Guntis Ščerbinskis: Zem vārda brīvības karoga jeb juristes Olsenas absurda teātris 18
Iedomāsimies, kā viena daudzdzīvokļu nama iedzīvotāji kādā Rīgas mikrorajonā pirms valsts svētkiem izplūcas par to, vai pie viņu mājas 18. novembrī izkārt valsts karogu vai neizkārt. Un kāds balsu vai spēka pārsvars būs nepieciešams, lai karogu tomēr izkārtu? Absurda, tomēr diezgan reāla aina, ja Satversmes tiesa apmierinās juristes un LU docentes Olsenas prasību atcelt pienākumu valsts svētku un piemiņas dienās izkārt karogu. Tas, lūk, pārkāpjot sūdzības iesniedzējas tiesības uz vārda brīvību.
Kas tad ir šīs konstitucionālās sūdzības pamatā? Vai kādi vārda brīvības ideāli un principi? Ja būtu tā, likumpaklausīgs pilsonis vispirms panāktu likumā savu iedomāto brīvību, pēc tam legāli baudītu šīs cīņas augļus. Te noticis citādi – izrādās, juriste Olsena pati saņēmusi administratīvo sodu par karoga neizkāršanu pie savas privātmājas Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā 14. jūnijā. Viņa aizbildinājusies ar ballītes rīkošanu šajā dienā, kam sēru karogs ēkas ārpusē nav piederējies. Acīmredzami nespēja samierināties ar zaudējumu tiesu instancēs, kur uzliktais sods ticis pārsūdzēts, novedis pie konstitucionālās sūdzības. Olsena esot gatava iet arī uz Eiropas tiesu. Piedodiet, bet tas vairāk izskatās pēc aizvainojuma spīta, ne vārda brīvības ideāliem.
Personisku ambīciju dēļ uz spēles likta ne tikai viena konkrēta likuma norma. Runa ir par mūsu sabiedrības vērtību apstrīdēšanu. Nosakot Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu (arī pieminēšanas veidu), Latvijas sabiedrība skaidri deklarējusi gan savu attieksmi pret konkrētiem vēstures notikumiem, gan arī atjaunotās valsts vērtību ietvaru. Ar šo dienu Latvija ne tikai sēro par masu deportācijās iznīcinātām nevainīgām dzīvībām, bet arī nosoda noziegumus pret cilvēci un totalitārismu, kurā vārda brīvībai bija neiedomājamu ciešanu un dzīvības cena. Pārsteidzoši, ka tas viss var šķist mazsvarīgi iepretim kaut kādai personiskai neērtībai pie mājas izkārt karogu.
Ja mainām kādu likumu vai tradīciju, jābūt pamatotam iemeslam, piemēram, plašai neapmierinātībai sabiedrībā, vispārējai ignorancei vai tamlīdzīgi. Runājot par Valsts karoga likumu, manuprāt, tas darbojas nevainojami. Turklāt, valsts karoga pacelšanas kārtībai ir neapstrīdama sabiedrību saliedējoša loma. Tā kopumā ir akceptēta sabiedrībā, kamēr daudzi citi, tā sauktie integrācijas pasākumi izgāzušies. Ņemot vērā, cik atšķirīgās informatīvās telpās dzīvo mūsu iedzīvotāji, pieļauju, ka daudziem ielās plīvojošie karogi varbūt ir vienīgā vēsts, kas liecina par kopīgu nācijas svinēšanu vai piemiņas reizi.
Pēdējā laikā vārda brīvības karogs tiek vicināts dažādām vajadzībām. Bruņojoties ar to, var darīt krietnas lietas. Tomēr var arī sēt sabiedrībā lieku kņadu vai pat nest postu. Šajā reizē acīmredzami runa ir par pēdējo. Šajos apstākļos uzbrukumu valsts vēsturē balstītai stabilai tradīcijai var traktēt nekā citādi kā ceļu uz nācijas kolektīvās atmiņas dzēšanu. Bet tas jau ir stāsts par iznīcību jeb, kā dažās aprindās to tagad sauc, par valsts dekonstrukciju.
Vecmāmiņa man mācīja, ka ar pārgudrību tālu netiksi. Tagad arī domātāji pasauli brīdina par zināšanu kultu, kad aiz sarežģītiem paragrāfiem un formulām pazūd cilvēciskais un ētiskais. Te runa ir par to pašu. Cilvēkam pietiek intelekta, lai sastādītu konstitucionālo sūdzību, bet pietrūkst inteliģences, lai genocīda upuru piemiņas dienā nerīkotu jautru ballīti. Kaut vismaz tik daudz cieņas pret līdzcilvēkiem, lai pēc tam nedižotos ar savu ballīti pa visu valsti.
