Zelta zaptes 0
Vai pie mums Latvijā, kur gandrīz katra saimniece uzskata par pienākumu savārīt ziemai ievārījumus, bet katrai otrajai ģimenei, ja ne pašiem, tad radiem, dārzā aug ogu krūmi, plūmes un ābeles, ir iespējams nopelnīt, vārot un tirgojot ievārījumus? Izrādās, ka var! Tikai jāatrod sava pieeja, piedāvājot kvalitatīvu un atšķirīgu preci.
No žurnālistes par mājražotāju
Zīmola “Zelta Zaptes” un apmēram 40 ievārījuma recepšu autore ir Ilze Saltā. Agrāk strādājusi par žurnālisti, līdz jutusi, ka rakstīt par vienu un to pašu sāk apnikt, un tad radusies ideja gatavot ievārījumus dāvanu iesaiņojumā. Ilzes vecāki Skrīveru pusē un vīrabrālis Andis Rundāles novadā vairāku hektāru platībā audzē ogulājus un augļu kokus, bet ar ražas realizāciju bijis, kā kuro reizi. Vai nu nevarēja sameklēt vairumpircēju, vai tas piedāvāja pārlieku zemu cenu. Radās vienkārša doma – ogas taču varētu likt ievārījumos!
Pirmais posms bija mājražošana, kuru uzsāka 2008. gadā. Mājās ir divas virtuves, tas ļoti iepriecinājis Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) darbinieci. Vienu atvēlēja ievārījumiem, kamēr otrajā tapa ģimenes pusdienas. Pārtikas un veterinārajam dienestam nepatīk, ja ģimenei gatavo maltīti turpat, kur ražo pārdošanai paredzēto produkciju, tad šajā laikā jāiztiek bez siltas maltītes.
Patiešām, visdažādāko ievārījumu veikalos netrūkst.
Ilze nolēma vārīt dabīgus ievārījumus – tikai no ogām un cukura, dažiem pieliekot vien recinātāju – augļu pektīnu. Tikmēr masveidā ražoto ievārījumu sastāvā ir arī ūdens, konservanti (parasti – kālija sorbāts) un citas palīgvielas. Ilzei ir sava tehnoloģija – ievārījumu uzvāra ātri, tādēļ saglabājas ogu smarža, arī vitamīnu ir vairāk.
Pēc trim gadiem, kad tā lieta bija aizgājusi, cilvēki “Zelta Zaptes” tirdziņos bija pamanījuši un iecienījuši, radās jautājums, ko darīt tālāk? Viesistabā bija grūti soli spert, tā bija pārvērtusies par ievārījumu noliktavu. Vai samazināt apjomus, turpināt darboties mājražotāju līmenī un zaptes pārdot tirdziņos, nodrošinot algu vienam cilvēkam, vai arī attīstīties un izveidot savu uzņēmumu?
Grausts pārtop par ražotni
Ģimenes padomē Ilze kopā ar vīru Viesturu pieņēma lēmumu – attīstīties. Rīgā sameklēja telpas – vienstāva mūra māju Čaka ielā 147. Namiņš bija ļoti bēdīgā stāvoklī, ar cauru jumtu, izdrupušām sienām un izpuvušam grīdām. Tas pieder akciju sabiedrībai “Veselības aprūpes nekustamie īpašumi”, ar kuru noslēdza īres līgumu. Viesturs izveidoja savu uzņēmumu SIA “Atasco”, bet ideju ģenerators bija Ilze. Toreiz varēja saņemt grantu mazā biznesa attīstībai. No valsts caur “Hipotēku un zemes banku” saņēma 12 500 latu aizdevumu, no tā jāatdod tikai daļa. Vīrs kopā ar celtniekiem ķērās pie remontdarbiem.
Ilze secinājusi, ka vislabāk ir, ja ar PVD sadarbojas jau pirms pārbūves. Šī dienesta darbinieki iesaka, kā labāk izplānot telpas, un vēlāk pretenziju nav.
