Antiņu piebeidz, Saulcerīti piesmej. Nežēlīgā pasaka “Zelta zirgs” leļļu teātrī 9
Antiņu viņi piebeidz, Saulcerīti piesmej, Karalis izkrīt no aizkulisēm ar dunci mugurā. Raiņa lugas “Zelta zirga” jauniestudējums Latvijas Leļļu teātrī nonācis slavenā režisora Dudas Paivas un pašmāju dramaturga Matīsa Gricmaņa rokās un ož pēc riktīga trillera. Vai pēc tik asiņaina slaktiņa oriģināla autors kapā otrādi apgriezīsies?
Pasaka, bet nežēlīga
Tiešām – trilleris? “Es tā ceru,” uz jautājumu par izrādes žanru atbild iestudējuma dramaturgs Matīss Gricmanis, kura vārds pēdējā laikā daudzināts saistībā ar izrādi “Būt nacionālistam”. “Esam saglabājuši to kā pasaku, taču, atgriežoties pirmatnējā veidolā, kad tās bija šausmīgi nežēlīgas – bez bērnišķīguma un cukura glazūras,” viņš paskaidro. Jau pats Rainis lugā ielicis lielu skarbumu un savā laikā pat rakstījis, ka nesaprot, kāpēc tā vienmēr tiek iestudēta bērnu auditorijai. Leļļinieki pēc ilgāka pārtraukuma izrādi veido pieaugušajiem – tā paredzēta skatītājiem no 16 gadu vecuma.
Pēc režisora gribas “Zelta zirga” darbība notiek šaha spēles likumos, un Gricmanis to atzīst par labu metaforu, kas palīdz parādīt formu, kādā Rainis domājis. Tā derējusi arī darbā ar tekstu, kad no Raiņa rakstītā pāri palicis ļoti maz, labi ja pieci procenti, taču viņa idejas tiekot saglabātas, sola dramaturgs.
“Mūsu stāsta pamatā ir sacensība starp divām pusēm, kurš pirmais atmodinās Saulcerīti. Svarīgi bija princesi no simbola pārvērst par īstu, kas guļ septiņus gadus, pamostas un neko neredz, savukārt pats Antiņš veidots tikai kā viens no zobratiem starp divām maģiskām figūrām – Balto tēvu un Melno māti, kas kā sabiedrības elites simbols ir nemainīgs,” skaidro Gricmanis un piebilst, ka svarīgāk par Raiņa ideālu daudzināšanu lugā bijis runāt, kas stāv aiz ideālu paudēja. Kādi spēki virza Antiņu uz varoņdarbiem un kas tā par sievieti, par kuru viņš cīnās.
Dramaturgam iestudējumā vēl viens pienākums – būt par vidutāju, ja nepieciešams, arī tulku saziņā starp aktieriem un režisoru, kurš latviski prot tikai sasveicināties un dažas vienkāršas frāzes. Tikai nesen Gricmanim izdevies atrast labu atdzejojumu pēdējam dialogam lugas piektajā cēlienā, kas atstāts tuvu oriģinālam ar svešā valodā grūti ietērpjamām vārdu spēlēm. Ar Raiņa “Zelta zirgu” Duda Paiva bija iepazinies labā angļu tulkojumā.
Lelles, kas aktierim palīdz mirt
Leļļu teātra ielūgums Paivam iestudēt izrādi nav nejaušs – pēc ilgāka pārtraukuma startam pieaugušo auditorijai vajadzīga jauda. Brazīlijā dzimušajam dejotājam, aktieriem un režisoram tās netrūkst – viņa vārds leļļinieku pasaulē ir ļoti labi pazīstams. Paivas iestudētās izrādes saņēmušas divdesmit piecus starptautiskus apbalvojumus, bet Holandē, uz kuru mākslinieks pārcēlies no Brazīlijas, darbojas viņa teātra kompānija.
Režisora īpašā pievienotā vērtība ir lelles, kas gatavotas no gumijas putām – materiāla, ar kuru pilda mēbeles – dīvānus un sofas. “Pati izaicinošākā darbība uz skatuves aktierim ir nomirt, bet lellei – dzīvot. Šī materiāla lelles tam palīdz,” viņš nosaka. Pēdējos trīspadsmit gadus savos iestudējumos izmantojot tikai putu lelles, braukājot arī pa pasauli un meistarklasēs mācot aktierus, kā ar tām strādāt. Pirms pāris gadiem ar šādu mērķi viesojies pie Latvijas Kultūras akadēmijas leļļu teātra kursa studentiem.
Jau iestudējuma tapšanas laikā sapratis, ka šeit ļaudis pret Raiņa darbiem izturas ar lielu pietāti. “Tas ir labi, jo jūs ar tiem lepojaties, taču reizē ar to jūtu, ka nepaliek daudz telpas citam skatījumam,” spriež režisors. Izrādi neveidojot kā stāstu tikai par Latviju, vēstījums esot plašāks. Pašu iespaidojušas asociācijas lugas darbībā ar valsts vēsturi, jo sevišķi par neatkarības atjaunošanas laiku, kad cilvēki, sadodoties rokās, bez varas atguvuši brīvību. “Tas ir liels piemērs visai pasaulei,” atzīst Paiva.
