Laiks atjaunot bruģieru amata cunfti. Saruna ar Rīgas bruģa pētnieku Aivaru Treici 0
AIVARS TREICIS ir diplomēts un sertificēts ceļu inženieris, kura intereses jau kopš studenta dienām saistās ar Rīgas bruģi. Gadu desmitiem vācis un apkopojis ziņas par bruģa vēsturi un veidiem.
“Šīs grāmatas izdošana lielā mērā ir manas jaunības sapņa realizācija,” viņš teic par savu nesen izdoto darbu “Rīgas bruģis”.
Agrāk apstrādātos bruģakmeņus Rīgas un Liepājas ostās ieveda no Zviedrijas, Somijas, Sāmsalas, tagad no Ukrainas, Ķīnas, Polijas, Turcijas, Čehijas arī Somijas.
Treiča ieskatā, ir pienācis laiks atjaunot bruģieru amata cunfti, ieskaitot jauno speciālistu izglītošanu un stingrus kvalitātes kritērijus. Labi ielikts bruģis esot tāds, kad, iecērtot lauzni segumā, akmeni nemaz nevar izlauzt un segums cilājas divu metru rādiusā.
Rīgā bruģa segums mūsdienās ir vairāk nekā 300 ielām. Bet kam mums to 21. gadsimtā? Automašīnas kratās, kājas ķeras…
A. Treicis: Izstāstīšu piemēru. Ernestīnes iela, Āgenskalns ar 19. gadsimta vidus apbūvi. Pirms kādiem pārdesmit gadiem iela bija bruģēta. Kaut kas vēl saglabājies, bet lielākajai daļai uzlika asfaltu. Tās vides, tās vairs nav tā. Tā lielā mērā ir sabojāta.
Otra lieta, kad noņēma akmeņus, sākās problēmas ar ātrumu ielās.
Lai to neitralizētu, vajadzēja likt ātruma vaļņus. Jā, var teikt, ka tas ir mentāla līmeņa jautājums, taču vietās, kur grib saglabāt vēsturisko apbūvi, vajadzētu saglabāt arī vēsturisko vidi. Nu, ja kādam tā nav vērtība… Rīgas vēsturiskais centrs ir UNESCO aizsardzības zonā. Līdz ar to mums ir pienākums arī pret akmens segumiem. Tos tā vienkārši vis nevar noņemt nost.
Bija reiz tāda laba lieta kā “Vecrīgas reģenerācijas projekts”. Uz tā pamata man, savulaik strādājot Restaurācijas institūtā, radās iespēja izpētīt daudz materiālu par Rīgas ielām. Savākto informāciju izmantojām Vecrīgas atbrīvošanai no asfalta. Pie Krievu drāmas teātra asfalta kārta bija 70 centimetru. Akmeņus ņēma no Vienības gatves, no Jelgavas un citām ielām un lika Vecrīgā.
Protams, asfalts ir ērtāks, vieglāk kopjams un klusāks, bet kā izjutīsiet Vecrīgu, ja tā būs asfaltēta?
Daudz kritizēta Krišjāņa Barona iela Rīgā. Ko teiksiet par tās izbruģēšanu no jauna?
Projekta kvalitātes ziņā ar to Rīgas ielu labiekārtotības līmenis tika pacelts stipri augstāk, nekā bija iepriekš. Krišjāņa Barona iela ir gara – no Gaisa tilta līdz Audēju ielai. Centrālo daļu taisīja Rīgas Ceļu pārvalde, kura to “drēbi” zina.
Otrā galā, pie “Daugavas” sporta nama, redzēju, kā jauni puikas tramvaja sliežu ceļā mēģina ar gumijas āmuriem iedzīt šķembās bruģakmeņus. Nu skaidrs, viņiem kāds bija pateicis: “Šodien tu būsi bruģieris.” Viņš, nabags, ņemas. Viņam nesanāk.
Reāli to ielu vajadzēja pārbruģēt kādas piecas reizes.
Tur bija kļūdas, bija eksperimentēšana, par kuru nekad nevar zināt, kā tā beigās “spēlēs”. Krustojumos salika mazās granīta plāksnītes. Parasti šādu segumu liek uz betona pamata, bet Rīgas centra ielās to nevar, jo tām ir viena īpatnība – virspusi sataisa, bet apakšu, pazemes komunikācijas, kārtībā nesaved. Tāpēc arī neliek uz betona, lai viss pēc tam nebūtu jālauž augšā.
Tātad šādas ielu sakārtošanas lietas būtu jāsāk no pazemes, tikai tad pievēršoties virszemei, lai arhitekti un labiekārtotāji var izvērsties, kā grib.
