Zelts, kas pārvērties lūznī. Kad attiecības vairs nevar glābt. Personiski stāsti 0
Pienāk brīdis, kad attiecības vairs nevar glābt. Vai – varētu glābt, bet nav vēlēšanās to darīt.
Pēc izrādes “Astoņas mīlošas sievietes” nāk prātā, ka varētu būt arī stāsts Astoņas šķirtas sievietes, kurā, piedzīvojušas attiecību izjukšanu ar mīļoto, viņas dalās atmiņās, kāpēc tā noticis. Viens iemesls – dažas jau pašā sākumā attiecības dibinājušas nevis mīlestības dēļ, bet gan tāpēc, ka tā gribējuši vecāki, vai bēgot no vientulības, vai tāpēc, ka šķitis – otrs mani tik ļoti mīl, gan jau iemīlēšu arī es.
1. aina – par kļūdu jeb iekāri
Stāsta Daniela, kura apprecējusies agrā jaunībā mātes gribas dēļ: “Kad vēlējos kristīties un iesvētīties, iesvētes mācības otrajā nodarbībā priesteris, uzzinājis, ka esmu ar pirmo vīru izšķīrusies, pateica, ka nevarēšot mani kristīt un iesvētīt, jo esmu precējusies otro reizi. Viņš lika lūgties, lai Dievs palīdz atkal apvienoties ar pirmo vīru.
Absurds! Es apprecējos 18 gadu jaunībā galvenokārt mātes dēļ. Viņa uzstāja – ja esi pārgulējusi ar to vīrieti, tad noteikti jāprecas. Bijām kopā divus gadus, tad kaisle izplēnēja. Viņam cita ģimene, tāpat es ilgus gadus esmu laimīga kopā ar cilvēku, kurš man ir otrais vīrs. Ja man saka – kāds tev brīnišķīgs vīrs, atbildu, ka attiecībās esmu ieguldījusi pamatīgu darbu.
Varbūt kādreiz lielākā daļa sieviešu pirmo attiecību pieredzi ieguva laulībā, bet tagad, cerams, tā vairs nav. Arī vecāku spiediens, argumentējot, ka jāprecas, ko citādi ļaudis par tevi nodomās, manuprāt, ir mazinājies.”
2. aina – par bēgšanu no vientulības un atkarībām
Stāsta Ivita: “Manas pirmās attiecības izjuka, kaut arī mums bija gan intelektuāla, gan seksuāla saderība. Taču viņš aizrāvās ar alkoholu. Šīs atkarības dēļ neviena savstarpējā noruna nebija spēkā tieši kopš tās tapšanas brīža.”
Savukārt Anrita, kura sadūšojusies izšķirties pēc 24 gadu kopdzīves, par normālu laulības dzīvi sauc tikai pusi šā laika: “Kopš bērnības zināju, ka negribu būt vientuļa kā mana tante, kurai mīļākā lasāmviela bija turku romāni un kura sacīja: “Kāpēc pie mums nav atļauta divsievība… Jo otrajai sievai taču arī ir ģimene, bērni.” Ar topošo vīru iepazinos studentu sporta dienā. Pēc pusgada domāju, ka attiecības būtu jāpārtrauc, jo viņa kāre pēc alkohola mani biedēja. Taču gaidāmā bērna dēļ bija jāprecas.
Darbavietā vīram izveidojās kompānija kopīgai iedzeršanai. Taču bērnus viņš mīlēja, mani arī. Ir bijuši arī labi brīži. Vēlāk sapratu, ka kļūstu alkoholiķa līdzatkarīgā, jo ikreiz, kad vīrs vakarā atslēdza durvis, baidījos, kādā stāvoklī viņu atkal ieraudzīšu. Reiz, kad cirzdams malku, bija iecirtis rokā, teicu: “Ģērbies, iesim pie ārsta ārstēt alkoholismu.” Dakterei, kad vaicāja, cik bieži dzēris, atzinās, ka pēdējo gadu – katru dienu. Bet neilgā ārstēšana nelīdzēja. Neiztiku bez pārmetumiem, tad atbildot viņš lamāja mani.
Alkoholiķim ir trīs lomas: melis, karalis un manipulators, un es izjutu visas, bet viņa iecienītākais bija teiciens: “Kurš cits, izņemot mani, tevi p…!”
Būtu vajadzējis izšķirties agrāk. Bet es bažījos, kur pēc izšķiršanās ar bērniem dzīvošu, jo viņš taču neies prom no dzīvokļa, kurš savulaik tika piešķirts man no pašvaldības līdz rindas pienākšanai. Vienu dienu domāju – varbūt būtu labi, ja es aizpeldētu Daugavā tik tālu, ka noslīktu, un visas kopdzīves mocības būtu beigušās, bet otrā prātoju – ja viņš saslimtu un nomirtu, es būtu brīva.
