Uldis Šmits: Latviešu strēlnieki ir gan slavēti, gan zākāti 21
Latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas simtgades svinībās tika bieži pieminēts avīzē “Dzimtenes Vēstnesis” 1915. gada 10. augustā nodrukātais uzsaukums “Pulcējieties zem latviešu karogiem!”. Bet tas būtu arī īpašu pārdomu vērts. Kaut vai tāpēc, ka Kārļa Skalbes un Ata Ķeniņa sacerētais (un Krievijas Valsts domes deputātu Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša parakstītais) teksts ir viena no izteiksmīgākajām liecībām par latviešu intelektuāļu lomu Latvijas valsti veidojušajos notikumos. Aicinājumā zināmā mērā atbalsojās iedvesmojošie saukļi, ar kādiem gadu iepriekš, Pirmajam pasaules karam sākoties, tajā iesaistītās valdības izvadīja uz fronti mobilizētos pilsoņus. Viņiem solīja ātru uzvaru un atgriešanos mājās uz nākamajiem Ziemassvētkiem. Kad karš atvēlās līdz Kurzemei, urrāpatriotiskais noskaņojums Eiropā jau bija pagaisis, bet Krievijai draudēja sakāve – iemesls, kas pamudināja varu atļaut latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu “zem divgalvainā ērgļa spārniem”, kā bija sacīts uzsaukumā. Taču tas saturēja frāzes, ko cara cenzori agrāk būtu svītrojuši, un zemtekstu, ko slēpa aicinājums cīnīties “ar latviešu karogu par Latvijas nākotni”.
[wrapintext][/wrapintext]
Diez vai kāds šo nākotni spēja īsti skaidri iztēloties, jo Latvija toreiz nepastāvēja pat kā atsevišķs administratīvi teritoriāls veselums. Skaidri izteikta bija vienīgi nepieciešamība atvairīt “mūsu vēsturisko ienaidnieku”. Latviešu rakstnieki un mākslinieki ne vien aicināja, bet arī paši gāja strēlniekos – Edvarts Virza, Jānis Akuraters, Jāzeps Grosvalds un daudzi citi. 1915. gadā izdarāmā izvēle likās šķietami pašsaprotama, bet frontes pārvietošanās uz Austrumiem un Krievijā nobriedušie revolucionārie satricinājumi padarīja šo izvēli dramatiski sarežģītu. Iespējams, pats pirmais Vakareiropā nonākušais stāvokļa izvērtējums bija 1917. gadā radītās Latviešu Pagaidu nacionālās padomes uzdevumā tapušais Virzas raksts “Izpostītā Latvija”, ko viņš pārtulkoja arī franciski. Tajā attēlotas sekas, ko izraisījis Vācijas un Krievijas karš Baltijas telpā un strēlnieku bieži vien veltīgi nestie upuri, savukārt Krievija parādīta kā sveša vara, no kuras jāatbrīvojas. Nacionālā padome, kur darbojās arī Skalbe un Akuraters, izvirzīja Latvijas neatkarības ideju jau pavisam nepārprotami.
Dažādos laikmetos latviešu strēlnieku gaitas un vairākas ar tām saistītas personības bijušas pakļautas visplašākajam vērtējumu spektram – pilnīga noklusēšana un kautrīga pieminēšana, slavināšana un zākāšana. Padomju ērā aizliegtais Edvarts Virza ir karojis 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonā, ko komandēja Jukums Vācietis, nākamais Padomju Krievijas bruņoto spēku pirmais virspavēlnieks, kuru mūsdienās ne īpaši mīl atcerēties ne Latvijā, ne Krievijā, kur, tiesa, viņu uzlūkoja ar aizdomām vienmēr. Tāpēc viņam nebija nekādu izredžu izvairīties no Staļina Lielā terora, spīdzināšanas, apsūdzības līdzdalībā “latviešu fašistiski–teroristiskā spiegu organizācijā” un nošaušanas. Padomju okupācijas varas uzskatīja vecos strēlniekus par bīstamiem, un arī Trešā reiha uzticību viņi nebaudīja, taču Otrajā pasaules karā tā bija Berlīne, ko apstākļi piespieda “atļaut” latviešu karaspēka vienību veidošanu. Kādreizējais strēlnieku pulka komandieris Rūdolfs Bangerskis kļuva par leģiona ģenerālinspektoru. Strēlnieki Jānis Kurelis un Krišs Upelnieks attieksmē pret vācu okupācijas režīmu izvēlējās savrupu ceļu, kas viņus saveda kopā ar profesora Konstantīna Čakstes vadīto nacionālās pretestības organizāciju “Latvijas Centrālā padome”. Un simboliski – Kārlis Skalbe un Jānis Goldmanis bija Rietumu demokrātiskajām valdībām sūtītā – formāli Bangerskim adresētā – LCP 1944. gada vēsturiskā memoranda parakstītāju skaitā. Viņi prasīja 18. novembra Latvijas pēctecības ievērošanu, Satversmes atjaunošanu, ciešu savienību ar Igauniju un Lietuvu. Tas ir dokuments, ko rakstījuši neglābjami, taču rūgtu pieredzi ielāgojuši ideālisti. Pārliecībā, ka Latvijas valsts būs atgūstama vienīgi zem Latvijas karoga. Galu galā viņiem izrādījās taisnība.
