Zemapziņas spoguļpasaulē. Ieva Rodiņa vērtē izrādi “Talantīgais misters Riplijs” 1
Dailes teātra šīgada pirmais jauniestudējums “Talantīgais misters Riplijs” Lauras Grozas-Ķiberes režijā ir darbs, kas neizbēgami raisa asociācijas ar amerikāņu autores Patrīcijas Haismitas tāda paša nosaukuma romāna ekranizācijām.
Stāsta centrā ir trūcīgais, taču ar asu prātu un novērotāja spējām apveltītais Toms Riplijs, kurš pēc bagāto Grīnlīfu lūguma ieradies Itālijā, lai atvestu mājup viņu paklīdušo dēlu Ričardu Grīnlīfu.
Varu derēt, ka teju katrs zālē sēdošais skatītājs būs redzējis vai vismaz dzirdējis par kādu no kino klasikā iegājušajām “Riplija” interpretācijām. Manā atmiņā joprojām spilgti iesakņojies Meta Deimona, Džūdas Lova un Gvinetas Paltrovas jutekliskais, psiholoģiski nospriegotais trio 1999. gada kinofilmā, kur lielu daļu atmosfēras radīja mūzikas celiņš un Itālijas pilsētvide.
Taču ar prieku jāsaka, ka Groza-Ķibere izvēlējusies iet citu ceļu,
un izrāde nebūt nav mēģinājums restaurēt kino izteiksmes līdzekļus.
Dailes teātra iestudējuma pamatā ir Filisas Nādžas scenārijs, kurā romāna sižetiskās līnijas koncentrētas ap vienu tēmu – Toma Riplija iekšējo pasauli, kas, pamazām deformējoties, nokļūst konfrontācijā ar apkārtējo realitāti.
Šis konflikts attīstīts arī izrādes vizuālajā un audiālajā noformējumā. Uz skatuves teju visu laiku atrodas Ginta Grāveļa Riplijs – hameleons jeb “spoguļcilvēks”, kurš maina kostīmus, aksesuārus, frizūru, gaitu un ķermeņa valodu atbilstoši sabiedrībai, kurā uzturas.
Šo pārvērtību ceļu, kas no aktiera prasa fizisku izturību, palīdz īstenot izrādes radošā komanda.
Ilzes Vītoliņas tērpi, Mārtiņa Vilkārša spēles telpa, Jevgeņija Vinogradova gaismu partitūra, Kārļa Auzāna mūzika, Lienes Gravas kustības un deju numuri – visi šie elementi pakļauti transformācijas idejai, pastiprinot vai ilustrējot Riplija ceļošanu laikā, telpā un arī savā zemapziņā.
Tā, piemēram, kā kritiens atpakaļ pelēkajā ikdienā ir Toma Riplija kostīmu maiņa izrādes finālā – no vaļīgajām, bezrūpīgajām Itālijas brīvdienu tērpu stilizācijām ielienot atpakaļ tumši brūnā rupja auduma uzvalkā.
Riplija ceļošana pa dažādām sociālajām situācijām arīdzan iemiesota telpiskajās transformācijās –
no tumšās, nemājīgās mītnes, kur Riplijs atrodas Olgas Dreģes nelokāmās krustmātes Dotijas pakļautībā (un nojaušams, ka tieši viņa bijusi par iemeslu jaunekļa psiholoģiskajām traumām) līdz plašai, mākslinieciskai darbnīcai, kur nomitinājies Ričards un Mārdža.
Riplija sirdsapziņas motīvu izrādē iemieso skatuves centrā novietota spoguļsiena,
kurā pēc Ričarda noslepkavošanas Riplijs arvien intensīvāk sāk aplūkot sevi, saskatot savā atspulgā drauga vaibstus. Vienlaikus kā kičīgs intermediju elements funkcionē epizodisko lomu atveidotāju vīru grupa, kas tenora Jura Jopes vadībā ik pa laikam parādās uz skatuves, izpildot Kārļa Auzāna kompozīcijas itāļu valodā nevainojamā un pašironiskā Lienes Gravas kustību aranžijā.
Ar vīru ansambli saistīta otra sižetiskā līnija – homoseksuālisma tēma, kas akcentēta Filisas Nādžas literārajā materiālā, taču Grozas-Ķiberes izrādes kosmosā nav atradusi pietiekamu idejisko pamatojumu.
Tajā pašā laikā, neskatoties uz vizuāli krāšņo ietērpu, izrādē ir pārsteidzoši daudz teksta.
Pirmizrādes vakarā (31. janvārī) aktieri bieži piņķerējās runātajā vārdā, vienlaikus cenšoties tikt galā ar citiem skatuviskajiem uzdevumiem.
Iespējams, “Riplijs” ir izrāde, kas pa īstam piedzims brīdī, kad aktieri sarežģītajos spēles noteikumos būs iejutušies, taču pirmizrādē uz skatuves bija jūtams emociju, jutekliskuma, atmosfēriskuma trūkums, kas izrādei kā masīvai konstrukcijai spētu iepūst dzīvību un padarīt to aizraujošu.
