– Vai esat apmierināti ar prognozējamo ciršanas apjomu? 4
– Tas, cik daudz mēs cērtam, ir atkarīgs no tā, kādus stratēģiskos mērķus mēs izvirzām meža īpašumam. Šeit svarīga ir konsekvence un konservatīvisms, jo mežs kā sistēma ir lēns un ar inerci apveltīts mehānisms: ja to raustīs, labākajā gadījumā tas stāvēs uz vietas, sliktākajā – sadrups. Mums šāda veida konsekvence ir nodrošināta, jo kopš 2000. gada valsts pieņem lēmumus par ciršanas apjomiem ļoti prognozējami, konsekventi.
Līdz 2030. gadam mēs varētu strādāt pašreizējos apjomos, pat ja mežs Latvijā neaugtu, tomēr valsts mežos vien pieaugums ir 12 miljoni kubikmetru gadā. Ar pašreiz noteiktajiem apjomiem mēs novācam mazāk koksnes, nekā tā pieaug, tādējādi var teikt, ka mums ir uzkrāta izaudzētās koksnes “noliktava” 2,5 miljardu eiro vērtībā. No vienas puses, varētu teikt, ka tas ir lieliski, bet, no otras, pāraugušās mežaudzes bojājas un koksnes vērtība tajās samazinās.
Pieņemtās pamatnostādnes ļauj prognozēt ciršanas apjomu 2021. un 2025. gadam. Tas ir milzīgs ieguvums gan mežu apsaimniekotājam, gan mūsu klientiem, pircējiem, koksnes pārstrādes uzņēmumiem.
Nākamās piecgades ciršanas apjomi tika apstiprināti novembra sākumā. Noteiktais maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms sakrīt ar mūsu stratēģiskajā plānā noteikto. Nākamajā piecgadē ciršanai atvēlētās platības sasniedz aptuveni 90 000 hektārus Latvijas valsts mežu teritorijā – tikai trešo daļu no pieaugušajām un pāraugušajām audzēm.
– Vai meža biotopu kartēšana, kas vēl nav pabeigta, neietekmēs saimnieciski izmantojamās platības?
– Meža biotopu inventarizācijai vajadzētu sniegt izpratni ne tikai par to, kur Latvijā kas atrodas, bet arī līdzsvarot mežu tautsaimniecisko izmantošanu ar meža vērtību aizsardzību. Te jārunā par pamatnostādnēm. Aizsargāt dabu, plakani domājot, nozīmē vienu – ierobežot koksnes ieguves apjomu – tur, kur sargājam dabu, cirst nevar. Vai tiešām vienīgais veids, kā sargāt dabas vērtības, ir nedarīt neko? Vai bieži vien nenotiek otrādi, ka, nedarot neko, dabas vērtības no konkrētās vietas izzūd? Nu, pašlaik pamati diskusijai ir ielikti no abām pusēm, jo viena puse ir skaidri definējusi, ka sugu un biotopu aizsardzības sistēmas izveides mērķis ir nodrošināt gan individuālu sugu izdzīvošanu, gan biotopu pārstāvniecību valstī, savukārt tie, kas par savu mērķi uzskata koksnes un tās produktu ražošanu, ir nofiksējuši valsts līmenī tēzi, ka koksnes ieguvei pieejamās platības valstij kopumā netiek samazinātas. Konflikts starp biotopu inventarizāciju un koksnes plūsmu vairs nav tik dramatiski akūts, kāds bija iepriekš, jo ar šādām nostādnēm abas puses ir spiestas meklēt tādus dabas aizsardzības un ražošanas paņēmienus mežā, kas neapdraud koksnes plūsmu un minimāli apdraud dabas vērtības. Šādu mērķu izvirzīšana liek meklēt inovatīvus risinājumus tradicionālās jomās, kur līdz šim bijis: vai nu, vai nu. Piemēram, mēs mēģinām līdzsvarot koksnes ieguves procesu ar dažādu dabas un cilvēka interešu ievērošanu konkrētās vietās. Tā ir mežizstrādes procesa pārveide atbilstoši dabas un cilvēka interesēm. Mēs neveicam jaunaudžu kopšanu pavasarī un vasaras sākumā, lai netraucētu tur ligzdojošos putnus. Arī dobumainie koki izcirtumos tiek atstāti, lai saglabātu iespēju ligzdot dobumperētājiem.
