Anda Līce: Padomju iekārta sabrukusi, bet tai raksturīgā domāšana palikusi 70
Reizēm man šķiet – daudzi, kas nu jau ilgāku laiku ir projām no Latvijas, dzīvo zem kādas citas saules. Atšķiras ne tikai klimatiskie apstākļi, un tas ar laiku cilvēkā atstāj savus nospiedumus un maina attieksmi gan uz vienu, gan otru pusi. Vieni, atbraukuši uz Latviju ciemos, drebinās: kā jūs te varat dzīvot un iztikt, citi teic, ka viņiem svešumā salstot. Vieni Latvijā redz vienīgi slikto, citi ierauga labo, ko agrāk nav pamanījuši un novērtējuši. Prombraucēju straume un atgriezušos tērcīte liek domāt par to, vai tas, ko par prombraukšanas iemesliem dzirdam un lasām, izskaidro pilnīgi visu.
Ekonomiskie apsvērumi un atvērtās robežas, bez šaubām, izšķir daudz ko, tomēr, manuprāt, patiesie iemesli ir meklējami dziļāk – piederībā, kura aptver dzimtu, tautu, kultūru, vēsturi kā tāds neredzams, no daudzām šķiedrām nopīts drošības tīkls. Katrs laikmets gan indivīda, gan paaudzes piederību pārbauda atšķirīgi, tomēr vienmēr ar nemainīgu mēru – atbildību. Tai pazeminoties, saites atslābinās, un cilvēki viegli pamet ģimeni un valsti, sakot, ka viņi nevienam neko neesot parādā. Atbildīgie pasaulē dodas ar sajūtu, ka viņi gan ir parādā, jo dzīvo zem vienas saules. Viņiem nauda nav ceļa galamērķis, bet līdzeklis, lai drošības tīklā aizlāpītu izplīsušās vietas un lai būtu kur un pie kā atgriezties. Pasaule mums katram piedāvā iespējas kļūt par svētību kādai tās daļiņai. Lūkojoties uz globusu, Latvija izskatās mikroskopiska, taču īstenībā ir neatkārtojama. Manuprāt, jautājums: “Kāpēc tu atgriezies?” ir svarīgāks par: “Kāpēc tu aizbrauci?”
Nesen kāda sieviete teica: “Es atgrieztos, ja man dotu darbu, dzīvokli un atbilstošu algu.” Padomju iekārta tak jau pirms gadsimta ceturkšņa ir sabrukusi, bet domāšana joprojām tā pati – lai man kāds kaut ko nemitīgi dod. Daudziem šķiet, ka viņi dzīvo zem citas saules, un nav brīnums, ka Latvijā ne saskaitīt tādus daudzdzīvokļu māju iemītniekus, kurus ir neiespējami iesaistīt namu apsaimniekošanā. Viņiem ir vesels atrunu saraksts, sākot ar mazu pensiju un beidzot ar sliktu valdību. Kaut gan viņi mīt privatizētos dzīvokļos, viņuprāt, piemēram, par mājas jumtu jārūpējas vienīgi tiem, kas dzīvo augšējā stāvā, jo līdz apakšējiem stāviem lietus ūdens tik drīz nenotecēs.
Pieticīgajai atrunai: “Manam mūžam pietiks” blakus stāv ciniskā: “Pēc manis kaut vai ūdens plūdi.” Apziņa, ka mēs visi dzīvojam zem vienas saules, cilvēku dara atbildīgu un liek nolaist zemāk savu egoisma karogu. Sauli var aizsegt ne tikai kādi redzami priekšmeti, bet arī tas, kas plīvo mūsu domās.