Izrāde ir profesionāli iestudēta, un aktieransamblis tajā spēlē ar milzīgu pašatdevi
(īpaši to var teikt par Ginta Grāveļa aktierdarbu). Toms Riplijs ir jauna veida loma Ginta Grāveļa līdzšinējā karjerā. Būdams aktieris ar sprādzienveidīgu temperamentu, Grāvelis atbilstoši tēla būtībai lomu zīmē kā introvertu, klusinātu, tikai atsevišķos brīžos ļaudams vaļu skaļākiem toņiem, asākai ķermeņa valodai.
Taču tieši tur, kā šķiet, slēpjas problēma – aktiera temperamenta un personības “asinsrites nesaderībā” ar lomu. Visa izrāde būtībā balstās tieši uz Grāveļa Riplija klātesamību, vienlaikus gan esot notikumu epicentrā, gan tos šķietami rezonējot, vērojot, izspēlējot savā galvā.
Tajā pašā laikā aktiera pretspēlētāji – Andra Buļa Ričards Grīnlīfs un Ingas Alsiņas-Lasmanes Mārdža Šervuda paliek visai šauros tēlu rāmjos, izrādes laikā tikpat kā neizaugdami.
Proti, iestudējumā tā arī nekļūst skaidrs, kādēļ psiholoģiski trafaretie varoņi – narcisistiskais bagātnieks Ričards un viņa meitenīgā, taču īpašnieciskā draudzene Mārdža būtu atdarināšanas, pielūgsmes, nogalināšanas vērtas personības, tādējādi
liekot uzdot jautājumu, ko šajos cilvēkos saskatījis Riplijs.
Drīzāk komiski tēli ir Laura Subatnieka “resnulis” Fredijs Mailzs, kuru atveidojot aktieris apveltīts ar dīvainu ķermeņa polsterējumu, un Jura Bartkeviča izklaidīgi spēlētais izmeklētājs.
Vienu psiholoģisko līniju – rūpes par biznesu, kas maskētas aiz vājas intereses par dēla likteni – nospēlē Juris Žagars (Herberts Grīnlīfs, šajā lomā pieteikts arī Pēteris Gaudiņš).
Visemocionālākā loma izrādē patlaban ir Vitai Vārpiņai,
kura Ričarda uz nāvi slimās mātes atveidojumā ļauj ieskanēties plašai izjūtu amplitūdai, radot grodu tēlu.
Iestudējuma audeklā ar epizodiskām lomām izceļas arī Dārta Daneviča (Sofija), Mārtiņš Upenieks (Redingtons), arī Toms Veličko (Fausto), kuri katrs vienas ainas laikā izspēlē veselu pilnasinīgu raksturu, liekot vēlēties, kaut Dailes teātra jaunā vadība saskatītu jauno aktieru izaugsmi un piešķirtu viņu aktieriskajām spējām atbilstošas lomas.
“Talantīgais misters Riplijs” ir izrāde, kas turpina Dailes teātra iepriekš uzņemto māksliniecisko kursu – uzrunāt plašu auditoriju. Vienlaikus jāsecina, ka šajā izrādē katrs tik tiešām atradīs kaut ko sev tuvu – kaut vai iedvesmu vēlreiz pievērsties 90. gadu kino.
Filisa Nārdža, pēc Patrīcijas Haismitas romāna motīviem, “Talantīgais misters Riplijs”, iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē
Režisore: Laura Groza-Ķibere, lugu tulkojis Jānis Elsbergs, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis; kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa; komponists Kārlis Auzāns; horeogrāfe Liene Grava; gaismu mākslinieks Jevgeņijs Vinogradovs.
Lomās: Gints Grāvelis, Andris Bulis, Inga Alsiņa-Lasmane, Lauris Subatnieks, Juris Žagars, Vita Vārpiņa, Olga Dreģe, Mārtiņš Upenieks, Toms Veličko, Juris Bartkevičs, Dārta Daneviča, Gints Andžāns un Juris Jope.
Tuvākās izrādes: 26. februārī, 6. martā.
Vārds skatītājiem
Inese Putniece: “Uzrunāja skatuves scenogrāfija, kas, jāsaka, spēcīgi pastiprināja drūmo noskaņu. Bet visam pāri – milzīgs pārsteigums un prieks par Ginta Grāveļa Tomu Ripliju un saspēli ar Andra Buļa Ričardu Grīnlīfu.”
Elza Graudiņa: “(..) Nebija vērojama Ginta Grāveļa varoņa izaugsme – kāds izrādes sākumā, tāds – beigās. Patika Andris Bulis, vismaz viņš piešķīla izrādei asumiņu. Toms Veličko lieliski izspēlēja savu lomu. Līdz šim, apmeklējot Dailes teātra izrādes Lielajā zālē, nebiju novērojusi, ka ļoti daudzi skatītāji atstāj zāli vēl pirmā cēliena laikā.”
dailesteatris.lv.
