“Zeme. Gaiss” 0
Līdz 28. oktobrim izstāžu zālē “Rīgas Mākslas telpa” durvis vērusi savdabīga, interesanta izstāde. Šo izstādi ar trim darbiem mākslas cienītājiem ir sarūpējis Igors Dobičins.
Tēlnieki no visiem tēlotāja mākslas pārstāvjiem vienmēr ir pārsteiguši skatītājus ar vēl neredzētu savu ideju atainojumu. Tā tas ir arī šoreiz. Mākslinieks ir pašos spēka gados un tēlniecības jomā saviem skatītājiem vienmēr dod ko jaunu. Pēc akadēmijas beigšanas mākslinieks strādāja kā daudzi. Šā perioda darbi ir gan granītā, gan lieti bronzā. Tā laika darbiem raksturīga ekspresija, dekorativitāte, arhitektonisks konstrukciju veidojums. Pamazām tēlnieks meklēja un arī pakāpeniski atrada savu tēlnieciskā uzdevuma risinājumu. Viens no vispār zināmiem ir “Acis”. Tas ir veltījums 1991. gada barikāžu laika atcerei Zaķusalā. Vietā, kur tilts šķērso salu, TV studijas ēkas pusē zemē ir iestrādāti divi savdabīgi veidojumi. Ceļa uzbēruma slīpnē debesīs raugās “Acis” – daudzstūra ģeometrijas objekti ar stilizētu redzokļa atveri centrā. Redzoklis veidots kā velvēts kupols, kura melnais caurums veras Visumā, kā spēku un izturību lūgdams. Neparasts risinājums neparastā materiālā. Viņš šajā darbā un arī darbos, kas redzami izstādē, ir ne vien mākslinieks tēlnieks, bet arī arhitekts. Šajos darbos mākslinieks veido dialogu ar materiālu – šoreiz ar alumīniju. “Konstruktīvā domāšana ir saruna ar sevi,” tā kādreiz teicis pats tēlnieks.
Alumīnijs nav populārs tēlniecības materiāls. Materiāls tiek kausēts un maina konsistenci. Sava nozīme darba radīšanā ir temperatūrai, atdzišanai, metāla plūšanai u. c. Veidojas kaut kas savdabīgs, neredzēts, neatkārtojams un beigās ir izveidojies darbs, kas atbilst izstādes nosaukumam. Darbi tajā neatrodas ne uz zemes, ne gaisā, tie ir starp vienu un otru.
Par mākslinieka darbiem zīmīgus vārdus ir teikusi mākslas zinātniece Ruta Čaupova: “Asociatīvi ietilpīga tēlniecisko masu un formu tehtonika, suģestējoši ekspresīvas neobrutālisma studijas un vēl nepiedzīvots intonatīvs skaudrums, spriedze, reizēm gandrīz vai sirreāli vitāls dzīvīgums.” Ne vien paši mākslas darbi ir apbrīnas vērti, bet arī tā konstrukcija, kurā viņi izvietoti. Tēlnieks mākslinieks ir parasta parādība, bet vienlaikus tēlnieks mākslinieks un arhitekts samērā reta. I. Dobičins ir tēlnieks ar jaunrades dzirksti, tēlnieks, kas iet līdzi laikam.
