“Esmu kā vidusceļš starp atvērtību, ļaušanos, drosmi un pārdomām.” Saruna ar aktrisi Elizabeti Skrastiņu 4
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc trim dienām, 12. janvārī, Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos britu mūsdienu dramaturģes Lūsijas Kirkvudas drāma “Debesjums” Valtera Sīļa režijā. “Tā kā šī ir mana pirmā lielā loma Nacionālajā teātrī, noteikti būšu ļoti uztraukusies, taču nebaidīšos ļauties savai varonei,” saka galvenās lomas atveidotāja Elizabete Skrastiņa, kura nupat aizvadījusi savu pirmo gadu Nacionālā teātra štata aktrises statusā. Viņai šis būs pirmais lielais uznāciens uz teātra skatuves.
… Jaunas sievietes likteni izšķirs divpadsmit zvērināto – sieviešu – lēmums, ir vai nav patiesība tas, ko viņa apgalvo, proti, ir vai nav viņa stāvoklī. Ja viņa gaida bērnu, viņu nedrīkst pakārt, ja ne, karātavas viņu jau gaida, jo tāds ir tiesas lēmums. Kā liecina nāvessoda piesaukšana, lugas darbība nenotiek 21. gadsimtā, kaut arī tā sarakstīta 2020. gadā, bet gan 18. gadsimta vidū Anglijas austrumos.
Tomēr britu dramaturģes izvirzītie jautājumi pilnā mērā attiecas arī uz mūsdienām un mums pašiem. Vai spējam vienoties par kopīgu lēmumu svarīgos jautājumos? Vai spējam uzņemties atbildību par savu viedokli? Vai mīlestība ir attaisnojums vardarbībai? Tā jauno izrādi piesaka Nacionālais teātris.
Ar Elizabeti Skrastiņu tiekamies Vecgada priekšpēdējā dienā, kad vakarā priekškaru pēdējo reizi vērs koncerts “Spuldzēs aizdegts prieks”, kurā arī jaunajai skatuves māksliniecei gana daudz uzdevumu un viņu varam saskatīt gaiši zilajā vakarkleitā ar atsegtiem pleciem dejā ar Aināru Ančevski. Bet Vecgada uzveduma plakātu teātra fasādē jau nomainījis cits, par jauno izrādi vēstošs.
Nacionālā teātra plakātā ēkas fasādē redzamā sieviete esi tu?
E. Skrastiņa: Tā meitene, kas skatās debesīs, esmu es. Bet otrajā plakātā ir Maija Doveika, kura spēlē otru galveno lomu – Elizabeti. Mana varone Sallija Popija ir jauna sieviete Anglijā 18. gadsimtā. Viņai ir divdesmit viens gads. Viņa ir atšķirīga no citām sievietēm ciemā un, iespējams, arī no lielākās daļas pārējo sieviešu tajā laikā. Un viņa ir notiesāta uz nāvi.
Maijas Doveikas varone ir viena no zvērinātajām – Elizabete Lūka. Vecmāte, viszinošākā šajā jomā un vienīgā, kura tā īsti vēlas manu varoni Salliju Popiju aizstāvēt. Kad mēģinājumos no režisora Valtera Sīļa nākas dzirdēt kādu ieteikumu Elizabetei, es brīžiem apjūku, tas attiecas uz mani kā aktrisi vai Maijas Doveikas atveidoto Elizabeti… (pasmaida).
Kādas ir tavas sajūtas, ienākot Nacionālajā teātrī, uz kura dēļiem spēlējušas tādas izcilības kā Elza Radziņa un Kārlis Sebris, Lidija Freimane un Astrīda Kairiša?
Par skatuves leģendām man, protams, mācīts, studējot Kultūras akadēmijā, bet man Nacionālais teātris ir tas, kur spēlē Indra Burkovska un Dita Lūriņa, un Maija Doveika, ar kuras varoni šajā izrādē mums veidojas ļoti īpašas attiecības, un Daiga Kažociņa, mana teātra krustmāte, ar kuru kopā spēlējām “Komūnā”, kas bija mana pirmā izrāde kā teātra štata aktrisei. Un man ir liels prieks un pagodinājums būt Nacionālajā teātrī. Es te neienācu pēkšņi. Jau studiju laikā man bija nelieli uzdevumi divās izrādēs – “Bišumāte un vilkacis” un “Cilvēki, lietas un vietas”. Tad aizpagājušajā pavasarī, iestudējot izrādi “Sapnis vasaras naktī”, Elmārs Seņkovs mani uzaicināja Laumiņas lomā. (Kopš 2022. gada Elizabete kļuvusi arī par Ieviņu “Skroderdienās Silmačos”. – V. K.)
