“Zelta zirga” ideālā vienkāršība 0
Starptautisko Siguldas opermūzikas svētku centrālais notikums – Arvīda Žilinska operas “Zelta zirgs” brīvdabas oriģināliestudējums godināja četras apaļu gadu jubilejas – Rainim – 150, komponistam Arvīdam Žilinskim – 110, operas “Zelta zirgs” pirmizrādei – 50 un Antiņa lomas izpildītājam tenoram Jānim Zāberam – 80.
1. augusta vakarā iecerētais pasākums pulcēja daudz apmeklētāju. Skatītājus Siguldas pilsdrupu estrādē sagaidīja ne vien krāšņie dabas skati, tālumā mirdzošā Turaidas pils, draudīgie lietus mākoņi, bet arī Reiņa Dzudzilo iekārtotā scenogrāfija. Pirms izrādes sākuma uz skatuves baltā ekrāna Stikla kalna apveidā, kas vienlaikus zīmēja sievietes profilu, izgaismojās pa burtiem vārdi “Zelta zirgs”. Burtu kombinācija raisīja asociācijas ar mēmā kinematogrāfa pirmsākumiem, kad teksts tika rādīts, nevis runāts. Lasīšana pa burtiem jeb burtošana vislabākajā nozīmē – tā var nosaukt radošās pieejas pārskata punktu režisora Gunta Gailīša “Zelta zirga” 2015. gada interpretācijai. Ielūkošanās klasisko vērtību dziļumā, ne tikai katrā teksta rindā, bet arī katra lugas elementa būtībā, vienlaikus atsacīšanās no uzslāņojumiem, tādējādi veidojot muzikāli un scēniski tīru vēstījumu, kas tuvina Raiņa iecerei – Saulgriežu pasakai.
Pie diriģenta pults Atvars Lakstīgala. Galvenajās lomās: Antiņš – Jānis Kurševs, Saulcerīte – Jolanta Strikaite, Baltais tēvs – Jānis Apeinis, Melnais princis – Andris Ludvigs, lomās: Juris Ādamsons, Andris Lapiņš, Kristīne Gailīte, Aira Rūrāne, Irma Pavasare, Krišjānis Norvelis u. c. Dekorācijas un tērpi – Krista un Reinis Dzudzilo.
Spēles uznācieni tika organizēti pēc atklāta “teātris teātrī” principa. Katru izrādes ainu pieteica diktora balss, kas lakoniski un konkrēti stāstīja nākamās epizodes darbības notikumus. Jau ar pirmo teikumu: “Jūs klausīsieties Raiņa Arvīda Žilinska “Zelta zirgs” operu”, radās sajūta, it kā esam pārcelti piecdesmit gadus senā pagātnē, kad vienkāršs un skaidrs izklāsts, notikumu lineārs vēstījums, cēloņseku kārtība tika uzlūkota par vienīgo īsto mākslas darba priekšā nesuma formu.
Izrādes centrā izvirzīta Antiņa un Baltā Tēva dialogu mijiedarbība. J. Kurševa dziedājums un spēle valdzināja ar savu melodiskumu un iekšējo pārliecību, savukārt J. Apeiņa Baltā Tēva vadmotīvs bija gribasspēks un neatlaidība. J.Strikaite Saulcerītes lomā akcentēja nereālo – ārpus laika un telpas sajūtas, kas tēlu tuvināja eņģeliskai būtnei.
Iestudējums kā filozofiska pasaka pārliecināja, un to īpaši spilgti papildināja izrādes koptēls. To attīstīja videospēle ar mērķtiecīgi un precīzi zīmētiem simboliem – Saulcerītes asarām, zirgiem, gredzeniem, jātnieku tēliem. Arī darbības vietas – istaba, mežs, kalns neuzbāzīgi un jēgpilni tika iezīmētas ar kustīgām projekcijām. Ļoti veiksmīgi bija momenti, kad mākoņu plūsmas uz ekrāna ieaudās un it kā saplūda ar reālo lietusmākoņu kustībām. Radās iespaids par norisi uz spēles laukuma kā izgaismotas vietas debesīs. Proporcijas starp dzīvo plānu – aktierspēli un bagāto vizuālo tēlu, kas veidoja tādu kā multiplikācijas filmas efektu, bija sabalansētas, atvēlot solo partijām izcelties, bet ainu pārejās stāstot savu patstāvīgu stāstu par karaļmeitu, jaunekļa ilgām un dabas skaistumu, ritumu, mūžību.
Kopiespaids – stilistiska tīrība, vieglums un nesamākslotība, tas savā ziņā atviegloja izrādes atsākšanu pēc lietus izraisītā pēkšņā pārtraukuma. Šķiet, nekad vēl aina ar Antiņa nosalšanu mežā nav bijusi saprotama tik tieši. Būs vai nebūs izrādes turpinājums, paralēli lugas notikumam, vai nosals galvenais varonis. Skatītāju pacietība zem lietussargiem attaisnojās, kad pēc 20 minūtēm izrāde atsākās tajā pašā ainā.
Vislielāko emocionālo tiešo iespaidu radīja Jāņa Kurševa lomas piepildījums ar ētisku maksimālismu, ar emocionāli niansētu, mazliet zēnisku interpretāciju, kas nenoliedzami ir ierakstāms Antiņa lomas izpildītāju vēsturē ne vien kā jubileju atceres pasākuma sastāvdaļa, bet arī kā šodienai aktuāla ideālu nepieciešamības piesaukšana.
Atliek citēt vēstures faktus un novēlēt G. Gailīša izrādei 1964. gada iestudējumam līdzīgu mūžu. “Operas vienkāršā muzikālā valoda izrādījās teātrim milzīga veiksme – uz Rīgu no malu malām plūda ļaužu masas – kolhoznieki sagrabējušos autobusos vai pat kravas automašīnās, skolnieki veselām klasēm. Beidzot opera no tempļa izredzētajiem kļuva par izklaidi darbaļaudīm, un mēlneši drīz vien to nodēvē par Zelta zirga vārdā nosaukto operas un baleta teātri!”
