Māris Zanders: Stāsts par Ždanoku, Lindermanu & Co 17
Nobriedusi, par sevi pārliecināta sabiedrība (valsts, nācija) pieņem dažādu, nereti kardināli atšķirīgu priekšstatu pastāvēšanu. Piekrītot šai tēzei, nepieciešams, manuprāt, norādīt arī uz dažiem būtiskiem aspektiem.
Ja mans līdzcilvēks uzskata, ka Zeme ir plakana, lai viņš tā uzskata. Jautājums ir, vai viņš savukārt pieņem manas tiesības šādam uzskatam nepiekrist. Ja viņš Zemes plakanuma apšaubītājus labprāt represētu, tad es personīgi nejūtu arī pienākumu respektēt viņa burvīgos astrofiziskos apgalvojumus.
Šis ir stāsts par Ždanoku, Lindermanu & Co, pret kuriem Latvijas drošības iestādes vēršas. Ikviens internetā var atrast videoierakstus no interfrontes mītiņiem un līdzīgiem saietiem, lai pārliecinātos, ka šādi personāži nevis tikai pauda citu viedokli par vēsturi, Latvijas tālākās attīstības ceļu, bet atklāti draudēja saviem oponentiem. Un šie draudi nebija tukšas runas. Pats 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā laiku pa laikam satiku cilvēkus, kuri bija stingri pārliecināti, ka pareizāk, izdevīgāk utt., ir “bijušajām republikām palikt kopā”, ka, atjaunojot neatkarību, Latvija izdara kļūdu. Šādi apgalvojumi bija kaitinoši, bet noteiktas demokrātiskas sistēmas ietvaros pieņemami. Savukārt pavisam cita lieta, ja pārliecināšanai talkā tika ņemti tanki, OMON, tika izlietas asinis. Tā vairs nebija diskusija vai kaut spītīga palikšana katram pie sava viedokļa. Rubikam bija visas tiesības uzskatīt, ka PSRS ir viena laba lieta, ko nesaprot tikai buržuāziskie nacionālisti, savukārt, ja 1991. gadā šo viedokli “pastiprināja” ieroči, tā jau bija pavisam cita situācija.
Atļaušos apgalvot, ka virkne personāžu, starp kuriem nosauktie (t. sk. Gapoņenko) ir atpazīstamākie, nav uzskatāmi par atšķirīgu viedokļu paudējiem, uz kuriem attiecināmas tiesības uzskatīt, ka komunismā ir “daudz pareizu ideju”, ka amerikāņi nekad uz Mēness nav bijuši un vispār Zemes iekšpusē ir vēl viena zeme. Nē, tie ir cilvēki, kuri gadījumā, ja viņiem būtu teikšana, sarīkotu pilnvērtīgas represijas, kuri vēlas nevis strīdēties, bet nojaukt pašu rāmi, kurā strīdi var notikt. Atļaušos arī apgalvot, ka šis nav pārspīlējums. Ja “aktīvisti” uzskata, ka, piemēram, Ukrainā pie varas ir “fašisti” un vispār tādas ukraiņu nācijas īsti nav, tad, neizteikšos, bet aizliegt šādu viedokli arī neaicināšu. Savukārt, ja viedoklim līdzi nāk pretējā viedokļa piekritēju slepkavošanas aizstāvēšana (kvēls atbalsts Krievijas iebrukumam Ukrainā), tad tā atkal ir pavisam cita situācija. Un mēs redzam, ka ir šī “cita situācija”.
Man personīgi nerada problēmas 9. maija svinētāji vai pat viņu apgalvojumi, ka es “nezinu vēsturi” un esmu “nepateicīgs”. Problēmas rodas tad, ja kāds, tēlaini izsakoties, man piesola kaut ko “gan vēl parādīt”, jo man ir pamats uzskatīt, ka tā nav tikai bravūrīga retorika – “parādīšana” jau notiek, un mazs mierinājums, ka ne gluži Latvijā.
No šī viedokļa drošības struktūru vēršanos pret viņiem es neuztveru kā vēršanos pret viedokļu dažādību.
Jāpiebilst, ka šis jautājumu loks nav kaut kas specifiski raksturīgs Latvijai vai šodienai. Demokrātija Rietumeiropā aizvadītā gadsimta sešdesmitajos–astoņdesmitajos gados pieļāva, atvainojos, vismurgainākās maoistu idejas noteiktās savu pilsoņu grupās, bet vērsās pret ķeršanos pie politiskā terora metodēm (sarkanās armijas frakcija, Sarkanās brigādes utt.). Un pareizi darīja.
Ir viedoklis, ka ar kriminālprocesiem un aizturēšanām šādiem personāžiem tiek negribēti piepalīdzēts palielināt savu atpazīstamību un noteiktās aprindās iemantot “cīnītāju” slavu. To grūti apstrīdēt, bet alternatīvas arī nav daudz labākas. Nesodītība iedvesmo līdzīgus personāžus un provocē atbīdīt šīs nesodītības robežas vēl tālāk. Kā drošības struktūras veic savu darbu, neņemos spriest – iespējams, publiskajā telpā izskanējušās kritiskās piezīmes ir pamatotas, bet tas nemaina lietas būtību.
Demokrātijai ir tiesības sevi aizsargāt pret tiem, kuri demokrātiju izmanto tās graušanai. Neatkarīgi no tā, par kādu totalitārās domāšanas nokrāsu pārstāvjiem ir runa.
