Zem dienvidu saules jeb pludmales volejbolistu pārziemošana Ēģiptes kūrortā 0
“Mājās sportistiem vienmēr ir jārisina kādi sadzīves jautājumi, bet šeit viņi pieder tikai man un varam trenēties, cik gribam,” sēžot Sarkanās jūras krastā Hurgadā, gandarīti smaida pludmales volejbola treneris Genādijs Samoilovs. Viņš ar audzēkņiem uz Ēģipti brauc jau 12. ziemu pēc kārtas. Šī gada ekspedīcija ilgst no janvāra vidus līdz aprīļa vidum un pie mūsējiem paviesojās arī “LA”.
Revolūcijas laiks
Hurgada tāpat kā Samoilovu mīļā Jūrmala ir kūrortpilsēta, taču abām daudz vairāk ir atšķirīgā nekā kopīgā. Kārtība te valda tikai viesnīcu teritorijā, ārpusē pilsēta atgādina milzīgu būvlaukumu tā sliktākajā nozīmē, jo slejas simtiem pirms desmit, divdesmit gadiem un vēl senāk celtu nepabeigtu daudzdzīvokļu māju rēgi, no kurām liela daļa jau pamatīgi izdemolētas. Turklāt uz centrālās ielas.
Genādijs Samoilovs savu treniņu paradīzi atradis salīdzinoši labā rajonā netālu no lidostas norobežotā un apsargātā teritorijā ar nosaukumu “Esplanada Residence”. Ar ieročiem neviens te nav manāms, bet tiek kontrolēts, lai svešinieki degunu nebāztu. Vairākās piecstāvu dzīvojamās mājās kopā ir 145 dzīvokļi, kas tiek izīrēti, bet Genādijs Samoilovs vienu arī iegādājies īpašumā. Baseins, palmas, 350 metrus gara pludmale, jūra un pašu izveidotais volejbola laukums.
“Agrāk te vairāk dzīvoja ārzemnieki, bet tagad arvien vairāk ir arābi,” atzīst Genādijs. Gandrīz visi eiropieši aizmukuši 2011. gada revolūcijas laikā. “Mēs vienīgie palikām, nekāds atkāpšanās ceļš nebija sarunāts. Nezinu, kāpēc nelidojām prom. Trīs, četras dienas sēdējām uz jumta ar nūjām, lejā staigāja policisti ar ūdens metējiem. Karavīri pārņēma varu un situācija nomierinājās, bet divus gadus pēc tam neviens eiropietis nebrauca, bijām tikai mēs. Man tas laiks patika, jo neviens netraucēja.” Pēc revolūcijas dzīve esot kļuvusi dārgāka, tiesa, trenēšanās Hurgadā tāpat iznāk trīs, četras reizes lētāka nekā citur dienvidos.
Latviešu bērnudārzs
Šobrīd Rīgā ir trīs pludmales volejbola halles, bet 2007. gadā, kad Samoilovs pirmo reizi ieradās Ēģiptē, nebija nevienas un ziemā trenējušies Bulduru mežā. Treneris atzīst – žēl, ka pirmais Eiropas čempionāts sniegā notiek tikai šogad, jo tolaik viņiem būtu pa spēkam kļūt par čempioniem.
Tomēr arī tagad pārziemošanai Ēģiptē ir daudz vairāk priekšrocību – zālē ierobežo jumts, sāni, bezvējš un arī laiks treniņiem, turpretim Hurgadā var darboties, kad grib un cik grib. Turklāt dzīvojot mājās sportistiem allaž jārisina dažādi sadzīves jautājumi, bet te “viņi pieder tikai man un ir tikai volejbols”, smejas Genādijs.
Lielu daļu no laika kopā ar sportistiem Hurgadā gan mitinās arī tuvinieki. Genādijs stāsta, ka pirms pāris nedēļām te bijis kā latviešu bērnudārzā – Mārtiņam Pļaviņam trīs atvases, Aleksandram Samoilovam un Jānim Šmēdiņam pa divām, Edgaram Točam viena. “Un vēl divi – Miša un Nastja,” viņš pavelk uz zoba jaunāko dēlu Mihailu un Anastasiju Kravčenoku. Manas viesošanās laikā Hurgadā no spēlētājiem bija tikai abi maziņie, jo labākie dueti piedalījās sacensībās citos kontinentos.
