Dace Terzena: Zeme zem mūsu kājām 7
Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kurš normāls cilvēks gan negribētu būt tikai par mieru, drošību un pavasari? Bet šobrīd ir par lielāko saspīlējumu kopš PSRS sabrukuma, aizvien nedrošāku pasauli, Ukrainu, Krieviju, karu.
Pāris ļoti personisku pieturpunktu šajā laikā ierāmē manas iekšējās sajūtas, kuras tāpat kā daudziem no mums nosaka ārēji un trauksmaini notikumi.
Bērnībā, kad apciemoju vecomammu, viņa mani vienmēr stipri un ilgi apkampa un samīļoja, dažreiz jutos, ka tā kā par stingru un par ilgu… Un vienmēr, kad devos projām, pārmetot man krustu, teica – mīļo meitiņ, lai Dievs tevi sargā. Kāpēc gan un no kā viņam mani būtu jāsargā? – arī tā savā bērna tīrsirdībā reizēm domāju… Taču, kad nāk saprašana un pieredze, viss nostājas savās vietās. Ja es par to rakstu šodien, tas nozīmē, cik izšķiroši svarīgs ir bijis vecāsmammas apskāviens – nepaturams, gaistošs, taču devis mīlestības spēku, pamatu un drošības sajūtu visai dzīvei. Bet man veltītie Dieva aizsardzības vārdi tagad skan ar pavisam citu, dziļāku piepildījumu – pilnā laikmeta un vecāsmammas likteņa panorāmas kontekstā: brīnumainā kārtā tikusi ar veselu ādu prom no boļševiku Petrogradas, pārdzīvojusi Otro pasaules karu tieši līdzās ebreju geto Maskavas forštatē, beigu beigās attapusies padomijas “laimes zemē” ar 21 pensijas rubli mēnesī, vecāmamma no savas skarbās pieredzes zināja, ka laiki vienmēr ir neaprēķināmi, ka tie var būt tumši, baisi un nežēlīgi, ka miers un drošība nav visam atlikušajam mūžam. Un sniedza man visaugstāko, ko spēja, – trauslāko un vienlaikus stiprāko aizsardzību, kāda nu viņai savam bērnam pret dzīves mainīgo likteņupi bija – pāri plūstošu mīlestību un lūgumu Dievam mani sargāt. To otru teikuma daļu “sargā sevi pats, tad arī…”, ko lielākoties dzīve mums iemāca, viņa nepateica. Tā atnākusi neizbēgami – ar manu pašas pieredzi.
Šobrīd tieši tā dzīves iemācītā daļa skan tik laikmetīgi kā nekad, precīzā unisonā ar ārlietu ministra Edgara Rinkēviča trāpīgo Latvijas situācijas raksturojumu trauksmainajā spriedzes situācijā – “mūs nenodos, ja paši sevi nenodosim”. Tātad – vai būsim gatavi darīt visu iespējamo savas drošības stiprināšanai gan atbilstoši katrs savai kompetencei un iespējām, gan valstiskas atbildības līmenī sasaistē ar Eiropas Savienību un NATO, kuru pilntiesīgi dalībnieki esam.
Vai tas vispār būtu diskutējams? Nebūtu, ja sabiedrībā par to valdītu vienota izpratne. Bet tā ne tuvu tāda nav šobrīd, kad mūs spēcīgi krata pandēmijas, inflācijas, elektrības un gāzes cenu, un sociālās nevienlīdzības drudzis. Jā, viss ir svarīgs, un visu ir svarīgi risināt, bet galvenais, lai nepazūd prioritātes.
Un te mans otrais pieturpunkts. Pagājušā gada nogalē, tieši pirms Ziemassvētkiem, mūžībā pavadījām manu tēvamāsu. Pēdējo no vecāku paaudzes tuviniekiem. Nu tā lappuse ir aizvērta. Nu viņi visi, briesmīgo lielo karu un pēckara grūtības pārdzīvojušie, ir zem zemes, ar saknēm debesīs, pie iepriekšējām senču paaudžu paaudzēm. Un gluži fiziski kļuvuši par zemi, uz kuras stāvam, uz kuras turpinām dzīvot mēs, bērni un bērnubērni. Jo šī zeme bija, ir un būs mūsu. Un šī saikne ir stiprāka par tēraudu, tā ir mūsu elpa un asinsrite. Tās apliecinājumam nav vajadzīgi vārdi, bet mērķtiecīgi, stipri un skaidri darbi Latvijas drošībai. Palielināts aizsardzības budžets. Iestāšanās Zemessardzē. Pieteikšanās rezervistu apmācībām. Robežas stiprināšana. Obligāts karadienests? Kas vēl? Lūdzu, papildiniet katrs ar savu artavu. Jo nekam nav jēgas bez savas zemes – visdziļākajā un plašākajā šā vārda nozīmē –, un zem svešas varas. Dievs, sargi mūs.
