” pārstāvji stāsta: “Ievesto zemeņu cena ir zemāka, jo, piemēram, Polijā ir izdevīgāki nosacījumi zemeņu audzēšanai un lielāks valsts atbalsts. Tāpat atļauta plašāka ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu lietošana, kas Latvijā nav atļauta. Mums, vietējiem lielajiem ražotājiem, ir problēmas ar darbaspēku – ievedam viesstrādniekus, kuriem ir noteikta darba alga. Mazie ražotāji kaut kā tiek galā pašu spēkiem, neradot papildu izmaksas par piesaistītu darbaspēku, tāpēc arī var vēl nedaudz nolaist cenu. Protams, mūsu ogas ir kvalitatīvākas, jo nav norautas zaļas, bet atvestas taisnā ceļā no lauka, bez liekas ķīmijas. Tomēr Eiropas lielajiem zemeņu ražotājiem ir pārprodukcija un viņi daļu ražas sūta arī uz Latviju, kas pazemina cenas tā, ka reizēm vietējiem nākas tirgot ogas zem pašizmaksas, lai vispār saražoto pārdotu. Brīžos, kad ievesto zemeņu apjoms sarūk, arī mēs varam uzelpot. Vietējie zemeņu audzētāji spētu saražot vairāk ogu, to pietiktu visiem gribētājiem, bet, kamēr lielos daudzumos tiek ievestas zemas kvalitātes lētas ogas un iedzīvotāji izvēlas zemāko cenu, tas nav aktuāli.”
Latvijas Augļkopības asociācijas valdes priekšsēdētāja Māra Rudzāte atzīst, ka vislielākais cenu politikas cēlonis ir darbaspēka trūkums. Latvieši ieved darbiniekus no Ukrainas, kas ir dārgs un birokrātisks process. Savukārt Polijā viesstrādnieki var uzturēties un strādāt bez sarežģītas dokumentācijas līdz trim mēnešiem. Darba alga, ko maksā Latvijā un Polijā, esot ļoti līdzīga, tāpēc arī viesstrādnieku piesaiste nav tik vienkārša. Viņa arī uzsver faktu, ka Latvijā augļkopība attīstījusies vien pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, un tas ir ļoti neilgs periods. Citur pasaulē cilvēki peļņas nolūkos ar to nodarbojoties jau simt gadus. Latviešiem vēl vajagot vismaz 25 gadus, lai pilnībā spētu izkonkurēt ārzemju tirgotājus. Te svarīgs esot arī valsts atbalsts.
Zināmi atbalsta pasākumi no valsts puses jau ir veikti, piemēram, PVN likmes samazināšana no 21% līdz 5% svaigiem augļiem, ogām un dārzeņiem, kas ir radījusi nelielus, taču pozitīvus ieguvumus, jo samazinās ogu pašizmaksa un ir nedaudz vieglāk konkurēt ar ievesto produkciju. To pierāda arī PVN maksātāju skaita palielināšanās no 2018. gada 1. janvāra līdz 2019. gada 1. janvārim – augļkopības un dārzeņkopības nozarē no 405 līdz 417, savukārt augļu un dārzeņu pārstrādes nozarē – no 69 līdz 78.
Līdz ar PVN likmes samazināšanu arī “Mālpils ZemeNes” varot nolaist cenu ogām, taču kā būtisku trūkumu kopējā zemeņu pārdošanas sistēmā uzņēmums min nepietiekamu Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD), kā arī Valsts ieņēmumu dienesta kontroli tirgū. Joprojām notiekot šmaukšanās, vietējie tirgotāji uzliek zīmi “Latvijas zemenes”, taču patiesībā tās esot ievestās.
PVD Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Ilze Meistere norāda: “Eiropas Savienības kopējā tirgū robežkontrole uz iekšējām robežām veikta netiek (brīvais tirgus), līdz ar to no dalībvalstīm vestās kravas Latvijas PVD uz robežas nepārbauda. Taču pārbaudes tiek veiktas tirdzniecības vietās, kur inspektori pārbauda preču pavaddokumentus, izcelsmi, kā arī to, vai preču tirdzniecība notiek atbilstoši higiēnas un citām normatīvo aktu prasībām. Tas nozīmē, ka preces izcelsmes valstī kontroli jau ir veicis attiecīgās valsts dienests, savukārt valstī, kurā prece tiek tirgota, to dara vietējais valsts dienests.”
Daļa zemeņu audzētāju savu produkciju tirgo arī lielveikalos, taču tādu nav daudz. Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe novērojusi, ka tikai vienā lielveikalā no četriem atrodamas Latvijas zemenes, kas liek domāt par nesamērīgiem nosacījumiem, ko vietējais ražotājs, iespējams, nevar izpildīt. Arī vieni no lielākajiem zemeņu ražotājiem “Mālpils ZemeNes” nav atrodami lielveikalu plauktos.
“Lielveikaliem ir sarežģīti nosacījumi, jo, piemēram, ja veikalam vajag 300 kilogramu zemeņu trīs stundu laikā, tas ir jāizpilda. Visiem jāskrien pa galvu pa kaklu, lai vispār to spētu realizēt. Citreiz to pat nevar paspēt vai nav tik daudz nogatavojušos ogu, tāpēc “jāaizņemas” no kāda cita ražotāja, lai nodrošinātu lielveikalu prasības laikā. Lielveikali arī bieži atdod atpakaļ nepārdoto produkciju un ārā mest neceļas roka,” stāsta uzņēmuma pārstāvji.
