Vēl svarīgāk par zemes nacionālo piederību – tās spēja ražot. Diskusijā Ķegumā 15
Mērnieku laiki beigušies. Latvijā šobrīd ir 360 tūkstoši zemes reformas rezultātā izveidotu īpašumu, kas atrodas 580 tūkstošos atsevišķās zemes vienībās. Taču cīņa par zemi notiek joprojām. Lauksaimniecības zemes tirgū spekulatīvo darījumu skaits ir ap 17%. Tikai trešdaļu zemes apstrādā to īpašnieki. Nomnieki cenšas zemi atpirkt no īpašniekiem, ārzemnieki no latviešiem, ražotāji no dīvānzemniekiem. Nākamā gada 30. aprīlī beidzas ierobežojumi ārzemniekiem iegādāties lauksaimniecības zemi. Pagarināt šos ierobežojumus Latvija kā ES dalībvalsts vairs nedrīkst.
Nule izsludinātajos grozījumos likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” pirmā roka jaunas zemes iegādei noteikta tiem, kuri jau gūst lauksaimnieciskus ienākumus no zemes Latvijā un kuri arī nopirkto zemi izmantos lauksaimnieciskai ražošanai. Prasīta tiek lauksaimnieciskā izglītība (320 stundas jeb profesionālās skolas lauksaimniecības specialitāte). Priekšrocība būs kaimiņiem un tiem, kuri zemi nomā, kā arī tiem, kas strādā 50 kilometru rādiusā.
Diskusijā “Zeme, zeme, kam tā zeme?” iesaistījās zemkopības ministre Laimdota Straujuma, 11. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs Jānis Ozoliņš (RP), 11. Saeimas deputāts, Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Edvards Smiltēns (“V”), Rīgas domnieks Aleksandrs Kiršteins (NA), Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis, SIA “Sakret” valdes loceklis Andris Vanags un pusotra simta Ķeguma, Lielvārdes un Ogres novadu iedzīvotāju.
Kam pieder zeme?
Pirms strīdēties, gribējām noskaidrot, kas kam pieder. Smiltēns atzina, ka to nav iespējams pateikt, jo īpašumus pērk juridiskas personas, dažādi fondi. Viņš lēsa, ka apmēram 15% meža zemju pieder ārzemniekiem. Straujuma piekrita, ka līdzšinējie ierobežojumi ārzemju fiziskām personām iegādāties lauksaimniecības zemi viegli tikuši apieti, nodibinot šeit juridisku komercuzņēmumu, uz kuru šie ierobežojumi neattiecas. Viņa domā, ka apmēram 13 – 15% lauksaimniecības zemes pieder ārzemniekiem.
Zemes un mežu pirkšanas bumu Smiltēns pamatoja ar to, ka 2050. gadā uz Zemes būs 9,2 miljardi iedzīvotāju un ka palielināsies pieprasījums pēc pārtikas un energoresursiem, tāpēc šie īpašumi ir vērtīgs ieguldījums. “Cīņa par resursiem nākotnē ir sākusies. Tāpēc esmu iesniedzis priekšlikumu, lai likumu par uzturēšanās atļauju pārdošanu neattiecina uz lauksaimniecībā izmantojamo zemi un mežu,” vēstīja ZM parlamentārais sekretārs. Kiršteins pārliecināts, ka pat ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm vien Latvija varētu pabarot 10 miljonus iedzīvotāju.
Ozoliņš noteica strikti: “Ja nav zemes, nav valsts. Kad pēc neatkarības atjaunošanas atguvām savu zemi, ko darījām? Tirgojām. Pusei savas zemes vairs nav. Otra puse daudz naudas parādā. Tas nav pareizi. Tāpēc prātīgi jārīkojas ar zemes resursiem, to nedrīkst izniekot.”
Ceturtdien valsts sekretāru sanāksmē sabiedrības apspriešanai tika izsludināti grozījumi likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”. Vai tie ietver nepieciešamos prātīgos risinājumus, kas neļauj izniekot zemi?
