Latviešu valoda 0
Pagājušajā vasarā, ieceļot Beļavski par Latvijas izlases galveno treneri, Lipmans kā vienu no viņa plusiem minēja arī latviešu valodas zināšanas. Aleksandrs latviski saprot un var arī runāt, tomēr ne tā, lai vadītu treniņus, un arī ar žurnālistiem lielākoties komunicē krieviski. Vajadzētu ņemt piemēru no Mariana Pahara, kas pirms tam, kad tika iecelts par Latvijas futbola izlases galveno treneri, valsts valodu zināja vēl vājākā līmenī, tomēr pusotra gada laikā, apmeklējot skolotāju, ļoti progresēja un tagad arī preses konferencēs nebaidās runāt latviski. Latviešu valoda kā darba valoda hokeja izlasē pēdējo reizi bija dzirdama gadsimtu mijā, kad groži atradās Haralda Vasiļjeva rokās. Daļa no vecajiem, Oļegu Znaroku ieskaitot, toreiz trenera vēsmas uzņēma ar nepatiku vai vismaz neizpratni.
Labi, par valodu šķēpus nelauzīsim. Galvenais taču ir hokejs. Beļavska vadībā sagatavošanās sākās ar vienu uzvaru un trim zaudējumiem, turklāt vāju uzbrukumu – četrās spēlēs iemestas trīs ripas. Pierēķinot, ka arī pārbaudes turnīrs novembrī tika noslēgts ar diviem vārtu guvumiem divos mačos, daudzi sāka uztraukties – tik slikti izlase neesot izskatījusies nekad. Turklāt dažādu iemeslu dēļ palīdzēt atkal nevarēs virkne labāko spēlētāju – Zemgus Girgensons, Oskars Bārtulis, Mārtiņš Karsums, Artūrs Kulda u.c.
Pārsteidza tēvu
Līdzjutējus steidza mierināt Latvijas izlases jaunākais spēlētājs Rodrigo Ābols (19), sakot – labāk mēs neiemetam pārbaudes spēlēs nekā pasaules čempionātā. No puikas mutes hokeja Dieva ausī. Starp citu, Ābols ir pozitīvākais šā gada pārsteigums. Rīgas “Dinamo” galvenais treneris Artis Ābols savam dēlam iespēju uzspēlēt Kontinentālajā hokeja līgā (KHL) pirmo reizi deva pagājušā gada nogalē, un izrādījās, ka viņš nebūt nav kā brētliņa starp haizivīm.
Savus pirmos vārtus valstsvienības rindās Rodrigo iemeta pārbaudes spēlē pret Franciju, būdams deviņpadsmit gadus un četrus mēnešus vecs. Artis Ābols savu pirmo ripu iemeta jau pirmajā Latvijas izlases mačā pēc neatkarības atjaunošanas – 1992. gada novembrī pret Lietuvu, tobrīd viņam bija bez diviem mēnešiem divdesmit. Tātad dēls tēvu jau apsteidzis un, ja pāri ceļam nepārskries melns kaķis, spēlēs pasaules čempionātā Prāgā.
Artis Ābols: “Rodrigo bērnībā visu laiku ar mani kopā pa ģērbtuvi vandījās, uz slidām pirmo reizi uzliku Joensū uz atklātā ledus trīs gadu vecumā, trenēties sāka divus gadus vēlāk. Visi tēvi, īpaši bijušie hokejisti, pret dēliem ir diezgan prasīgi, strikti. Puikas vecumā viņš regulāri meta golus, bet tas jau tā – Latvijas līmenis. Pirms pāris gadiem strauji izstiepās, bija problēmas ar ceļgaliem un treniņu bija mazāk nekā spēļu. Taču tika ar to galā. Tā pa īstam viņš mani pārsteidza šogad. Neticēju, ka tā nospēlēs “Dinamo” sastāvā, viņam taču šī ir tikai otrā sezona nopietnajā hokejā, kur ir noteiktas prasības, taktika. Visi mani skubināja – nu ņem viņu uz “Dinamo”. Paņēmu, un jāsaka godīgi – KHL neizgāza nevienu spēli, turklāt nevis tikai turēja līdzi maiņas biedriem, bet reāli spēlēja. Es viņam saku – nevis treneriem jāiet tevi meklēt, bet tev visu laiku viņi jāmeklē, jāprasa, kas jādara, jākrīt uz nerviem. Lai kļūtu labāks! Izlasē tev pirmajam jāatnāk un pēdējam jāaiziet, jo neko vēl neesi izdarījis. Bet viņš ir diezgan prātīgs, kaut kādi svētie varbūt stāv klāt – nenodarbojas ar lietām, kas varētu kaitēt sportam. Es savulaik biju normāls hokejists, bet bez tāda īsta mērķa – vienkārši spēlēju. Šķiet, ka dēlam tas ir, jo viņš jau no bērna kājas vienmēr teicis, nevis, ja es spēlēšu NHL, bet, kad es spēlēšu NHL. Lai Dievs dod! Man bija pietiekami daudz talanta, taču objektīvu un subjektīvu faktoru dēļ iekšā palika vairāk, nekā dabūju ārā. Par laimi, dēlam tas dzīvi padara vieglāku, ka es kā spēlētājs nekādus kalnus negāzu.”