Kas ir svarīgākais, kas, tavuprāt, publikai par tevi būtu jāzina?
Vispirms tas, ka es ļoti vēlos, lai cilvēki nāk uz mūsu teātri. Pati esmu rīdziniece, kopš agras mazotnes uz skatuves. Dziedāju bērnu un jauniešu popgrupās, ierasti bija Ziemassvētku un citi koncerti, sacensības, jo līdz vienpadsmit gadiem dejoju sporta rokenrolu. Tas ir Latvijā ļoti neierasts sporta veids, pāru deja ar akrobātiskiem elementiem. No tā lielākais ieguvums tagad ir prasme izturēt lielu slodzi, kas aktieriem svarīgi. Man ir jaunāks brālis, mācās universitātē, raksta mūziku un repo. Jau pamatskolas beigās nostiprinājās apjauta, ka vēlos būt aktrise, jo man šķita, ka tas apvieno visu, kas mani interesē – literatūru, vēsturi, psiholoģiju, dziedāšanu, dejošanu, vilkmi būt cilvēkos.
Emocionālā ziņā man būtiski saprast, kas esmu un ko dzīvē vēlos sasniegt. Tas ir svarīgi, lai sevi neraustītu uz visām pusēm. Esmu kā vidusceļš starp atvērtību, ļaušanos, drosmi un pārdomām. Man ir sajūta, ka man vajag sevi organizēt, pretējā gadījumā varu attapties pārāk spēcīgās, dziļās emocijās, ar kurām grūti tikt galā. Mana pirmā darbietilpīgākā loma bija diplomdarba izrādē, melnajā komēdijā “Nelabā roka” pie Kārļa Krūmiņa, ko spēlējām Kultūras akadēmijā un vēlāk Ģertrūdes ielas teātrī. Tad nāca izrādes “Dirty Deal Teatro”, Valmieras teātra vasaras festivāla izrādē, Ģertrūdes ielas teātrī…
Pēc Kultūras akadēmijas Leļļu teātra kursa absolvēšanas pieņēmi lēmumu pievienoties sava pedagoga Elmāra Seņkova teātra apvienībai “EsArte”. Ko tas tev deva?
Esam iestudējuši pāris ļoti foršas izrādes, kā “Pēdējās stundas” un “Otello”, kas ir objektu teātra izrāde un ko, es ceru, spēlēsim vēl. Bet drīz pēc mūsu nodibināšanās sākās kovida izraisītā krīze un darbi uz ilgu laiku aprāvās. Taču “EsArte” man dod ticību, ka varu darboties arī tad, ja kāds neklauvē pie tavām durvīm, ja neaicina no visām pusēm. Mums ir komanda, kurā zinām, ka varam cits citu atbalstīt un iedvesmot.
Tagad daži no tās komandas strādā Nacionālajā teātrī, kur Elmārs Seņkovs kļuvis par māksliniecisko vadītāju.
Jā, vairākās lomās un arī kā režisora asistents ir Matīss Budovskis. Ar nepacietību gaidu viņa iestudētos “’Dziesmusvētkus”, izrādi, kurai tūlīt būs pirmizrāde Liepājas teātrī. Nacionālajā viņš darbojas ārštatā, tāpat Sandija Dovgāne, kura nu spēlēs arī “Debesjumā”.
Pieķēru sevi sajūtā, ka, neizlasot teātra doto izrādes pieteikumu, pirmā asociācija ar jēdzienu “debesjums” ir debesis virs Ukrainas, no kurām krīt Krievijas mestās bumbas.
Īstenībā pēdējās dienās atskārtu, ka Sallijas loma sasaucas ar notikumiem Ukrainā. Ilgi domāju par to, kā cilvēks var nonākt līdz tādam stāvoklim, ka viņš ir gatavs nežēlībai, nodarīt citiem pāri, kļūt rupjš, nekaunīgs, varmācīgs. Bet, protams, arī tādam cilvēkam ir savs motīvs – trauma bērnībā vai vēlāk dzīvē. Cik nežēlīgi sabiedrība izturējusies pret viņu, tā viņš, netiekot pāri nodarītajam, tās sāpes sviež pasaulei sejā atpakaļ. Kaut arī lugas darbība noris 18. gadsimtā, es, protams, meklēju saskarsmi ar šodienu, mēģināju saprast ļaunas rīcības motivāciju, skatījos internetā intervijas ar slepkavām. Bet visspēcīgāk uz mani iedarbojas jautājums, kā cilvēki Krievijā var atbalstīt to, kas notiek Ukrainā?
