Sāremā – zeme, kur akmeņi aug 2
Igaunijas lielākā sala Sāremā jeb Sāmsala vilinājusi ārzemniekus visos laikos. Kas salai tik īpašs, ka tā spēcīgi uzrunā un saviļņo pat tos ceļotājus, kas tur pabijuši vairākkārtīgi?
Kadiķu audzes, vējdzirnavas, dolomīts un kaļķakmens, no kā veidota sala, zemniekiem atvēlot niecīgu aramzemes kārtiņu? Klāt nepieliekot un nefantazējot, jāteic, ka akmeņi šai zemē aug kā kartupeļi.
Jā, paegļi, vēja sudmalas un nogulumieži ir galvenie Sāmsalas simboli, ar kuriem tā tiek saistīta. Neaizmirstams ir arī iespaidīgais Kāli meteorīta krāteris ar salātzaļa ūdens ezeriņu, varenā konventa tipa Kuresāres bīskapa pils un vistu elku jeb laimes akmentiņi ar ūdens izdobtiem caurumiņiem.
Un tomēr, šķiet, Sāremai pieder kaut kas vairāk par šīm redzamajām, aptaustāmajām reālijām. Salu šarmantu dara tas netveramais starojums, ko rada tikai šai vietai un šiem cilvēkiem piemītošās īpatnības.
Miers un pašcieņa
Salā nav ne svētku, ne atceres diena, bet zilibaltmelnie karogi pland jūras vējos gan Pangā, gan Ninas pussalā. Pie daudzām vasarnīcām mastos plīvojošie Igaunijas karogi prezentē igauņu pašcieņu un lepnumu par savu valsti. Pirmatnīgs miers un klusums pastaigājas pa visdažādāko formu, lielumu, krāsu un faktūru akmeņiem noklāto liedagu.
Palanga, Jūrmala, Kuresāre – visas ir Baltijas kūrortpilsētas pie jūras. Kuresāre no visām trim, kā jau ziemeļniecei tas piedien, savaldīgākā, introvertākā. Iekšupvērsts šīs pilsētas prieks par saules un jūras, atvaļinājuma un biezā maka sniegtajām baudām. Piemīlīgajās āra kafejnīcās skan klusināta mūzika. Apkalpošana veikla. Cenas nepārspīlētas.
Sakoptība
Sakoptība, kas vērojama līdz mežam nopļautajās ceļa un grāvju malās, tīrība liedagos, sadzīves atkritumu neesamība, ar ziedošiem puķu podiem izrotātās mazās koka autobusa piestātnes, ir acīs krītoša Sāremā salas atšķirības zīme. Patiešām neviena skārda bundža, neviena plastmasas pudele igauņsalā netika redzēta mētājamies zemē.
Valsts rūpējas ne tikai par teicamajiem ceļiem, kas, asfalta pārklāti, ved cauri mežiem, garām kadiķu audzēm, cilvēku neapdzīvotiem plašumiem, bet arī par kultūrvēsturiskiem objektiem. Latvietim tik neparasti, ka viņš bez maksas drīkst aplūkot 14. gs. Livonijas ordeņa Zonnenburgas cietokšņa drupas ar velvētiem pagrabiem, kas par valsts līdzekļiem uzturētas kārtībā, enerģētisko Kāli meteorīta ezeriņu, Valjalas pilskalnu.
Muhu salas autobusa piestātnes krasi atšķiras no Sāmsalas auto pieturiņām. Pa lielu gabalu redzamas košām krāsām izkrāsotās pieturu sienas. Tā simbolizē no dēlīšiem darinātas un laipni atvērtas durtiņas.
Spīts, pacietība
Pamatīgs kā akmens. Kluss kā akmens. Izturīgs kā akmens. Ja dainu latvietis no ozola mēru ņēma, tad salinieki, šķiet, sevi līdzina ar zemē gulošajiem akmeņiem. Kas Sāmsalā atrodas starp diviem akmeņiem? Sūnas? Gaiss? Skudras? Smilgas? Nē! Trešais akmens! Un salas iedzīvotāji zina, ko ar tiem darīt. Defekts jāpārvērš efektā.
Piemīlīgi un praktiski ir dolomīta plākšņu krāvumi žodziņos, kas redzami ap visām mājām. Pat naudas vīru vasarnīcas nenorobežojas ne ar ko lepnāku kā šīm zemajām akmens sētiņām. Salai nepiestāv cits celtniecības materiāls, vien gaišais dolomīts. No akmeņiem krauti ir Sāmsalas pilskalni. Vienkājainās un kustīgās igauņu vējdzirnavas stāv uz pamatīgiem laukakmens krāvuma pamatiem un kontrastē ar pamatīgajām, masīvajām Holandes tipa dzirnām. Dolomīts, slīpēts un pulēts, igauņu amatnieku rokās pārvērties par skaistiem un samērā smagiem traukiem: vāzēm, cibiņām ar vāciņiem, svečturiem. Slīpētais dolomīts nedaudz atgādina marmoru.