Beidzot barjeras nolaižas
“Mēs ilgi diskutējām ar zemnieku organizāciju pārstāvjiem, kā labāk izmantot zemi. Vakar sabiedrības apspriešanai izsludinātajos priekšlikumos noteicām ierobežojumus iegādāties lauksaimniecības zemi. Tie nav vērsti pret ārzemniekiem, bet domāti zemes efektīvākai izmantošanai un tikpat lielā mērā attiecas uz Latvijas iedzīvotājiem,” politpieklājīgi pavēstīja Straujuma. Smiltēns atklāja, ka šie noteikumi tapuši no Francijas pieredzes: “Pirms nedēļas biju Francijā. Tur man atklāti paskaidroja: jūs varat zemi šeit nopirkt, bet mēs darīsim visu, lai tā paliktu vietējo rokās, lai lielāki ienākumi būtu resursu turētājiem.”
Vai šādi no konkurences netiks izslēgti tie, kuri ārzemēs sapelnījuši naudu un gatavi atgriezties, lai saimniekotu, bet kuriem nav lauksaimnieciskās izglītības, uztraucās Marijans Mežals. Ministre norādīja uz priekšrocībām jaunajiem lauksaimniekiem zemes iegādei, bet izglītība lauksaimniekiem nepieciešama tāpat kā ārstiem.
Tas nav vienīgais atbalsta mehānisms zemes paturēšanai latviešu rokās, norādīja Straujuma: “Paralēli šim darbojas zemes kreditēšanas programma. 189 lauksaimnieki ir paņēmuši kredītus kopumā par 6,2 miljoniem latu. Arī “Latvijas Valsts meži” pērn par pusotru miljonu latu valsts īpašumā iepirkuši mežus.”
Nekoptai zemei lielāku nodokli!
No zāles: “Mūsu zemi apsaimnieko Andris Šķēle, viņa “Ogres piens” – paldies viņam par to! Bet ja Ogres pienu nopērk ķīnieši? No kā mums ir jābīstas, lai zemi neaizlaistu?”
“Jābīstas no mums pašiem. Kas tad pārdod mūsu zemi? Mēs paši! Kas tad tur zemi neapkoptu? Mēs paši,” atbildēja Straujuma. Viņa norādīja, ka 300 tūkstošu hektāru netiek apstrādāti – tik lielai platībai kā neapstrādātai pašvaldības uzrēķinājušas paaugstināto nekustamā īpašuma nodokli.
Vanags bija pārliecināts, ka zeme tikai kustībā dod vislielāko labumu: “Jo zemi vairāk pērk un vairāk pārdod, jo valsts kļūst bagātāka. Neko nevajag ierobežot ar aizliegumiem, bet ar nodokļiem. Neapkoptai zemei vajag tik lielu nodokli, lai neatmaksātos to turēt.”
Smiltēns gan bilda, ka tas nav nekas jauns, jo jau pērn Saeima iedevusi tiesības pašvaldībām uzlikt trīskāršu zemes nodokli neapkoptām platībām. No zāles sauca pretī, ka tas nav piespiedis zemi apstrādāt! “Jā, mēs gribējām desmitkāršu, bet nepiekrita ne Pašvaldību savienība, ne Saeimas deputāti!” sūkstījās Straujuma.
“Tagad par apstrādātu platību uzskata, ja 30% no tās apkopta, bet turpmāk vajadzēs 70% – arī tas piespiedīs kustēties. Nākamgad skrūves pievilksim vēl ciešāk,” solīja Smiltēns. Francijā par neapstrādātu zemi sods esot divkārša platību maksājuma apjomā.
Bailes no ārzemniekiem
Smiltēnam kājas aukstas sametušās, kad viņš izlasījis ziņu, ka ķīnieši Ukrainā ir nopirkuši trīs miljonus hektāru lauksaimniecības zemes. Kiršteins visās valstīs saskatījis vienādu shēmu: “Vispirms ķīniešu restorāns, tad atbrauc 20 radinieki, tad nekustamā īpašuma mākleri un tad triāde, kas organizē narkotiku tirdzniecību un kontrolē prostitūciju!”
Vanags pieteicās, ka arī latvieši var būt “tie briesmīgie ārzemnieki”: “Mēs, rūpnīca “Sakret”, esam tie, kas nopirkuši lauksaimniecības zemi un transformējuši par rūpniecisko zonu un uz tās uzcēluši būvmaisījumu rūpnīcu. Tādi esam lietuviešu un igauņu acīs. Realitāte ir Eiropas Savienība, kurā robežas fiziski nepastāv un kurā brīvi kustas nauda, darbaspēks un kapitāls. Ja tā nebūtu, virs “Sakret” rūpnīcām kaimiņvalstīs neplīvotu Latvijas karogs, par ko esmu lepns. Latvieši var!”