Saku Anastasijai, ka Latvijas meitenes viņu var apskaust – trīs ziemas mēnešus pavadīt Ēģiptes saulē taču ir lieliski! “Jā, bet es jau nevaru darīt, ko gribu. Trīs treniņi dienā piecas reizes nedēļā – tas ir grūti. Saule ir patīkams faktors, lai gan – turpmāk būs tikai karstāks, aprīlī pa smiltīm grūti pastaigāt. Tai pat laikā ir vieglāk nekā Latvijā, kur daudz laika jāpavada ceļā, te viss dažu soļu attālumā. Pagājušajā vasarā jutu Ēģiptes nometnes augļus, redzēsim, kā būs šosezon,” viņa stāsta.
Genādijs Samoilovs cer, ka darbs vīriešu kompānijā Nastjai nāks par labu: “Ar sievietēm strādāt ir kā ar citplanētiešiem. Džekiem var uzšaut ar čību, bet viņai tā nedarīsi. Anastasijai ļoti patīk pļāpāt, man tas ir interesanti – nu cik daudz tu runāsi? Savulaik Latvijas Universitātē strādāju ar meitenēm, bet pludmales volejbolā šī man ir pirmā pieredze.”
Grūtākais – emocionāli
Kamēr Kravčenoka svīst Ēģiptē, viņas pāriniece Tīna Graudiņa treniņus apvieno ar studijām ASV. Mihailam Samoilovam situācija vēl nepateicīgāka – viņš šobrīd ir vispār bez pārinieka, taču cer, ka tuvāk vasarai viss nokārtosies un izdosies veiksmīgs starts sezonas galvenajā turnīrā – Eiropas U-22 čempionātā Jūrmalā jūlija beigās. “Šī man ir 29. reize Hurgadā, pirmo reizi atbraucu pirms sešiem gadiem, kad mācījos 8. klasē,” atminas Mihails. “Treniņi ir grūti, bet vissmagākais ir emocionāli, jo šeit vispār nav, ko darīt – seriāli, grāmatas un viss. Pirmās divas nedēļas ir ok, bet pēc tam, kad saproti, ka priekšā vēl divi mēneši…” Divas reizes paviesojies naktsklubā, bet tur nav iespējams uzturēties, jo iekšā visi smēķē. Šajā ziņā Ēģiptē arī eiropieši atlaiž bremzes, ignorējot iemeslus, kāpēc viņu mītnes zemēs aizliegts vilkt dūmu telpās.
Brīvajā laikā Mihails pievēršas mācību materiāliem – viņš Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā apgūst trenera kursus. Šogad pabeigs un tālāk ir divi varianti – bērnu psiholoģijas vai jurisprudences studijas. Sirdij tuvāka esot pirmā joma, bet prāts sliecas uz otro. Kā psiholoģijas cienītājs viņš labi izprot arī tēva emocionalitāti. “Trenerim nav viegls raksturs, svarīgākais ir neko neteikt pretī. Latvijas Olimpiskās vienības psihologs esot pateicis, ka labāk viņam otro reizi nenākt, jo eksistē tikai viens viedoklis,” par tēva rakstura īpašībām pasmaida Mihails. Pēdējo reizi viņš apvainojies esot 16 gadu vecumā.
Bizness beidzās
Tūristiem islāma valstīs jābūt gataviem uz tirgošanās spēli – vietējie tevī redz tikai naudu, tāpēc jācenšas nepalikt zaudētājos. Uzturoties tur ilgāk arvien labāk iespējams viņus iepazīt, tomēr draugu vai vismaz paziņu loks, pie kā iepirkties, mūsējiem nav izveidojies. “Tikko biju frizētavā. Vīrietis nopētīja mani un nosauca cenu – 340 mārciņas (17 eiro). Pateicu paldies un izgāju ārā, nofrizējos par 100 mārciņām. Apkalpojošajā sfērā visu laiku mainās cilvēki, līdz ar to grūti izveidoties pastāvīgam kontaktam,” atzīst Genādijs Samoilovs.
