Latvju dīvas uz dailes pjedestāla 2
Jau divdesmito gadu beigās Parīzes modes dvesmas Rīgā nonāca vien ar dažu mēnešu distanci, daudziem pat radot neizpratni, kā tas nākas, ka Rīgā, kur trūkst īstas augstākās sabiedrības un nav pat neviena Eiropas izpratnē grezna teātra, dāmas ģērbjas tā, kā pieņemts “Grand Opera” Parīzē vai Ņujorkas miljardieru salonos?
Slavena dizainera radīta pēcpusdienas tērpa kopija Parīzē maksāja 120 – 140 latus, bet eleganta vakarkleita – no 240 līdz 300 latiem. Tā paša tērpa kopiju pērkot pie Rīgas modistēm, sezonas sākumā bija jāšķiras pat no 400 latiem. Skaistuma kopšanai vien kosmētiķu salonos mēnesī vidēji nācās šķirties no 30 latiem (vidējā strādnieka alga toreiz bija 120 latu). Tāpat, piemēram, Parīzē litrs toreiz iecienītā “Coty” odekolona, ko no kaut cik pieejamajiem uzskatīja par vienu no labākajiem, maksāja 20 latu, bet Rīgā augstās muitas dēļ bija jārēķinās, ka summa var sasniegt pat 100 latu.
Līdz ar to latviešu dāmai, kura kaut cik centās sekot svaigākā skaistuma ideāla priekšrakstiem, bija jārēķinās ar pamatīgiem tēriņiem, kas krietni paplānināja arī viņas vīra maku. Katrā ziņā latvju zeltenēm bija tālu līdz japānietēm, kuras, kā 1939. gada 4. aprīlī, atsaucoties uz kādu Francijas presē publicētu statistiku, vēstīja laikraksts “Rīts”, pasludinātas par pasaulē ideālākajām sievām – viņām gadā vajadzīga tikai viena kleita, viens pāris kurpju un tikai apmēram 12 lati pūderim, lūpu krāsai un smiņķim. Par pasaulē dārgākajām sievām toties bija atzītas amerikānietes, kurām vajadzīgas vidēji četras kleitas, divi mēteļi, četras cepures, četri kurpju pāri gadā un vēl arī vairāk nekā 300 latu skaistuma kopšanai. Tas bija deviņas reizes vairāk nekā francūzietēm, kurām pietika ar trim jaunām kleitām, četrām cepurēm, trim kurpju pāriem un vienu mēteli gadā. Turklāt vēl arī “izpriecu kāre amerikānietēm visai attīstīta”, jo viņas divas reizes mēnesī gāja uz kino un divas reizes mēnesī – uz teātri.
Neraugoties uz entuziasmu skaistuma lietās, kas bija nenoliedzams it īpaši turīgākajās aprindās, stila ekspertu spriedums tomēr bija vienprātīgs – daudzo dāmu vidū, kas pieder Latvijas sabiedrības krējumam, grūti atrast pat simtu, kas būtu patiešām elegantas. 1929. gadā žurnāls “Elegantā Rīga” savā laikmeta modes ideālam tuvāko dāmu topā pieminēja “franču kultūras audzēkni Elzu Stērsti, kura kopā ar savu māsu Spekkes kundzi meklē zināmu stilu, bet to vēl nevar nosaukt par eleganci”, abas jaunās dzejnieces Elīnu Zālīti un Valdu Moru, kuras “par savu apģērbu domā tikpat daudz kā par savu dzeju”, dzejnieci Aspaziju, kuras “ārienē tāds pats raibs romantisms kā viņas dvēselē”, rakstnieci Aīdu Niedru, “par kuras gaumi var būt dažādas domas, tomēr viņa izskatās īpatnēji savās tumšajās dārgajās drēbēs”. Arī – mākslinieci Aleksandru Beļcovu, baletdejotāju Helēnu Tangijevu-Birznieci un citas.
Piesardzīgi kritiskāka attieksme bija pret preses karalieni Emīliju Benjamiņu, kuras “lielie finanšu līdzekļi atļauj tai intensīvi sekot ārzemju modes salonu darbībai, izvēloties pēc savas kaprīzes vienalga kuru modeli. Viņas gaume tomēr ne arvien tiek apbrīnota”.
Runājot par skaistuma ideāliem, goda vieta uz latvju dailes pjedestāla bija atvēlēta izsmalcinātajai operdziedātājai Amandai Rebanei, izcili talantīgajām aktrisēm Emīlijai Viesturei un Lilijai Ērikai, arī – spožajai Lilijai Štengelei. 1927. gada 3. augustā sarunā ar skandālus meklējošā laikraksta “Pēdējā Brīdī” līdzstrādnieku viņa pavēra priekškaru uz atzītas skaistuma ikonas dzīves ēnas pusēm: “Jūs domājat, ka Rīgā kaut ko var piemērotu atrast? Ja tas notiek, tad tam tikai gadījuma raksturs. Lielu daļu vasaras brīvlaika pavadu Parīzē, meklējot visu vajadzīgo. Izrakstīt to nebūtu iespējams augstās muitas pēc. Bet arī Parīzē modes veikalā zem 10 000 rubļiem (200 latiem) reti ko var atrast. Nesen man bija darīšana ar nodokļu inspektora visai nopietnām prasībām, kas, ievērojot visu augstākminēto, varēja būt daudz mērenākas.”
Patiešām – ko māksliniecei darīt, ja Rīgas modistes par viena paša tērpa uzšūšanu ņem 100 latu vai arī, ja cepures izgatavošana maksā 60 latus, bet par kurpēm slavenais apavu fabrikants Eglītis aprēķinājis 40 latus – par katru papēdi! Varbūt šajā bēdu lejā neliels mierinājums varētu būt vien tas, ka mākslīgo briljantu kaklarotu māksliniecei bija izdevies nopirkt Rīgā tikai par 3000 rubļiem (60 latiem). Tomēr beigās viņas secinājums bija, ka “visi šie nieki apēd lielāko daļu no maniem ienākumiem un brīvlaika”.
Kādas ir šīs granddāmas mūsdienu skatījumā? Lūk, ko domā LKA E. Smiļģa Teātra muzeja direktors Jānis Siliņš: “Lilija Ērika bija dāma visos laikos, bet vismaz “dzeltenā prese” par viņu daudz nerakstīja, jo viņai bija augsti ētiskie uzskati. Uz skatuves viņa bija gan skaista, gan nesasniedzama! Atturīga! Lilija Štengele – apbrīnojama, laikam jau vienīgā, kurai uz skatuves bija “seksapīls”, bet tāpat nesasniedzama! Un Emīlija Viesture, kura Dailes teātrī zināmu laiku bija E. Smiļģa favorīte, bet ne jau tas ir galvenais – viņa fascinēja ar savu skatuvisko pievilcību un šarmu!”