Vēl ir jautājums, kas ņem virsroku: mūsdienu ērtības vai vēlme saglabāt vidi. Jo tur ir pretruna. Barona ielā zemās grīdas tramvaja pieturām būtu jātaisa perons, taču to nevarēja izdarīt, jo ielā vēl vajadzēja vietu veloceliņam un automašīnu brauktuvei. Ja tur iekārtotu peronus, sanāktu “amerikāņu kalniņi”. Tādu atbildību neviens uzņemties negribēja.
Vai pilsētas centra ielām ar intensīvu satiksmi, piemēram, pie VEF tilta, bruģis ir piemērots?
Rīgā ir tāda Zalves iela. Tur vienā posmā ir padomju laika trīsstāvu un mūslaikos būvētās ēkas. Tur bruģis, manuprāt, vairs nav vajadzīgs. Pie VEF tilta, pie Brasas tilta, tik lielos satiksmes krustojumos tas arī vairs nav vajadzīgs.
Brīvības ielā bruģis ir vienkārši palicis.
To varētu likt tikai sadalošajās joslās pie tramvaja sliedēm. Tas ir ļoti pragmatisks risinājums.
Eksporta iela, kur uz ostu brauc konteinervedēji?
Bet tas akmens turas! Gan ne tajās vietās, kur mainītas komunikācijas. Tur bruģis ir sasēdies. Arī bruģējums ir jāuztur, bet ar to jau lāgā neviens nenodarbojas.
Rodas iespaids, ka atšķirībā no asfalta, bruģa segums ir mūžīgs…
Tā var sacīt tikai nosacīti.
Mūsdienās automašīnas bruģi tā nenolieto kā kādreiz ar apkaltiem ratu riteņiem.
Akmeņu malas apbružājas un kļūst apaļas. Vecrīgā bruģa remonts prasās jau nezin cik ilgi un pilsēta viļā to kā karstu kartupeli, taču pie tā vienalga nonāks. Arī akmeņi būs jāmaina, jo daudzās vecpilsētas ielās tie ir nolietojušies, kļuvuši apaļi – tādus var likt, kā grib, līdzena iela vienalga nebūs. Bruģakmeņa virsmai ir jābūt taisnai.
Grāmatā minat daudzus Rīgas bruģa veidus. Kādēļ akmeņu raibums Rīgas ielās tik liels?
20. gadsimta sākumā Rīgā bruģakmeņus ieveda no dažādām Baltijas jūras ostām, dažādām ieguves vietām, tāpēc arī dažādās krasās, apstrādes veidi, formas. Veda no kādām 25 ostām, arī no Francijas.
Katrā valstī bija savi bruģakmeņu apstrādes standarti.
20.–30. gadu Latvijā bruģakmeņus gan vairs neieveda, bet centās izgatavot uz vietas. Tomēr mums Latvijā nav tādu akmeņu ieguves vietu. Ja grib vienkārši galvakmens bruģi, tad cita lieta, bet, ja grib izgatavot kvalitatīvu skaldīto bruģakmeni, tad tam jābūt nesadēdējušam, bez plaisām. Vislabāk, ja tas atradies ūdenī, kur saule un gaiss netiek klāt.
Latvijas pilsētās tomēr rīkojās dažādi. Liepājā man bruģieri saka, ka viņiem ielas esot vienādā krāsā, jo tie visi esot zviedru bruģakmeņi. Kuldīgā lielākoties izmantoja skaldītos vietējos akmeņus.
Starp citu, ap 30% Rīgā ievesto bruģakmeņu veda tālāk Krievijas impērijā, tādēļ Iekškrievijā to arī sauca par “Rīgas bruģi”. Nezinu, tieši uz kādām Krievijas pilsētām to veda, bet nu Sarkanais laukums Maskavā ir tā nobruģēts.
Lasīts, ka 19. gadsimta beigās bruģi likuši skujiņas rakstā, jo tā mazāk dilstot…
Rīgā iela ar skujiņu bruģi ir tikai viena – Blaumaņa iela. Citur no tā atteicās, jo asimetriskais raksts nepatika zirgiem. Vismaz ir tādi nostāsti.
Padomju laikā praktizēja barbarisku metodi, kad uz kvalitatīva bruģa seguma klāja asfaltu.
Ceļiniekiem skolās tad mācīja, ka bruģis ir ļoti labs pamats. Bet tagad redzam, ka vietām akmeņi vienalga uzvar un atklājas vietās, kur asfalts izdrupis.
Krišjāņa Valdemāra ielu noasfaltēja ap 1972. gadu, gatavojoties Dienvidslāvijas līdera Josipa Broza Tito vizītei Rīgā. Daļu kaltā bruģa noņēma, daļa palika zem asfalta. Valdemāra ielā, kad taisa komunikāciju remontus, var ļoti labi redzēt, ka zem asfalta ir bruģis un zem tā balta smilts. Izskatās, tur bijis tā sauktais pelēkais zviedru akmens.