Izrādē darbojas pieci aktieri, kurus režisors izvēlējies ne tik daudz īpašu profesionālo spēju kā spontanitātes, ķermeņa references un personības dēļ. Piemēram, Antiņa loma uzticēta Druvim Anusānam, kas teātrī ikdienā strādā par skatuves meistaru, ik pa laikam piedalās dažās izrādēs arī radoši, ir dejotājs. “Gribu, lai Druvja Antiņš ir kā viņš pats – vienkāršs un labestīgs,” saka Paiva.
Teicēja loma ar visvairāk tekstiem tikusi Anrijam Sirmajam – trupā strādā astoto sezonu, taču tikai pēdējā pusotra gada laikā nākusi apjausma par savu vietu un nozīmi teātrī. Par lomu “Zelta zirga” iestudējumā bijis “nenormāli priecīgs”, jo sapratis, cik vērtīga bagāža viņam nāks līdzi. Runas par režisora despotisko raksturu izrādījušās tikai baumas, tiesa, ja mēģinājumā nedarbojies ar pilnu atdevi, viņš mierīgi paskatoties un kaut ko pasakot tā, ka skatuves dēļi varot saplaisāt… Taču, salīdzinot ar citiem viesrežisoriem, kad aktiera cerības nav attaisnojušās, šis neesot tāds gadījums. “Man ir saprotams, kas notiek izrādē, esmu tai atvērts par simts procentiem un gatavs aizstāvēt ar zobiem un nagiem,” nosaka A. Sirmais. Uz jautājumu, vai arī viņam šķiet, ka iestudējums ož pēc trillera, atbilde skan skarbi – pat pēc brutāla trillera.
Viedokļi
Ģirts Šolis, Latvijas Leļļu teātra galvenais režisors: Bijām plānojuši pieaugušo auditorijai iešūpoties ar pašu spēkiem iestudētu izrādi vēl pagājušajā sezonā, tomēr dažādu apstākļu dēļ tas nesanāca. Un tagad sanāk šaut ar lielo zalvi, jo viesrežisors Duda Paiva Eiropā ir viens no pieprasītākajiem un neparastākajiem pēdējo gadu māksliniekiem. Mūs interesēja, ko viņš izdarīs ar latviešu kanonizētu materiālu. Ceram, ka iestudējums izdosies kā aizraujošs piedzīvojums. Pēc publikācijām vēl pirms izrādes varam spriest, ka gudrinieku pietiek, kas Raini ne īsti mīl, ne zina, bet aizsargāt gatavi tūlīt, lai, pasarg’ Dievs, kāds kaut ko ne tā izdara.
Lai gan leļļu teātra forma pazīstama kopš viduslaikiem, Latvijā pēdējos 40 gados radīts tumsonīgs priekšstats, ka tā domāta tikai bērniem. Pārējās Baltijas valstis mums ir priekšā – Lietuvas un Igaunijas valsts leļļu teātros atgriešanās pie pieaugušo skatītājiem notikusi sen. Mūsu teātra kapacitāte un varēšana ir ierobežota, tomēr gatavojamies uz kādām divām līdz trīs pieaugušo izrādēm sezonā – bez šīs sastāvdaļas neredzu teātri un arī sevi tajā.
Atis Rozentāls, teātra kritiķis: Ar ļoti lielu interesi gaidu “Zelta zirgu”. Cik redzēts no bildēm, izrāde tiek veidota mākslinieciski interesanti, lielas cerības uz veiksmīgu galaproduktu dod mūsdienīgā un asi domājošā dramaturga Matīsa Gricmaņa piedalīšanās iestudējumā.
Ar lelli un dzīvā aktiera mijiedarbību iespējams panākt tādus izteiksmes līdzekļus, ko nevar citā veidā. Ja ir spilgts pieteikums, ideja, kuru var īstenot ar leļļu teātra paņēmieniem, tos var izmantot arī pieaugušo auditorijai. Mums ir gadījumi, kad ne tikai pats Leļļu teātris iestudē izrādes pieaugušajiem, lelles izmantoja, piemēram, Alvis Hermanis Jaunā Rīgas teātra izrādē “Kaija”. Līdzšinējie atsevišķi paraugi parādījuši, ka pieeja ir auglīga.
Jānovēl Leļļu teātrim pabeigt izrādi pieaugušajiem “Kazanova”, kura viņiem ir iestrēgusi, un ik pa brīdim sniegt spilgtus, interesantus iestudējumus arī pieaugušajiem, saglabājot bērnu auditorijas repertuāru.
Uzziņa
Latvijas Leļļu teātrī no 24. novembra izrāde pieaugušajiem – Raiņa “Zelta zirgs”.
Viesrežisora Dudas Paivas iestudējums piedāvā mūsdienīgu lugas skatījumu, kuru dramatizējis Matīss Gricmanis.
Mūzikas un skaņas partitūra uzticēta komponistam Rihardam Zaļupem, skatuves tēls – Andrim Eglītim.
Luga pirmo reizi iestudēta 1904. gadā.
