Zem Kirova saules. Latvijas spēļu kalendārs PČ hokejā 0
Latvijas hokeja izlase maijā jau deviņpadsmito reizi pēc kārtas piedalīsies pasaules čempionāta elites divīzijā. Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidents Kirovs Lipmans katrā izdevīgā brīdī mīl uzsvērt, ka ārzemnieki brīnās, kā tik maza valstiņa tik dārgā (naudas izteiksmē) sporta veidā nemainīgi spēj būt spēcīgāko komandu sabiedrībā. Bet mēs nebeidzam brīnīties par septiņdesmit četrus gadus vecā miljonāra spēju saduļķot vietējo ripas spēles dīķi.
Grūts sākums
Šis ir pirmais pavasaris, kad Latvijas izlasi pasaules čempionātam gatavo Aleksandrs Beļavskis, un teorētiski viņam jābūt galvenajam personāžam. Nevar teikt, ka tā nav, tomēr Lipmans, šķiet, negribēja palikt ēnā un rīkojās kā lielisks dramaturgs – radīja intriģējošu ievadu, iztirzājumu, kulmināciju un atrisinājumu. Proti, marta sākumā prezidents paziņoja, ka Latvijas izlasei palīdzēs kāds augstas klases speciālists no Ziemeļamerikas, gan neatklājot viņa uzvārdu. Visi sāka sačukstēties – kas tad par nezvēru te ieradīsies? Pēc pāris nedēļām Kirovs atklāja, ka tas būs neviens cits kā mums labi zināmais kanādietis Toms Kūlens, kas iepriekšējos divus gadus bija Teda Nolana asistents. Vēl pēc laiciņa tomēr izrādījās, ka Kūlens uz Latviju nebrauks. Lipmans skaidroja, ka nav jau jēgas ierasties divas nedēļas pirms čempionāta sākuma. Taču tas, ka ātrāk viņš to nemaz nevarētu izdarīt, jau sen bija zināms, tāpēc hokeja sabiedrībā runāja, ka patiesībā abas puses neesot vienojušās par finansiālo risinājumu. Vispār LHF darbinieki šopavasar esot turēti tādā sasprindzinājumā, ka viens otrs tik žēli novilka – mēs jau dzīvojam zem Kirova saules.
Stāsta otrā daļa tiks rakstīta ar hokejistu nūjām Prāgā. Tur mūs vispirms gaida trīs varenie – Kanāda, Čehija un Zviedrija. Pēc tam pretī nāks mūsu svaru kategorija – Šveice, Vācija, Austrija un Francija. Lipmans jau paziņojis, ka vajadzētu iekļūt astoņniekā, kur latvieši bijuši vien četras reizes. Starp citu, trijās no tām līdzdarbojies Beļavskis – divreiz kā spēlētājs, bet iepriekšējā pasaules čempionātā Čehijā pirms 11 gadiem kā galvenā trenera Kurta Lindstrēma asistents. Tikai 2009. gadā tas izdevies bez Beļavska. Latvijas izlases fiziskās sagatavotības treneris Vilnis Klucis atceras, ka toreiz sagatavošanās nometne bijusi visvieglākā, galvenais treneris Oļegs Znaroks esot iebildis, ka vajadzētu taču strādāt vairāk. Redz, kā, – ne vienmēr smagāks darbs nozīmē arī labākus rezultātus, galvenais visam pieiet prātīgi.
Kas to zina, kā šoreiz klāsies, taču, šķiet, Miķeli Rēdlihu gan nedrīkstēsim kritizēt. Trīsdesmit gadu vecais uzbrucējs pirms pārbaudes spēlēm “Arēnā Rīga” uz preses centru nogādāja savu brūvēto “Miķeļa alu”. “Žurnālisti jāatbalsta,” Miķelis gardi nosmējās, izsakot cerību, ka litrāža nav pārāk liela. Jo, kā saka, kas par daudz, tas par skādi. Tas žurnālistu cunftei zināms vēl no Znaroka laikiem – kad trenerim tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, kolēģis kunga prātā pavaicāja, vai viņš jūtas to pelnījis. Uz to krievu treneris ar Vācijas pasi attrauca, lai preses centrā alu vairs nedodot. Un nedeva ar.
