Guna Roze: Zemāk par zāli 1
“Cik viens par otru mēs zinām? Maz, pavisam maz! It kā kopīgus svētkus svinam, it kā kopīgas darbdienas…” Tā sākas pārdomu vērta dziesma no latviešu kinofilmas. Jāpiekrīt. Jo pat tad, ja nepieskaitām sevi vienaldzīgajiem un ekscentriskajiem, tomēr dzīvojam katrs savā mikropasaulē – savas kopienas ritma, kultūras un informatīvajā laukā, par citām mikropasaulēm interesējoties minimāli vai pat nemaz.
Iespējams, vismazāk cita par citu zina tieši profesionālās kopienas. Lieku reizi par to pārliecinājos šoziem, kad kopā ar aktrisi no kāda Rīgas teātra apmeklējām mūziklus Londonā. Kādā sarunā asprātīgi iepinu frāzi “I am introvert”. Sarunas biedre nereaģēja, jo nesaprata kontekstu. Vēl vairāk – izrādās, nebija neko dzirdējusi par introvertu akciju. Biju pārsteigta. “Kā tā?! Katrs taču zina, ka latviešu rakstnieki pasaulē tiek eksponēti kā introverti! Radošie jau nu noteikti!” Aktrise vienā mierā atbildēja: “Zina tavā – literātu – vidē. Bet ne manējā. Pat kultūras preses izdevumos mēs lasām citus rak-stus, ziņās pievēršam uzmanību citiem notikumiem, ārpus darba apmeklējam citus pasākumus. Vai tu, piemēram, zini to un to?” Un viņa minēja kādu teātra pasaulē aktuālu faktu. Jāatzīst, biju pa ausu galam dzirdējusi, bet nepietiekami, lai par to sarunātos. Pēc mēneša “kā tā?!” bumerangs pie manis atgriezās vēlvienreiz. Līdz kāda koncerta apmeklējumam nenojautu, ka Keidža skaņdarbs “4’33”, kuru tūlīt dzirdēšu ģeniāla pianista izpildījumā, ir pilnīgs klusums. Tikmēr cilvēks no mūzikas pasaules jau pirms koncerta deva mājienus, lai nesaceros: “Tas taču būs 4’33″!” Tik pašsaprotami, it kā šī partitūra būtu zināma katram sētas krancim. Te tev nu bija – “radošie jau nu noteikti zina”!
Toties pirmajā gadījumā – sarunā ar aktrisi – bija iemesls pafilozofēt par to, ka ne visur zāle ir zaļāka un iespējas bezgalīgas, kā pirmajā brīdī var šķist. Reizēm tas, kas no malas izskatās kā sapņu piepildījums, pašam ir sen piegriezusies rutīna bez iespējas profesionāli pilnveidoties. Atcerējos, kā sens paziņa – arī aktieris – no sirds lepojās ar meitu, kura tikko bija dabūjusi lomu pasaulslavenajā Endrū Loida Vēbera mūziklā “Kaķi” Brodvejas teātrī. Latviešu meitene izturējusi konkursu, kur uz vienu kordebaleta dejotāja vietu bija vairāki simti gribētāju, un tagad ir viena no kaķenītēm pasaules slavenākajā mūziklā! Ikviena radoša dvēsele amerikāniskā sajūsmā noelstos: “Wow! Lucky you!” Ko vēl vairāk vēlēties?! Varbūt. Ja neaizdomājas par šī darba garozu un profesionālo gandarījumu ilgtermiņā.
Tikmēr pašmāju teātru aktieri jūtas nepiepildīti, jo tikai retajam tiek dota iespēja savu talantu parādīt visā krāšņumā. Galvenās lomas visbiežāk iedala vieniem un tiem pašiem skatuves māksliniekiem, līdz pat skatītāju grūšai nopūtai: “Atkal jau!” Kamēr citi – ne mazāk talantīgie – teātra valodā runājot, ir mūžīgie sulaiņi, kam ar paplāti rokās jāšķērso skatuve un kas sezonas laikā piedzīvo labi ja vienu pirmizrādi. Zūd motivācija, rodas profesionāla vilšanās… Nez ko mūsējiem par profesionālo gandarījumu sacītu Londonas aktieri, kam katru vakaru gadu no gada jāspēlē viena un tā pati loma uz vienas un tās pašas skatuves, jo tāda ir metropoles šovbiznesa specifika. Vienā teātrī rāda tikai “Operas spoku”, citā “Karali Lauvu”, aiz stūra “Trilleri”, blakus kvartālā “Aladinu” un tā tālāk. Laime, ja vari spēlēt (dziedāt, dejot) pašu spoku, Simbu vai princesi Jasmīnu. Var tikai minēt, ko radošai personībai, atbildot uz jautājumu “par ko tu strādā”, nozīmē atzīties: “Esmu zāle.” Nekāda pārspīlējuma – izrādē “Karalis Lauva” nudien ir tāda loma – zāle. Un zemāk par zāli ir vienīgi skatuves dēļi. Tad kura zīle rokā labāka – būt trešā plāna aktierim dažādās izrādēs Rīgā vai gadiem ilgi katru vakaru spēlēt zāli metropoles krāšņākajā šovā? Droši vien tikai nedaudz iepriecinošāk ir no sirds un profesionāli perfekti, tomēr mehāniski dejot vienas un tās pašas kaķenītes lomu Brodvejā. Ja radīsies iespēja, pajautāšu. Bet vēl jau ir gleznotāju, mūziķu, kinematogrāfu, modes mākslinieku, ainavu arhitektu pasaules. Cik daudz zinām par tām?
