Ideālās zeltenes meklējumos jeb “Latvju Magda Šnaider vēlas Klārku Geiblu” 2
Par ko sapņoja latviešu vīrieši
“Sievietei jābūt patiesai, bet tādu neesmu sastapis, varbūt man nav laimējies.” (Fricis Rode, Nacionālais teātris) “Sieviete ir bauda. Lai viņa vienmēr kaila un vilinoša, manis pēc – pat viltīga, bet – Dieva dēļ – ne garlaicīga.” (Jānis Ģermānis, Nacionālais teātris) “Sievietei jābūt garīgi un miesīgi veselai, tīrai un tikumīgai, krietnai, čaklai un ekonomiskai saimniecei, rūpīgai un priekšzīmīgai bērnu audzinātājai un augstākā mērā humānai un taisnai pret ikvienu.” (Voldemārs Švarcs, Nacionālais teātris)
Šādas vēlmes pirms vairāk nekā 90 gadiem pauda latviešu vīrieši, kādā laikraksta aptaujā lūgti izteikties par to, kādai vajadzētu būt ideālai latviešu sievietei. Šķiet, ja to pašu vaicātu mūsdienu vīriešiem, izmaiņas varētu būt vien laikmeta gara diktētās niansēs. Pavasara ieskaņā, kad mostas dzīvības alkas dabā un cilvēku sirdīs, “Mājas Viesim” likās interesanti noskaidrot, kādi tad bija ulmaņlaiku sabiedrības priekšstati par ideālo latvju sievieti.
Protams, jāņem vērā, ka jebkurš priekšstats par ideālu, it īpaši, ja tas saistīts ar tik netveramām sfērām kā skaistums un garīgums, ir ārkārtīgi subjektīva lieta. Objektīvi raugoties, Latvija vēsturiski jau pirms valsts nodibināšanas ir bijusi sieviešu tiesību pirmrindniece – jau 1904. gadā tās teritorijā pirmo reizi Eiropā pašvaldību vēlēšanās balsstiesības bija piešķirtas kā vīriešiem, tā sievietēm. Tāpat sievietei pienācās vienādas tiesības likuma priekšā ar vīrieti personīgi un mantas ziņā, un Latvijas Saeimā bija ievēlētas arī sievietes. Karā bija aizgājuši bojā tik daudzi spēkpilni latviešu vīrieši un arī nākamie neatkarības gadi bija tik smagi, ka, piemēram, 1934. gadā Latvija ar 56% atradās otrajā vietā Eiropā strādājošo sieviešu skaita ziņā (Lietuvā – 67%, bet, piemēram, Dānijā – 23%), turklāt lielākā daļa sieviešu (72%) strādāja lauksaimniecībā. Protams, Latvija bija klasiska agrāra valsts, turklāt vairākuma uzskatos – ļoti konservatīva un patriarhāla. Tāpēc nav brīnums, ka 30. gadu vidū valdošais priekšstats par strādājošo un sociāli gandrīz nekādi neaizsargāto sievieti tomēr bija, ka viņai vispirms jābūt ideālai mātei un mājasmātei, jauki jāizskatās un, protams, ar visu savu būtību jāizdabā darba devējiem un sabiedrībai.
Bārenīte un trauslā vijolīte
“Kā katrai tautai ir savi dabas skaistumi, tā tai katrai ir sava zeltenes daile. Amerikāņiem ir pat sava nacionālā daile, pilsētas daile, lauku daile. Ar zilām smaidošām acīm, pilnām naiva maiguma, glāstu un arī drosmes. Kā šampaniets puto dzīru kausā, tā dzirkst Francijas jaunavas daile. Kā vētras brāziens un kā mājīgas laimes glāsts ceļas vācu jaunavas daile. Talants, ģimene, enerģija. Kārtība un sadzīves organizēšana. Un “mūžīgi sievišķais, kas augšup mūs ceļ” 1935. gada 15. augustā par citu tautu skaistuma ideāliem rakstīja žurnāls “Sievietes Pasaule”. Kādai tad bija jābūt ideālajai latvju zeltenei? “Gaiša dvēsele, skaidras acis, smalkjūtība. Dainu bārenīte zem ziedošas ābeles, trausla vijolīte no klusas meža gāršas. Vēsā Beatrise, pieticīgi maigā Laimdota, vētras spārnotā Spīdola. Mūžīgais dvēseles svaigums un gara jaunība – tā mūsu zeltenes daile.”
Diezgan raksturīgu ainu par konservatīvo latviešu vīriešu stereotipiem par sievieti 20. gadu sākumā pauž kāds autors izdevumā “Sieviete” (1924. gads): ideālai latvju zeltenei attiecīgā vecumā noteikti jātop par māti, jābūt apgarotai ar lielu mīlestību, jābūt brīvai, tikumīgai un ideālistei, muzikālai un maigai, jāprot visi sieviešu roku un lauksaimniecības darbi, jābūt vispusīgi izglītotai – bet ne pārizglītotai, jo “nav vajadzīgs, ka sieviete studēdama pakaļķēmojas vīrietim, jo viņa zaudē caur to savu daiļumu un sievietību”. Un – pats galvenais – viņai jāģērbjas glīti, bet nekad moderni.