Nokāpjot no prāmja, pirmais, kas liecina par sāmsaliešu akmenscieto spītu un pacietību, ir Muhu un Sāremā salas savienojošais akmeņu dambis. Tikai šķērsojot Muhu salu, var nonākt Sāremā. Uzbērumu izveidot un jūru aizbērt nav iespējams, ja cilvēkam nepiemīt Lielā Tella spēks un uzņēmība. Igauņu zemnieki ar zirgiem ziemā veduši un uz ledus krāvuši akmeņus, tādējādi izveidojot pamatīgu pāreju no vienas salas uz otru.
Igauņi nav atmetuši sapni par astoņus kilometrus garo tiltu, kas reiz Sāremu savienos ar kontinentālo Igauniju. Tad prāmji, kas ik pēc četrdesmit minūtēm kursē no salām uz kontinentu, paliks bez darba.
Akmeņiem nosētie lauksaimniecības zemei paredzētie lauki savus kopējus pozicionē kā nepārspējamus darba rūķus. Lai no tādas akmeņus izverdošas zemes gandrīz ar viltu izmānītu saknes un labību, jābūt apbrīnojamam gribas un fiziskajam spēkam. Un tāda netrūkst arī igauņu sievietēm – iemūžinātām igauņu māk-slinieku gleznās. Kuresāres pils izstāžu zāles pārsteidz ar mākslas darbos atspoguļoto saturu – zirga arklu savās rokās tur un zemi apstrādā lakatotas sievietes garos brunčos. Vīri karā? Vīri mežā? Vīri zvejā, bet varbūt krogā?
Salinieki lauž priekšstatu par igauņiem kā ļoti lēniem cilvēkiem. Tā nav lēnība, ar kuras starpniecību Ninas pussala no vienas vasaras līdz nākamai tikusi pie pamatīga un diezgan gara mola, pa kuru paieties pretī tālumā manāmajām Pangas klintīm, kuras kopā ar šauro zemes strēli ietiekušās dziļi jūrā.
Salinieki nedomā, bet dara. Īsā laikā Anglas vējdzirnavu komplekss atjaunots, uzcelta prāva dolomīta ēka krodziņam, maizes ceptuvei un suvenīru tirdziņam.
Atturība
Majestātiska un askētiska ir Kuresāres bīskapa pils. Nežēlīgie viduslaiki. Trīs metrus biezās akmens sienas, šahtas, kur pie plēsoņām mesti uz nāvi nosodītie, sarga tornis, akmens kāpnes, kurtuve, kas sadedzināja salas mežus. Nekā lieka. Pāri visam pelēks skarbums, akmens saltums.
Pieticīgas un vienkāršas ir luterāņu baznīcas. Tās, kas celtas ap 13. gadsimtu, nerotājas ar torņiem. Pirmajām luterāņu baznīcām torņu vispār nav. Lieka greznība. Zvans iebūvēts baznīcas sienā vai atrodas uz speciāli celta balkona.
Viens no šādiem dievnamiem ir Karjas baznīca. Nesen restaurēta un tik pelēcīgi blāva? Nekā acīs krītoša! Altārglezna un neviena cita mākslas darba. Ne sveču, ne ziedu vāžu. Jau aplupušas un mitruma pabojātas sienas. Saliniekiem primārā esot cilvēku ērtība, nevis acis un prātu maldinošs greznums. Košums novērš nost no mērķa, tas mums zināms no Raiņa. Sāmsaliešu mērķis bijis atjaunot baznīcas krēslus. Jā, nevis solus, bet polsterētos sēdekļus – roku darbs. Tikai pēc tam pamanām ko neredzētu. Baznīcas centrālajās velvēs sazīmētas pagānu zīmes – Auseklītis, pentagramma, dažas skandināvu rakstu zīmes velna aizbaidīšanai. Kur vēl redzēts, ka kristietība tik mīļi zem viena jumta sadzīvo ar pagānismu?
Nekā pārcilvēciska neredzēt Ninas pussalas bagātnieku vasaras māju arhitektūrā, ainavas dizainā. Nelielas vienstāva vai divstāvu baltas ēkas ar jaunāko jumta segumu, jau pieminētie dolomīta plākšņu žodziņi, zaļš mauriņš, ziedoši puķu podi un karogs mastā.
