Planētas noslēpumi: Zeme kā kosmiskais zvērudārzs 0
Dace Bumbiere, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Ķīnā patlaban darbojas liels teleskops, kur galvenais uzdevums ir citplanētiešu meklēšana. Uz Marsa strādā robots, kas pēta apstākļus, kādi tur bijuši sirmā senatnē. Vēl viena tāda mašīna jau esot ceļā uz turieni, līdzi nesot instrumentus, kas palīdzēs pētniekiem noskaidrot: vai savulaik uz Marsa patiešām ir bijusi dzīvība?
Tostarp zinātnes ļaudīm radies priekšstats, ka patiesībā uz mūsu planētas mītošā cilvēku suga tikai gluži nesen saņēmusi kaut ko līdzīgu kosmiskajam statusam. Cilvēki tikko sākuši izkļūt kosmosā un jau uzreiz sākuši lielīties, ka kaut ko tur jau saprot. Jeb vismaz uzdod jautājumus, no kuriem viens ir tā dēvētais Fermi paradokss, kas it kā turpina viegli pasmieties par mums visiem. Šajā Galaktikā ir miljardiem Saulei līdzīgu zvaigžņu un miljardi Zemei līdzīgu planētu, kuras turklāt ir pat par vairākiem miljardiem gadu vecākas. Un tostarp ir arī pietiekami liela iespējamība, ka kaut kur mīt par cilvēkiem ievērojami augstāk attīstītas civilizācijas. Kur gan tās ir? Itāļu fiziķis Enriko Fermi reiz par to esot izjautājis savus draugus, taču neesot saņēmis atbildi…
Zinātnieks, tālrādes programmu vadītājs un bijusī īru rokzvaigzne Braiens Kokss reiz izteicis mēreni drūmu domu. Proti, mēs neredzam nekādus citplanētiešus tāpēc, ka tie visi esot sevi… nogalinājuši. Šo būtņu attīstītās tehnoloģijas devušas iespēju radīt jau vairs tikai jaudīgus iznīcinošos ieročus, un tādējādi vispār jebkura saprātīga kosmosa suga agri vai vēlu vienkārši neizbēgami nobeidz pati sevi. Un tieši tāpēc arī neviens pie mums neatlido. Vienkārši neviena nekur vairs nav.
Protams, ir arī daudz citu hipotēžu, kas skaidro absolūto Visuma klusēšanu. Viena no tām pauž par tā dēvēto kosmisko zvērudārzu. To 1973. gadā piedāvāja amerikāņu radioastronoms Džons Bolls no Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta. Viņš pauda, ka realitātē pastāv citplanētu dzīvība, taču tā jūtas tik lielā mērā pārāka par mūsējo, ka vienkārši vairās to kaut kā ietekmēt. Un tāpēc tā ir likusi mūs mierā un vienkārši slepus novēro, itin nekādā veidā neatklājot savu klātbūtni.
Taču tā drīzāk ir hipotēze par rezervātu, nevis zvērudārzu, jo tā paredz, ka mēs neesam sagūstīti un novietoti aiz kaut kāda nožogojuma, bet gan tikai atstāti dzīvošanai savā dabiskajā vidē. Un tad gluži kā īstenā rezervātā citplanētieši gūst noteiktu estētisko baudījumu, novērojot piemīlīgu zvēriņu uzvedību mežonīgas dabas apstākļos. Līdz ar to mums atliek vien tikai cerēt, ka šie citplanētieši ir tik lielā mērā attīstīti, ka mūs novietojuši patiešām dabas rezervātā, nevis, piemēram, “medību teritorijā”, lai tur periodiski apmierinātu savus mednieka instinktus…
Protams, ideja par kosmisko rezervātu izklausās teju vai lieliski. Taču tajā ir kāda ļoti vāja vieta. Proti, tai ir kaut kāda jēga tikai tad, ja hipotētiskā svešā civilizācija pamatā ir labvēlīga. Un – ja tā ir vienīgā, kurai piemīt tādas spējas. Bet, kā viss izskatās tad, ja šādu civilizāciju ir daudz? Var pieļaut, ka nolūkā noslēpt visu esošo civilizāciju eksistēšanu nepieciešama vismaz kaut kāda to savstarpēja sadarbība, turklāt, iespējams, kādas vienas visus kontrolējošas vadošās civilizācijas izpildījumā. Vai arī tad ir jānostrādā tā dēvētajai konverģentajai evolūcijai: lai katra kosmiskā suga evolucionētu neatkarīgi cita no citas līdz vienam un tam pašam labvēlīgajam stāvoklim “novērosim, bet neiejauksimies”.
Lai arī kosmiskā zvērudārza hipotēze ir pretrunīga un tā dēvētās oficiālās zinātnes aprindās to īpaši augstā vērtē netur, tā pietiekami bieži izpaužas zinātniskajā fantastikā un citās mākslas jomās. Ievērojamais fantasts Arturs Klārks šo ideju izmantojis savā romānā “Bērnības beigas”. Grāmatas sižets stāsta, ka citplanētieši paziņo cilvēkiem par savu eksistēšanu tikai tad, kad tie jau sagatavojušies doties pirmajā kosmiskajā ceļojumā…
Un katrā ziņā jāatceras: visdrošākā pazīme tam, ka kaut kur Visumā pastāv saprātīga dzīvība, ir fakts, ka neviens nav pat centies ar mums sazināties…
