Andris Ciekurs: Ikreiz, kad jūti patiesu piepildījumu, tu esi gaismas tīmeklī 1
Vai jūti, kas esi, kādēļ esi šajā pasaulē? Vai tava dzīve ir krāsaina, vai tu izdzīvo to pilnvērtīgi? Šos jautājumus uzdod Gaismas tīmekļa izveidotājs Andris Ciekurs. Viņam tuva ir parapsiholoģija, jo tā mudina lūkoties dvēselē, pieskarties tam, kas atrodas aiz personības izpratnes robežas, meklēt cilvēkos jūtīgumu, arī īpašas spējas.
Viss sākās ar to, ka Andris atrada savu ceļu pasaulē. Kopš bērnības viņš bija ļoti jūtīgs, spēja lūkoties dziļāk cilvēkos un notikumos. Dzīvot tādēļ bija grūtāk, no skolas gadiem Andrim palikusi visai traumatiska pieredze. Taču tagad šīs spējas dod iespēju palīdzēt cilvēkiem, lai viņi var saskatīt paši sevi, atrast sevi.
Kā nerimās meklēt
“Jau ļoti agri sāku strādāt par programmētāju, pavisam nedaudz to daru arī pašlaik. Man bija viss, ko jauns cilvēks var vēlēties: finanses, stabilitāte, ģimene. Nopirku Inčukalnā zemi, uzcēlu nelielu mājiņu, abi ar sievu gaidījām mūsu pirmdzimto, meitiņu. Taču es sāku just, ka mani urda nemiers. Jā, darbs man nes naudu, bet nenes prieku. Man ir viss, bet ar to ir par maz. Gribu citādi!
Nolēmu tā – sākšu nodarboties ar to, kas mani dara laimīgu. Īsti gan nezināju, kas tas ir… Taču teicu to visiem ar pārliecību: mana dzīve mainīsies!
To nācās klausīties sievai, draugiem, brāļiem, tētim un mammai. Neviens jau tā īsti neticēja, bet es nerimos,” pasmaida Andris.
Viņš arvien vairāk sāka interesēties par smalko pasauli. Meklēja literatūrā, daudz lasīja. Pamazām sāka satikt cilvēkus, kuri interesējas par līdzīgām tēmām.
“Uztaisīju sev tādu kā lauku, vizualizēju savu vēlmi mainīties. Un tas sāka notikt. Kādā retrītā, kur notika dziļa meditācija, ieraudzīju gaišas, starojošas būtnes, kas bija savienotas visas kopā. Pēc meditācijas pilnīgi skaidri saskatīju, ka arī starp cilvēkiem ir šāda neredzama saikne. Tā ietekmē ikvienu, ir kā neredzams tīklojums. Ja jūties slikti, tas, iespējams, atspoguļo to, kas notiek šajā tīmeklī, saiknē ar citiem. Tāpat arī tad, ja jūties labi. Kas tas ir, kā to visu nosaukt? Tā jautājot, atnāca vārdi: gaismas tīmeklis,” atklāsmi atceras Andris.
Tīmeklis fiziskajā plānā
Andris iztēlojas gaismas tīmekli kā zeltītu tīklu, kas savieno mūs visus. Ikreiz, kad jūti patiesu prieku un piepildījumu, tu esi gaismas tīmeklī. Tas ir neredzams savienojums, kas saista cilvēkus. Būtībā tā ir saikne laikā, taču, ja apzinātā veidā par to piedomā, var parādīties arī fiziskajā plānā.
“Es sajutu, ka mans uzdevums ir palīdzēt šim saikņu savijumam uzcelties redzamajā pasaulē. Lai mēs kļūtu apzinātāki, atvērtāki cits pret citu. Vispirms izveidoju savu kanālu vietnē YouTube, tajā ievietoju videorullīšus par to, ko esmu atklājis, sajutis, ierunāju informāciju, kas man nāca. Vēlāk tapa interneta lapa un Facebook kopiena Gaismas tīmeklis.
Palīdzu daudziem paraudzīties dzīvē ar jaunu skatienu. Lai cilvēks ieskatās sevī, lai notic, ka ir īpašs, ar unikālu redzējumu.
Tagad ir iekārtota arī telpa, zāle, kur iespējams pulcēties. Vadīt pasākumus aicinu tos, kurus ieraugu skaisti spīdam, kuri nes informāciju.”
Dzīvot krāsaināk
Mūsu saruna nav tikai teorētiska. Andris uzreiz ķeras vērsim pie ragiem un pavaicā, vai es jūtu, kas esmu. Kādēļ esmu šajā pasaulē? Varbūt bija laiks, kad tā šķita krāsaināka, pilnvērtīgāka, dzīvāka?