Viņš vairs nevienā darbā ilgi nenoturējās. Kad atteicos iedot naudu cigaretēm, atnākot mājās no darba, ieraudzīju, ka no virtuves atvilktnes pazudušas manas sudraba karotes. Aiznesis uz lombardu, lai nopirktu smēķus. Paņēmu plakanknaibles, pārkniebu savu laulības gredzenu, iebēru lūžņus viņam saujā. Un pārvācos gulēt uz dzīvojamās istabas dīvānu.
Ja viņš nebūtu man uzbrucis dienā, kad pēc nedēļu ilga plosta bija pārdzēris jēgu, varbūt es šo nožēlojamo dzīvi būtu vēl vilkusi tālāk. Bet tā bija jau otrā roku palaišanas reize. Apjautu – nedod Dievs, bijis tas sitiens pa galvu stiprāks, sekas varēja būt smadzeņu satricinājums, pat invaliditāte uz mūžu…
Vēl tajā laikā, kamēr formāli ar vīru biju kopā, tiku pārrunājusi par savu situāciju ar diviem mācītājiem. Viens sacīja – līku koku neiztaisnosi, bet otrs pieminēja, ka viņa sieva gan viņa atkarības dēļ no dzīvesbiedra neatteikusies, un pats izārstējies. Bet tas bija noticis ārzemēs, nevis Latvijā.”
3. aina – par sišanu
Karlīnas stāsts: “Vēlos, lai par Ivitas pieredzi uzzina mana meita. Viņa 19 gados sāka dzīvot kopā ar vīrieti, kura dēļ pameta mācības koledžā, jo piedzima dēliņš. Vīrietim pastāvīgas nodarbošanās nav, tikai gadījuma darbi, un, sliktā garastāvoklī būdams, viņš sit gan sievu, gan dēlu. Puiku bieži ņemu pie sevis, paēdinu, jo mājās jau viņiem lāga nav, ko ēst. Pirms pusgada piedzima otrs bērniņš. Tagad meita no šā kaušļa mūžam netiks vaļā! Man drīz būs smaga operāciju. Raizējos, kas ar mīļajiem notiks, ja nomiršu.”
4. aina. Par neuzticību un pagātnes ēnām
Ilisanas stāsts: “Man bija 34 gadi, kad sāka sāpēt krūtis. Onkologs pateica īsi: “Tā nav onkoloģiska vaina, bet mastopātija. Izskatās, ka jūs kā sieviete nejūtaties apmierināta. Vai nu mainiet vīru, vai arī iegādājieties mīļāko.” Ciniski? Droši vien. Bet izdomāju, ka mana veselība ir mana darīšana un man pašai izlemt, kas man ir svarīgāk: dzīvot veselai un izaudzināt bērnus vai satraukties, ja vīrs, nojauzdams par sānsoli, lamā par mauku. Taču formulēju, ka baušļi, to skaitā tev nebūs laulību pārkāpt, ir radīti, lai cilvēku paglābtu no iekšējās elles viņā pašā.
Protams, mana laulība izira. Taču biju atradusi citu vīrieti, kurš teica, ka “tavu dvēseli esmu iepazinis, bet tavu ķermeni vēl ne”, un azartiski centās to izdarīt. Novēlu katrai sievietei mūžā piedzīvot tādu mīlestību.”
Vinijas stāsts: “Divdesmit gadus pēc vidusskolas beigšanas sarīkojām klases vakaru. Puisis, kurā biju vienpadsmitajā klasē iemīlējusies, laikam atcerējies, kā izlaidumā atzinos viņam jūtās, un dancināja mani visu nakti, stāstīja, ka redzējis sapņos. Manī atkal it kā uzliesmoja jaunības mīla. Satikāmies piecas reizes, un mēnesi staigāju kā pa mākoņiem. Bet pirms Jāņiem mana mīla atzinās, ka nespējot pamest sievieti, ar kuru dzīvo kopā: “Viņa ir tik vājš radījums, ka bez manis aizies bojā. Bet tu esi stipra, gan pati tiksi ar visu galā!”
6. aina. Par nevēlēšanos turpināt attiecības
Ances replika: “Jā, es izšķīros un apprecējos otrreiz. Iemesls, kāpēc attiecības nevarēja glābt? Nezinu. Droši vien varēja, ja es būtu to gribējusi. Meita bija izaugusi, mums ar vīru attiecībās iestājusies rutīna, vienmuļība, vairs nekas īpaši nesaistīja.”
Sigrita: “Vīram mainījās mīļākās cita pēc citas, un mūsu attiecības bija kļuvušas kaut kādas nenopietnas. Man vairs nebija vēlēšanās dzīvot ar to cilvēku kopā.”
Var glābt vai tomēr ne?