Arī Aleksandra Čaka ielā apakšā ir bruģis. Domāju, arī Valmieras ielā. Bet Brīvības (Ļeņina) ielā bruģi pirms asfaltēšanas noņēma. Ņēma nost arī no citām ielām un pārlika citur.
Nekāda vērtība gan bruģakmens neskaitījās.
80. gados, kad Rīgas Ceļu pārvalde ņēma ielām nost bruģi, akmeņus veda uz noliktavu Bukultu ielā un izgāza purvainā teritorijā bijušās Daugavas attekas vietā. Liela daļa bruģa nogrima. Tas bija laiks, kad sākās sabiedrības protesti, laikam bija arī “Labvakar” sižets. Man gan teikuši, ka lielākoties tas bijis apaļo akmeņu bruģis, kaut veda jau visādu. Principā, tagad tā ir “derīgo izrakteņu vieta”.
Ja būtu spiedīga vajadzība, bruģakmeņus varētu atkal izcelt.
Vietu, kur zem asfalta atsedzas gan kaltais, gan apaļais bruģis, Rīgā ir daudz. Jautājums, cik to varam izmantot nākotnei. Ja pirms asfalta segas likšanas pamatu nodarvoja, tad būtu jāpieliek ļoti daudz darba, lai tos akmeņus atkal dabūtu tīrus.
Cita lieta, vai, izstrādājot ielu remonta projektu, tiek piefiksēts, ka tur apakšā ir akmeņi un šie akmeņi jāsavāc un jāatdod pasūtītājam, tas ir, Rīgas pilsētai. Ja tas nav rakstīts projektā, tad… Sliktāk ir, ja jātaisa komunikācijas. Tad tādas lietas parasti neparedz. Visu, ko ar ekskavatoru izsmeļ no bedres, arī bruģakmeņus, aizved uz izgāztuvi. Nu, ja tur ir gudri veči, viņi sev tā var uztaisīt labu rūpalu. Precīzi nezinu, kādas ir cenas “melnajā tirgū” par vienu akmeni, bet tās ir labas.
Labais tonis prasa remontdarbos bruģakmeņus tomēr savākt?
Tā ir liela nauda, ko līdz šim lielākoties nepacēla. Un tās būtu lielas bruģakmens rezerves pilsētai. Kad pie Nacionālās bibliotēkas taisīja Akmeņu ielu, man kolēģis teica, ka viņi kaltos akmeņus skaitījuši. Nezinu gan, kāds bija tālākais šī bruģa ceļš. Mūkusalas ielā zem zāliena zonas joprojām ir apaļais, nekaltais bruģis.
Vai Latvijā ir daudz tādu, kas māk pareizi ielikt bruģakmeni?
Es savos projektos ierakstu, ka bruģēšanas darbi jāveic sertificētiem bruģieriem. Tādi Latvijā ir tikai divi. Tikai divi tādēļ, ka vēl nesenā pagātnē pasūtītāju bija daudz un pasūtītāji kvalifikāciju vairs neprasīja. Tad kāpēc būvuzņēmējam tērēt naudu par meistara sertifikāciju, ja bez tās var iztikt? Turklāt, ja nu šo meistaru pārvilina cits? Tā tas palika.
Taču bruģieru cunftes atjaunošana būtu vajadzīga, lai šī profesija neizmirtu kā dinozauri.
Un būtu jāsāk ar izglītību. Bruģieru firmu gan ir kāds padsmits – arī Kuldīgā, Siguldā, Talsos, Liepājā, Cēsīs. Pašvaldības lielākoties izmanto savus vietējos meistarus. Es jau nesaku, ka viņi ir slikti, taču bruģiera kvalifikācija ir atkarīga no treniņa. Lai iemaņas nezustu, jābūt objektiem. Ja iemaņu nav… Bruģierim ir jāizjūt tas, ko viņš dara. Kaltajam bruģim ir daudz “knifu”.
Cena par kaltā bruģa likšanu ir trīs reizes augstāka nekā par betona bruģi. Bruģakmeņiem jābūt saliktiem tā, lai rindas būtu skaistas, lai būtu pareizas šuves un profils. Lai bruģa klājums būtu kopā kā viens vesels. Šuvēm jābūt ap 1 centimetru platām. Ja tās pārāk platas, akmeņi sasveras, bruģi ātri izsit un veidojas bedres. Ja ģeometrija ir pareiza, bruģis stāvēs ilgi. Protams, tagad bieži vien bruģakmeņus saliek kā lego klucīšus, aizpilda šuves ar smiltīm un palaiž pāri veltni.