Mums, Eiropā, brīvā pasaulē, dzīvojošajiem, tas šķiet prātam neaptverami. Ukrainā notiekošais izraisa dusmas, sašutumu, izmisumu. Bet cilvēki Krievijā tic, ka viņi ir tie upuri un apspiestie… Protams, neesmu ne politiķe, ne vēsturniece un tā ir tikai mana sajūta, bet man šķiet, ka Krievijas iedzīvotāji ir ļoti apmuļķoti un viņi paši to nezina. Manas varones Sallijas galvenā problēma ir tā, ka viņa tic citai idejai nekā pārējie apkārt esošie cilvēki, viņa tic sava veida revolūcijai, un saistībā ar to arī notikusi slepkavība. Sallija kā viena no galvenajām aizdomās turētajām ir notiesāta uz nāvi, taču viņa pēkšņi pasaka – es gaidu bērnu. Pēc tā laika likumiem, ja sieviete ir stāvoklī, viņu pakārt nedrīkst… Un sākas zvērināto tiesa.
Par ko vēl liek domāt izrāde?
Vēl viena svarīga tās tēma ir sievietes dzīve, sievietes ķermenis, viņas pašas un sabiedrības zināšanas par to. 18. gadsimtā sievietēm vēl bija ļoti ierobežotas tiesības, viņas dzīvoja mājās ar bērniem. Ja paveicās ar vīru, bija vieglāk. Taču sievietei jebkurā gadījumā bija ļoti smagi jāstrādā. Nebija ne veļasmašīnas, ne elektriskā gludekļa, ne ledusskapja, ne plīts, viss bija jādara ar rokām. Bet, kaut arī mūsdienās ir visi šie palīglīdzekļi, sievietes, tāpat arī vīrieši, joprojām jūtas pārguruši, jo jādomā par tik daudzām lietām vienlaikus.
Pasaule griežas tik ātri, ir tik daudz informācijas un tik daudz iespēju un sapņu. Kaut izaicinājumi ir citādi nekā 18. gadsimtā, cilvēka ilgas un centieni atbilst sava laikmeta varoņiem un vispārpieņemtajiem priekšstatiem par vēlamo ir tādi paši. Tajā laikā bija svarīgi būt labam, kristīgam cilvēkam, dzīvot godīgu dzīvi, bet nu man ir krietni jāpadomā, lai aptvertu un saprastu, kas un kādas šobrīd ir prasības cilvēkam. To ir ļoti daudz un kļūst arvien vairāk. Ir jauni skaistuma standarti un uzvedības normas, un etiķete, priekšstati par to, kas ir piederīgi un kas nē, un tas viss vēl atkarīgs arī no vides, kurā tu dzīvo…
Katra no divpadsmit zvērinātajām aizstāv savu viedokli. Vai tev kādreiz nācies strikti iestāties par savējo?
Protams. Bet man tas nekad nenākas viegli, jo kaut kādā ziņā allaž bijis bail no konflikta. Ja arī ārēji pret kaut ko neprotestēju, tāpat dzirdu, jūtu savu iekšējo balsi, kas saka – nē, tā nav pareizi, es domāju citādi. Arī izrādē ir ainas, kurās atceros līdzīgas situācijas no savas dzīves, kad mani gribējuši iedzīt stūrī.
Varbūt par to tik atklāti nerunā, bet droši vien katrs būs saskāries ar ikdienišķām situācijām, kad notiek sadursmes ar vienaudžiem un skolotājiem skolā, kad nesaproties ar ģimenes locekļiem, kad veidojas strīdi ar kolēģiem. Un tad ir ļoti svarīgi vispirms saprast un izjust sevi, kāpēc es domāju un rīkojos tā, kā rīkojos, un ne citādi. Man pašai vēl bērnu nav un tāpēc varbūt arī nav tiesību ko pārmest citu vecākiem, taču, ja redzu, ka māte vai tēvs izturas nevērīgi pret savu mazo, mani pārņem dusmas.
Nu kā cilvēks nespēj savaldīt savu iekšējo agresiju pret vājāko, kādi šajā pasaulē vienmēr ir bērni. Ja redzu, ka māte veikalā pagrūž savu mazuli vai uzkliedz viņam, gribas pieiet pie bērna, apskaut, samīļot, aizstāvēt. Jā, es neciešu netaisnību, īpaši pret vājākiem. Tā ir vēl viena tēma, par ko man liek domāt darbs pie izrādes “Debesjums”. Cik svarīgi būt mīlētam, cik svarīgi bērnam augt labestībā un ģimenei – dzīvot savstarpējā cieņā vienam pret otru. Tas ir kā sapnis par labāku pasauli zem debesjuma, kas mums visiem viens.
