Zemā vēlētāju līdzdalība – reklāmas ierobežojumu dēļ
0
Katrās vēlēšanās ir uzvarētāji un ir zaudētāji; kāds apmierināts ar rezultātiem, cits – apbēdināts. Tomēr, atraujoties no konkrētu politisko spēku rezultātu vērtējumiem, šis ir īstais brīdis paraudzīties arī uz vēlēšanu procesu kopumā, izvērtēt, vai viss ir noritējis tā, lai vairotu sabiedrības iespējas ietekmēt savu likteni.
Mēs redzam, ka nule aizvadītajās vēlēšanās bijusi dramatiski zema vēlētāju līdzdalība – balsošanā piedalījušies vien 44,99% no visiem balsstiesīgajiem pilsoņiem. Vairums vēlēšanas ignorēja. Turpmākos četrus gadus nu nāksies samierināties, ka to viedokli un intereses pašvaldībās pārstāvēs mazākuma ievēlēti deputāti.
Kāpēc tā noticis? Versijas publiskajā telpā jau pavīdējušas visdažādākās. Vieni vaino vēlētājus nesaprātīgumā, citi saka, ka vainīgas ir partijas – bijis vājš piedāvājums, vēl citi – laika apstākļus, kas motivējuši drīzāk braukt pie dabas atpūsties, nevis iet vēlēt. Taču tās ir atrunas, ko tiklab var attiecināt uz jebkurām, arī jau notikušām vēlēšanām. Arī arguments par jaunieviesto vēlētāju piesaisti konkrētiem iecirkņiem neiztur kritiku, jo Rīgā ar daudzajiem iecirkņiem vēlētāju aktivitāte pārsniedza vidējo, savukārt zema aktivitāte bijusi arī novados, kur tikai daži iecirkņi un it kā nebūtu pamata pārpratumiem par balsošanas vietu.
Manā skatījumā zemās vēlētāju līdzdalības galvenais cēlonis ir priekšvēlēšanu reklāmas ierobežojumi. Nespējot nodrošināt partiju finanses uzraugošo iestāžu kvalitatīvu darbu un eksperimentējot ar demokrātijas pētnieku teorētisko atziņu ieviešanu, valdošo partiju politiķi bija kārtējo reizi pārcentušies ar aizliegumiem, neņemot vērā politisko realitāti, nacionālās intereses un neprognozējot sekas.
Jā, politiskās reklāmas ir dārga lieta, partijas ir spiestas vākt ziedojumus, pastāv riski, ka dāvātā nauda būs jāatstrādā, pieņemot ziedotājiem labvēlīgus likumus, taču… Mums jau gadiem ilgi visi ziedojumi partijām ir publiski zināmi, priekšvēlēšanu reklāmas apmaksai nelegāli iegūtus līdzekļus tās izmantot nevar. Ir publiski pārskatāms gan valdības, gan Saeimas darbs un ir iespējams fiksēt visus lēmumus, kas varētu būt pieņemti kāda atsevišķa ziedotāja interesēs. Līdz ar to pilnīgi droši var teikt, ka kaitējums no ziedojumu vākšanas priekšvēlēšanu reklāmām ir pārspīlēts.
Vēl vairāk – ļaunums no priekšvēlēšanu reklāmām ir daudz mazāks kā sekas bezreklāmas vēlēšanām – deformēta pārstāvniecība, ko rada zemā vēlētāju līdzdalība, kā arī opozīcijā esošo partiju nespēja pilnvērtīgi konkurēt ar attiecīgajā pašvaldībā pie varas esošajiem, kuri, kā mēs pārliecinājāmies, teju neierobežoti var izmantot savu administratīvo resursu.
Reklāmas, protams, ir vērstas uz to mērķauditorijas attieksmes veidošanu, taču pirms tās pilnībā noliegt, jāņem vērā ļoti būtisks faktors – tās nevar ietekmēt tos, kam jau ir kāda politiska pārliecība. Reklāmas ietekmē svārstīgos. Tos, kas nevar izlemt starp kādu konkrētu pirmo, otro un trešo izvēli. Kas nevar izlemt – piedalīties vēlēšanās vai nē. Šādos gadījumos partiju reklāmas daudz vairāk kā jebkādas valsts apmaksātās motivē vēlētāju iet un balsot.
Pagājušās vēlēšanas, “pateicoties” reklāmas ierobežojumiem, nebija aktualizētas kā šībrīža sabiedriski visnozīmīgākais notikums. Kā kaut kas patiesi izšķirošs. Publiski nebija jūtama spriedze, ko parasti rada partiju cīņa.
Tas attiecas ne tikai uz Rīgu. Lielo partiju reklāmas mobilizē visus vēlētājus, arī tos, kas balso par “Mēs savam novadam” un citos līdzīgos nosaukumos nodēvētiem sarakstiem it visur Latvijā.
Rīga ir ļoti spilgts piemērs teiktajam. Tie, kas bija gatavi balsot par Nilu Ušakovu, to izdarīja. Vai tie bija latvieši vai krievi, ir cits jautājums. Bet tie, kas nebija gatavi par viņu balsot, palika mājās. Jo netika “ievilkti” politiķu cīņā par vēlētāju balsīm. Tās dažas pēdējā brīža TV diskusijas, ko redzējām, spēja ietekmēt vienīgi tos (Rīgas) vēlētājus, kas bija nolēmuši iet un balsot, taču nebija izlēmuši par savu izvēli, tāpēc skatījās televizoru, bija ieinteresēti dzirdēt, ko pauž sarakstu līderi.
Nepieredzēti daudzās pašvaldībās pēc šīm vēlēšanām pie varas paliks tie paši, kas līdz šim. Daudzos gadījumos, protams, tas ir labi, jo ievēlēti atkal profesionālākie, prognozējamākie, tie, kas tiešām daudz laba izdarījuši sabiedrības labā. Taču viņi vienlaikus ir arī tie, kas savu popularitāti veidojuši, maksimāli izmantojot sava statusa dotos administratīvos resursus. Oponentiem tādi nebija pieejami. Tātad visiem nebija vienādi “spēles noteikumi”. Tas ir tas izslavētais godīgums, kā vārdā ieviesa reklāmas aizliegumus?
Tajā pašā Rīgā – ja nebūtu ieviesti pēdējie reklāmas ierobežojumi, tā saucamo latvisko partiju kopīgā reklāmas intensitāte noteikti būtu spējīga radīt būtisku konkurenci šobrīd galvaspilsētā pie varas esošo administratīvā resursa izmantošanai. Un rezultātā nebūtu iespējama tik izteikta viena saraksta dominante.
Būtu ļoti svētīgi, ja arī politisko lēmumu pieņēmēji aizvadīto vēlēšanu rezultātus uztvertu kā noderīgu mācībstundu un laiku līdz nākamajām vēlēšanām izmantotu iepriekš pieļauto kļūdu labošanai.
Romāns Meļņiks, žurnālists
