Zem viena jumta ar kuplastēm – vāvere rīdzinieces dzīvoklī 2
Jau astoņus gadus rīdzinieces Svetlanas Ruvinskas un viņas meitas Elizabetes ģimenē dzīvo divas vāveres. Tiesa, uzņemties rūpes par abām meža radībiņām Svetlana un Elizabete neizvēlējās labprātīgi.
– Tas notika pirms astoņiem gadiem rudens pusē. Kādudien piezvanīja mammas draudzene un satraukti stāstīja: kapos, kur bija devusies apkopt savu tuvinieku kapu kopiņas, viņa ieraudzīja, ka priedes galotnē vārna knābā vāveri. Sieviete mēģināja aizdzīt putnu, bet nesekmīgi. No kā gan putnam baidīties, sēžot augstu koka zarā. Tas turpināja knābāt savu medījumu. Pamanījusi, ka lejā ir cilvēks, nomocītā vāvere izvilka no dobuma abus savus mazuļus, ar vārgo, trauslo ķermenīti piesedzot no spēcīgā mednieka, un nometa lejā. Vēlreiz palūkojusies uz augšu, mammas draudzene ieraudzīja, ka vāveres ķermenītis putna knābī jau ir bez jelkādām dzīvības pazīmēm, – pastāstīja Elizabete.
Viņa nezināja, ko iesākt ar mazajām radībiņām, taču atcerējās, ka Svetlanai ir liela pieredze, rūpējoties par dažādiem dzīvniekiem, tāpēc nolēma vērsties pie viņas.
– Tā mūsu ģimenē nonāca divas trauslas aptuveni trīs nedēļas vecas radībiņas ar tik tikko pamanāmu apmatojumu un mazu astīti. Tobrīd tās pavisam nelīdzinājās vēverēm kuplastēm. Izrādījās, ka abi mazuļi ir puikas, un devām tiem vārdus Tims un Slīpijs, – teic Elizabete.
– Vāverēni nebija fiziski cietuši, taču pārdzīvotā stresa un izsalkuma dēļ tiem bija nepieciešama īpaša aprūpe. Pirmās divas nedēļas katru dienu mazuļiem ik pēc divām trim stundām pa dažiem pilieniem pilinājām mutē glikozi, bet no rīta un vakarā ar pašu mazāko adatiņu zem ādas injicējām fizioloģisko šķīdumu. Tas vāverēnu organismam deva spēku. Barojām dzīvnieciņus ar īpašu maisījumu, ko gatavojām no kucēniem domātā sausā piena, paipalas olas dzeltenuma, vieglas piparmētru tējas un medus. Šo maisījumu no šļirces ar gumijas pupiņu galā mazuļiem devām ik pēc trim stundām pirmajā nedēļā, bet vēlāk līdz pusotra mēneša vecumam ik pēc sešām stundām. Drīz vāverēniem sākām piedāvāt arī citu barību – lazdu riekstus, valriekstus, svaigus un kaltētus ābolus no mūsu dārza, bumbierus, svaigus burkānus, svaigas un kaltētas ogas, saulespuķu un ķirbju sēklas. Devām un joprojām dodam svaigu biezpienu, pieneņu un skābeņu lapas, nevārītus kartupeļus un salātu lapas, – stāsta vāverīšu saimnieces Svetlana un Elizabete. Vāverēm noteikti jādod kas graužams – ne tikai rieksti, serdes un augļu kauliņi, bet arī bērzu, ābeļu, bumbieru zariņi, lai zobi vienmērīgi noasinās un neizaug pārāk gari. Būrītī vienmēr jābūt speciālajam grauzējiem paredzētajam sālim un minerālakmenim, un vienmēr pieejamam svaigam ūdenim.
Abas rudastes šobrīd Ruvinsku mājās dzīvo lielajiem putniem paredzētā voljerā, kur ievietots celms. Uz tā Tims un Slīpijs lēkā, kā arī mēdz to grauzt. Voljerā ievietoti koku zari, kas salikti kā pakāpieni. Pa tiem vāveres labprāt skraida. Mītnē noteikti jābūt arī ratam, pa kuru skriet. Ik pa laikam dzīvnieciņus jāpalaiž padraiskuļoties plašākā telpā. Pie voljera piestiprināta koka mājiņa, kas zooveikalos nopērkama kā ligzda putniem. Tajā vāverpuikas guļ.
– Laisties miegā tiem patīk klusā, tumšā, siltā vietiņā. Koka mājiņā esam ievietojuši mīksta auduma gabaliņus, ko vāveres izkārto, kā tām tīk. Ejot gulēt, ar vienu auduma gabaliņu kuplastes aizklāj ieeju, lai neviens netraucē. Mostas ap pieciem no rīta un aktīvi rosās līdz aptuveni pulksten diviem. Tad dodas gulēt un miegā pavada līdz nākamajam rītam, – stāsta Elizabete.
Jāpatur prātā, ka vāveres nav mājdzīvnieki, tāpēc tām nepatīk, ja tās ņem rokās, glauda un ņurca. Ja vāvere vēlas, pati apsēžas uz rokas un ēd no plaukstas. Šobrīd, kad Tims un Slīpijs Ruvinsku ģimenē nodzīvojuši jau astoņus gadus, tie ir tik ļoti pieraduši pie abām saimniecēm, ka ļauj tām sev pakasīt aiz austiņas un pat paņemt rokās. Pret svešiem ļaudīm gan izturas atturīgi.
Svetlana un Elizabete kategoriski iebilst pret meža dzīvnieku turēšanu mājās, bet, ja rodas līdzīga situācija, kas pamudina to darīt, jāpatur prātā, ka ar vāverēm nāksies sadzīvot visu to dzīves laiku. Pieradināta vāvere dabā vairs nespēj atgriezties.