“Attiecības iespējams glābt, ja abi to vēlas un ir gatavi strādāt, lai to paveiktu. Latviešiem ir sakāmvārds – viena pagale nedeg,” saka psiholoģe Dace Bērziņa, vērtējot astoņu šķirto sieviešu situācijas. Sievietes bija koncentrējušās uz savām izjūtām, savām vēlmēm, pārdzīvojumiem, apsvērumiem. Bet nebija jau sākumā nostājušās pozīcijā – mēs abi divi kopā. Tā rīkotos nobriedusi personība, taču pirmajās attiecībās reti kurš tāds ir. Arī cilvēks, kurš uzņemas glābēja lomu cerībā, ka, dzīvojot kopā, otrs mainīsies, ir nenobriedusi personība. Sieviete ir gatava nevis dzīvot savu dzīvi, bet nest upuri otra labā.
Ja apprecas divas nenobriedušas personības: viens atkarīgs, otrs līdzatkarīgs – viens nav gatavs uzņemties atbildību, bet otrs gatavs uzņemties atbildību gan par sevi, gan par otru –, tad ir divi attīstības varianti. Labākajā gadījumā abi nobriest un uzņemas atbildību, un spēj saglabāt kopību, taču nevis kā divas atkarīgas, bet gan autonomas būtnes. Otrs variants – abi paliek kopā, jo kur tad skries, ko tad citu darīs, un pierīvējas, pierod. Taču šādas – nevis harmoniskas, bet disfunkcionālas – attiecības var turpināties visa mūžā garumā.
Ne vien Latvijā, bet arī citur pasaulē liela daļa psihoterapeitu, kuri strādā ar ģimeni kā vienotu sistēmu, secinājuši – brīdī, kad ar ieganstu gribam attiecības mainīt, uzlabot ierodas visa ģimene, izrādās, ka sieva piekrīt tikai tādām pārmaiņām, kas atbilst viņas priekšstatam. Viņa vēlas, lai vīrs pielāgojas. Bieži ir tā, ka tas, ko sieva uzsver kā vīra trūkumus, ir sekas tam, ko viņa pati ir nepareizi darījusi. To viņa nav gatava redzēt.
Nav seksa – jāšķiras?
Kur tad ir tā robeža, kad skaidrs, ka attiecības glābt nevar. Ja vīrs sāk palaist rokas vienreiz, sekos nākamā reize, tāpēc – vadzis ir pilns un lūst. Bet, ja viens paņem savu sedziņu un pārvācas gulēt uz citu istabu, un seksuālās attiecības pārtrūkst?
“Protams, pētījumi liecina, ka arī garīgā intimitāte ir lielāka tad, ja laulātie guļ kopā. Pat ja lielā vecumā vairs nav seksuālo attiecību,” saka Dace Bērziņa. “Bet tas absolūti nav vienīgais kritērijs. Iemīlēšanās eiforija pāriet četros piecos gados, taču paliek mīļums, pieķeršanās. Seksuālo attiecību pārtrūkšana parasti liecina, ka vairs nav šīs garīgās tuvības, nav vairs mīļuma.”
Tomēr seksuālo attiecību neesamība nav pazīme, ka noteikti būtu jāšķiras. Ir disfunkcionālas ģimenes, kuras tomēr paliek kopā. Piemēram, ja emocionāli sieviete spēlē mammītes lomu, bet vīrs – dēliņa, tad pēc viena vai divu bērnu piedzimšanas parasti seksuālo attiecību ģimenē vairs nav. Vīram ir sānsoļi, taču viņš nekad neaizies no sava mammuka, kas ir laba ģimenes māte un rūpējas par visiem. Ja abus divus apmierina šis modelis, viņi var nodzīvot kopā visu dzīvi. Turklāt seksuālā neuzticība nav pazīme tam, ka sekos šķiršanās, arī citādās ģimenēs. Ja pāra attiecībās dominē atklātas, draudzīgas attiecības, viņi var savā starpā izrunāt šo seksuālo neuzticību un palikt kopā kā labi draugi, jo viņiem ir citas vērtības, kāpēc palikt kopā.
Dace Bērziņa uzsver – būtiskākais ir kritērijs, vai attiecībās ir garīga tuvība: “Man ļoti patīk ASV ģimeņu sistēmiskā psihoterapeita Karla Vitakera teiktais, ka ģimenes patiesā dzīve nav vis notikumi, fakti, bet tā notiek vienotajā fantāzijas telpā. Tāpēc nevaram vienkāršoti meklēt kādas pazīmes, kas noteikti liecina par šķiršanos. Svarīgi, kā cilvēki jūtas viens ar otru, kā uztver otru un kā saprotas. No malas šīs attiecības izskatās pēc tādām, kurām jāizjūk, taču tā nenotiek. Un arī otrādi – citiem ir priekšstats par it kā labu ģimeni, bet tā nebūt nav tāda.”