Šos jautājumus viņš uzdod daudziem, jo tā iespējams pietuvoties sajūtai par sevi.
Tas notiek, ja palaiž vaļā savus uzskatus, domas, emocijas un ieskatās tajā, kas paliek pāri. Tad var sajust savu kodoliņu, būtību. Andris piedāvā šo kodolu vizualizēt, tēlaini apzīmēt. Piemēram, kāds ierauga baltu, atsperīgu mākoni, cits – mazu bērniņu priecīgām acīm, vēl kāds vārīgu asniņu, kas tiecas pretim saulei. Tas parāda, kā cilvēks sevī jūtas.
Ja pietuvojies šai sajūtai, vari to vērtīgi likt lietā. Piemēram, ikreiz, kad paveras kāds ceļš, vari notestēt, vai tas atbilst tavai būtībai. Tas darbojas kā tāds iekšējais melu detektors. Tā iespējams labāk apjaust, vai vajag iet šo ceļu, pieņemt piedāvāto darbu, ļauties jaunām attiecībām.
Kāda sieviete individuālā sarunā Andrim atzinusies, ka jau daudzus gadus nejūt nekādas emocijas, viss ir rāms kā sastāvējies dīķis. Andris iedevis viņai baltu papīra lapu un lūdzis kaut ko zīmēt vai vienkārši švīkāt. Viņa uzreiz saķēpājusi pilnu lapu. Iedevis vēl vienu, atkal saķēpājusi, tad vēl vienu papīru… Viņa sašvīkājusi lielu kaudzi ar lapām. Tikai pēc tam uz papīra sācis parādīties zīmējums, skaidras līnijas, krāsas. “Cilvēks visu tur sevī, jo kādreiz ticis sāpīgi ievainots. Taču ir iespējams izvilkt laukā zelta diedziņu, padarīt cilvēku atvērtāku, brīvāku, laimīgāku,” ir pārliecināts Andris.
Skaties acīs un atbalso
Andris teic, ka esam pārāk raduši dzīvot tikai prāta pasaulē, domāt, analizēt, secināt, bet pārāk maz uzmanības pievēršam izjūtām, jo tās nevar kontrolēt un izmantot tā, kā gribētos, tās pašas rada virzību.
Lai kaut nedaudz to mainītu, noder vēl viens praktisks uzdevums – skatīties vienā punktā un mēģināt nekustināt acu zīlītes.
“Smadzenēs ir daudzi vizuālie nodalījumi, tā es tos nodēvēju. Atkarībā no tā, uz kuru pusi skaties, mainās zona, kas tiek aktivizēta. Ikreiz, kad acu zīlītes pakustas, pamainās domas, un smadzenes sāk šo informāciju apstrādāt. Ja acis skatās taisni un nekustas, smadzenes nevar piekļūt informācijai, nevar virpināt domas. Tad tām neatliek nekas cits kā nomierināties un atslābt.
Šādi skatoties vienam otra acīs, ir vieglāk arī saprast otru. Mēs bieži cilvēku pārprotam, jo pieslēdzamies tikai ar prātu, otra izteikto balstām savās izjūtās, attieksmē, dzīves uztverē. Ja palaižam to vaļā, parādās vieta, un otrs tur var ienākt tīrā sajūtu līmenī. Ja sajūti otru, tev iekšā tas sāk rezonēt, līdz ar to bagātīgāk uztver to, ko cilvēks grib pateikt. Abi sākat justies tuvāki, varat labāk sadarboties.”
Elpo un skaiti
Lai nomierinātos, harmonizētu sevi un attīrītu prātu, noder elpošana. Nevajag darīt neko īpašu, vien apsēsties ērti un vērot elpu. Var to darīt, arī braucot autobusā, darba pārtraukumā vai ejot pa ielu. Kā to darīt? Piemēram, skaitīt: viens – ieelpa un izelpa, divi – ieelpa un izelpa… Skaitīšana ir vērošana.
Vēl var citādi: ieelpo un domās pasaka: ieelpa, bet izelpojot saka: izelpa. Tā domas vieglāk pieturēt pie elpošanas, jo tās vienmēr kaut kur aizklīst. Ja domas aizskrien, sauc tās atpakaļ.
Elpas vērošanai esmu izmantojis aplikāciju telefonā Blip Blip, kas regulāri raida signālu. Šādu aplikāciju ir daudz, to jēga līdzīga. Man bija iestatīts tā, ka ik pēc piecām minūtēm telefons iepīkstējās, atgādinot, ka jāvēro elpa.