Zilpelēki atturīgas un dzeltenpelēki vēsas ir 20 metrus augstās un vairāk nekā divus kilometrus garās Pangas klintis. Asie, vētru izlauzītie dolomītiežu atsegumi skaisti, bet draudīgi. Te nav draudzīgais Latvijas Sietiņiezis, kuram tā vien gribas pieglausties. Šī bijusi pagānu dievu pielūgsmes vieta. Leģendas stāsta, ka no Pangu klintīm jūrā mesti upuri – bērni un jaunavas. Zvejnieki jūrā lējuši alu un viskiju, lai labs loms. Kolhozu laikos, ap 60. gadiem, sevi upurējis satrakojies vaislas bullis. Dažs neuzmanīgs un pārgalvīgs tūrists arī kļuvis par ziedojumu dieviem.
Pangas klintis atturīgi skarbas. Vētru raksti klintīs asām šķautnēm, rupjām krokām. Smagas, nesen nogāzušās dolomīta šķembas un plāksnes, jūras akmeņu apaļumi zem kājām apgrūtina garo pastaigu klints pakājē, bet kur gan steigties, ja tepat, pie kājām, atrodami akmeņi kā baltās mežģīnēs ietīti, akmentiņi kā rozes zieds, laimes akmeņi ar caurumiņu vidū? Fosilijas un kalnu kristāli – viss rokas stiepiena attālumā, bet pārgājiena beigās pār klinti pārlaista virve, ar kuru rāpties augšā kā alpīnistam, ja nevēlies mērot akmeņaino ceļu atpakaļ uz vietu, kur sākās Baltijā varenākās klints apskate.
Labvēlība
Vitālie, dzīvespriecīgie salas nacionālie varoņi Lielais Tells un viņa sieva Pireta pauž igaunisku labvēlību, rūpes par ciemiņu labsajūtu. Tie satopami gan Kuresārē (tēlnieks Tauno Kangro) iepretim promenādei, gan pa ceļam, braucot uz Ninas pussalu. Divi krāsotu dēļu milži gaiši smaida, neslēpjot savu prieku par nebeidzamajiem salas apjūsmotājiem. Leģendas stāsta, ka Tella ļaunākais ienaidnieks ir velns. Nav šaubu, ka tas Sāmsalā sen uzvarēts. Tagad Tella galvenie darbi ir akmeņu lasīšana no laukiem, jūrā slīkstošo glābšana. Čakla palīdze darbos viņam ir uzticīgā Pireta. Muhu salā atrodams Piretas dižakmens, kas viņai izripojis no priekšauta.
Laba vēlīgi ir ne tikai salas nacionālie varoņi. Tādi ir arī iedzīvotāji. Suvenīru tirgotāji cenšas runāt gan latviski, gan krieviski, gan angliski, un tas viņiem izdodas daudz labāk nekā pie mums pieņemts par krieviski mazrunīgajiem igauņiem domāt.
Uzziņa
Izzinoši pārsteigumi Tartu
* Zinātnes un izklaides centrā “AHHAA” starp daudzām aizraujošām aktivitātēm (pēc principa – aptaustām visu!) drosmīgākie var izbaudīt brīvo kritienu no griestu augstuma, var nobraukt ar divriteni pa virvi, kas uzvilkta augstu pāri zālei, ar liftu nonākt mūsu planētas dziļumos, pabūt bezsvara stāvoklī, padarboties 25 radošās darbnīcās, piemēram, izmēģināt DNS izdalīšanu vai marcipāna pagatavošanu. Uz modernās centra ēkas jumta sudraba sfērā atrodas pasaulē unikālākais planetārijs, kura projektors ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā.
* Aktīvās atpūtas cienītājus Tartu gaida Piedzīvojumu parks. Tajā četrus metrus augstajos kokos uzstādītas aizraujošas atrakcijas, bet “maršruta” beigās – iespaidīgs 300 metru garš nobrauciens pa virvi pāri ielejai. Ziemā tur strādā snovborda trases un slidotavas hokejam un daiļslidošanai.
Interesantākais ārpus Tartu
* Kopš pagājušā gada pastāvīgu tūristu interesi izraisa Leduslaikmeta centrs Sādjerva ezera krastā. Trijos stāvos izvietotā ekspozīcija veltīta Visuma vēsturei, kas sākas no Lielā sprādziena pirms 13,7 miljardiem gadu. Jaunākiem apmeklētājiem būs iespēja padarboties leduslaikmeta cilvēku apdzīvotā alā, kur varēs veikt arheoloģiskos izrakumus un radīt jaunus alu gleznojumus.
* Gar Peipusa ezera rietumu krastu var izbraukt t. s. vēsturisko Sīpolu ceļu, kas liecina par trim kultūrām: kopš seniem laikiem šeit līdzās dzīvo baltvācu muižnieku pēcteči, Igaunijas zemnieki un krievu vecticībnieki.
* Uz dienvidiem no Tartu Ulenurmes muižas kompleksā atrodas Igaunijas Lauksaimniecības muzejs, kas iepazīstina ar Igaunijas lauku dzīvi.
Avots: Tartu apmeklētāju centrs “www.visittartu.com”