“Arābiem ir tā – vai nu biznesmenis vai bezdarnieks,” viņš stāsta novērojumus. “Man te paziņam bija veikals, vajadzēja ievilkt elektrību un izrakt kanālu 50 metrus. Diviem vietējiem darba veikšanai iedeva 300 dolārus. Nākamajā dienā tie divi skatījās, bet strādāja divi citi, aiznākamajā jau četri dzēra tēju, bet strādāja vēl divi citi. Viņi vienkārši nevis izdarīja darbu un paņēma visus 300 sev, bet paturēja daļu un atrada citus, kas paveiks. Angelei Merkelei vajadzēja vispirms atbraukt šurp un tad aicināt arābus uz Eiropu. 10 procenti ir izglītoti un gudri, pārējie vienkārši negrib neko darīt. Ja iespējams nestrādāt un saņemt pabalstu, viņi nekad nestrādās.”
Arī Genādijam reiz esot bijis bizness ar vietējiem, viņš aicinājis rīkoties, attīstīties, uz ko parasti saņēmis atbildi – mierīgi, rīt taču arī būs saule, ko tu uztraucies. “Viņiem mīļākais teiciens ir – “bokra”, kas nozīmē rīt. Tā bizness arī beidzās.”
Genādijs uzskata, ka Latvija ir labākā vieta pasaulē, vienīgi žēl, ka saules tik maz. Latvijā viņš jūrā neesot peldējis 20 gadus, jo ūdens nespēj uzsilt līdz viņam nepieciešamajam līmenim. Hurgadā arī šogad vēl neesot peldējis, lai gan ūdens temperatūra ir virs 20 grādiem. Tomēr ar to vēl esot par maz, aprīlī būšot 27 un tad gan iebridīs jūrā.
Trener, riepa
Kamēr pludmalē runājamies, sāk rūkt zāles pļāvējs. Treneris noplāta rokas – šis vīrs mauriņu allaž pie mājām pļaujot septiņos no rīta, bet pie pludmales – pēcpusdienā, kad viņi trenējas. Uz nemitīgiem ierosinājumiem darīt otrādāk, allaž saņem atbildi – ok, ser, tomēr turpina darīt pa vecam.
Genādijs ārpus dzīvokļu teritorijas izejot tikai reizi nedēļā, pārsvarā – uz blakus esošajiem restorāniem: “Ejam ar ģenerāli (draugs no Ukrainas) paēst kārtīgi, paņemam tekilu un viss, atpakaļ.”
Sportistiem sanākot pa pilsētu pārvietoties gandrīz katru dienu, jo uz netālu esošo svaru zāli dodas ar taksometru. Braukšana ir lēta – eiro, divi. “Man vienai ir bail braukt, vienmēr esmu ar puišiem,” teic Anastasija. “Tūristus te visu laiku mēģina apčakarēt, ir bijušas situācijas – ja kaut kas nepatīk, aizslēdz durvis un viss. Uz veikalu varu aiziet viena, bet treneris tad visu laiku pārdzīvo.”
Ap simts metru attālumā no mājām ir ātrās apkalpošanas ēstuves “McDonald’s” un “KFC”. “Šogad ne reizi neesmu tur bijis. Nav vajadzīgs, blakus ir ēģiptiešu virtuves restorāns, garšīgi un trīs reizes lētāk,” teic Mihails. “Vispār man patīk mājās gatavot – klasiski ir makaroni un maltā gaļa.” Tirgū iepirkties neesot iespējams – neizturama smaka, bet ir pāris iecienīti veikali.
“Man te patīk tas, ka ēdu trīs, četras reizes mazāk nekā Latvijā, kur īpaši ziemā riņķo starp televizoru, gultu un ledusskapi. Ēģiptē varu iztikt ar gurķiem, tomātiem, uzvāru vistas zupiņu. Atbraucot pirms mēneša man svars bija 104 kilogrami, tagad – 96. Strādājot ar sportistiem, nevaru atļauties izskatīties resns nabadziņš. Mārtiņš jau pirms 14 gadiem teica – trener, riepa. Nesapratu, par ko viņš runā, līdz pieliecoties bija grūti aizšņorēt kurpes,” nosmejas Genādijs Samoilovs.