Smiltēnu satrauca, ka īpašumi konsolidējas milzīgās platībās: “130 tūkstoši vai 60 tūkstoši hektāru jau politiski ietekmē resursu pieejamību un cenu. Francija izvēlējusies saglabāt ģimenei pieejamu apstrādājamu ražošanas platību un ražošanas resursus. Arī mums svarīgi panākt, lai laukos peļņa nonāk ģimenēs un paliek Latvijas ekonomikā. Ārvalstu investori peļņu aizved, kā, piemēram, Somijas kooperatīvs “Metsalito”, kam šeit pieder daudz mežu.”
Vanags aizstāvēja īpašumu nonākšanu no vienām rokām otrās: “Viss ir kustībā: kāds kaut ko pārdod, kāds pērk, nodokļi valstij. Ja neko nedarām un turamies tik pie zemes, valsts neiekasēs nodokļus un tiem, kas saņem no budžeta, būs mazas algas. LTRK cīnās, lai nepaaugstinātu mikrouzņēmuma nodokli, jo tad nebūs kustības un nebūs, kas to maksā. Nodokļu celšana tūlītējai budžeta papildināšanai ir tuvredzīga,” uzskata Vanags.
Kiršteins, gluži pretēji, zemes pārdošanu ārzemniekiem vērtēja ļoti negatīvi: “Reklāmas apgalvo, ka varam izdzīvot, tikai tirgojot uzturēšanās atļaujas. Ja kāda valsts gribēs iekarot Latviju, tad kāpēc Latviju vajadzētu iekarot ar militāru spēku, ja par viena tanka izmaksām var nopirkt 500 uzturēšanās atļaujas? Kāpēc kādam vajadzētu karot ar Latviju, ja par 10 miljardiem varētu nopirkt 200 000 uzturēšanās atļaujas Latgalē? Pēc pieciem gadiem visi šie cilvēki saņemtu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, bet pēc desmit gadiem viņi ir pilsoņi. Militārs uzbrukums izmaksātu daudz dārgāk… ”
Vanags vēl iebilda: “Padomājiet – 150 miljoni ienākuši par ES uzturēšanās atļaujām – par to varēja 150 km ceļa noasfaltēt!” No zāles: “Kur nauda palika? ” – “Melnajā caurumā,” attrauca Vanags, “un politiķi vēl kādu brīdi meklēja – kur.”
Ozoliņš uzstāja, ka “jāseko, lai nauda nonāktu tautsaimniecībā, nevis tikai nekustamos īpašumos. Ja nerodas darbavietas, bet ir tikai īpašuma tirdzniecība, tas nav pareizi!”
Ozoliņš atgādināja, ka klātesošo priekšā sēž tie trīs galvenie cilvēki, kas izstrādā ierobežojumus zemes tirdzniecībai. “Līdz šī gada beigām apņemos šos zemes tirdzniecības jautājumus tālāk virzīt Saeimā. Pieņemsim, ka ar šiem ierobežojumiem latviešiem izdosies tikt pie lielākām zemes platībām. Ko tālāk darīt ar 15 hektāriem? Jābūt reālam atbalstam, lai arī mazais zemnieks var strādāt.”
Grāmatu svētkus atbalsta: Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, Zemkopības ministrija, Finanšu ministrija, Jelgavas tipogrāfija, Latvijas Bērnu fonds, “Lattelecom”, Nacionālie Bruņotie spēki, EPIB, SIA “Balta Eko”, SIA “Drukātava”, SIA VESTA-LK, Fonds “Mammām un tētiem”, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Reformu partija, Inese Vaidere, Krišjānis Kariņš, dr. Pāvils Vasariņš, Mārtiņš Lasmanis, Jānis Lancers, Vilhelms Mihailovskis, Aleksandrs Kiršteins, Ogres novada pašvaldība, Ķeguma novada pašvaldība, biedrība “Sieviešu klubs “Ķeguma Saulespuķes””.
Informatīvie atbalstītāji: Laikraksts “Latvijas Avīze”, “Ogres Vēstis Visiem”, “Ķeguma Novada Ziņas”, www.kegums.lv, www.ogresnovads.lv , www.ogrenet.lv, www.ogresfakti.lv, Ogres televīzija.