Kas jāievēro pārtikas ražotājiem? Telpas jāplāno tā, lai izejvielu un gatavās produkcijas plūsmas nekrustotos. Pa vienām durvīm ienes izejvielas, pa otrām, tehnoloģiskās ķēdes galā, iznes gatavo produkciju. Telpas var izvietot pa apli vai virknē citu aiz citas.
Virtuvē jābūt flīzētām grīdām, arī sienām cilvēka augumā noflīzētām vai nokrāsotām ar viegli mazgājamu krāsu. Darba virsmām jābūt viegli tīrāmām, tādām, kuras neuzsūc netīrumus. Telpā vajadzīga kanalizācija, virtuvē notekai jābūt iebūvētai arī grīdā, lai izlijušais ūdens varētu aizplūst.
Pārējās telpās ir krāsotas betona grīdas. Tas ir lētāks variants, taču arī atbilst sanitārajām prasībām, tikai diemžēl grīdas ik gadu jāpārkrāso. Spuldzes jānosedz ar plafoniem vai slēgtiem abažūriem, lai, kādai plīstot, stikli neiekļūtu ēdienā. Vajadzīga ventilācija.
Specializētajos darba apģērbu veikalos var nopirkt darbinieku ekipējumu – halātus, priekšautus un cepurītes vai lakatiņus, lai nosegtu matus. Vajadzīgi arī maiņas apavi.
Ievārījumus vāra nerūsējoša tērauda katlos. Alumīniju izmantot nevar, jo tas reaģē ar produktiem, īpaši skābiem, un nelielā daudzumā var nonākt ēdienā! Agrāk PVD uzskatīja, ka koka dēlīši nav gana labi, taču tagad atzīst, ka tie esot vislabākie. Toties plastmasas dēlīšus lietot nevajadzētu, jo ar laiku no tiem var atdalīties un ēdienā nonākt mikroskopiskas daļiņas.
Virtuvē ir divas elektriskās plītis. Ilze slavē indukcijas plīti, uz kuras ievārījums uzvārās apmēram četrreiz ātrāk nekā uz gāzes plīts. Otra ir parastā elektriskā ar cepeškrāsni, kurā izkarsē tīrās burciņas.
Pārtikas ražotnē vajadzīga arī garderobe, viena noliktavas telpa produktiem, otra burciņām, vāciņiem un tamlīdzīgām lietām. Taču auduma maisiņus un lentītes, kuras izmanto burciņu noformēšanai, tur glabāt nedrīkst, tās stāv Ilzes kabinetā. Iekārtota arī atsevišķa mājīga telpa prezentācijām un klientu apkalpošanai.
Bez konservantiem un ūdens
“Zelta Zaptes” nav lētā gala produkcija. Visizdevīgāk tās var nopirkt gadatirgos, kur 250 ml burciņa vidēji maksā 2,50 latus. Nākamā lētākā tirdzniecības vieta ir “Klēts” stendi “Rimi” hiperveikalos, kur “Zelta Zaptes” maksā ap 2,85 latiem. Tās var iegādāties arī lielveikalos “Sky” un ekoloģisko preču veikalos. Ja klients vēlas nopirkt dažas burciņas un pirkuma summa ir vismaz 10 lati, Rīgas robežās Ilze šo pasūtījumu atvedīs uz mājām! Šādu iespēju izmanto, piemēram, māmiņas ar maziem bērniem.
Lielražotāju gatavotos ievārījumus veikalos var nopirkt par pusotru latu. Toties “Zelta Zaptes” tapušas tikai no ogām, augļiem un cukura, bez konservantiem, ūdens un citām piedevām, un pircējs to novērtē. Šie ievārījumi ir skaisti, dzidros toņos, tādēļ uz burciņas etiķeti nelīmē, tā atrodas uz vāciņa. Vispieprasītākais ir aveņu ievārījums.
Cukura liek nedaudz mazāk, nekā ogu. Aveņu un citos ievārījumos uz 100 g produkta ir 55 g ogu un 45 g cukura, bet brūkleņu ievārījumā ir 70 g ogu un tikai 30 g cukura, jo tās satur dabīgos konservantus.
Mājsaimnieces joprojām strīdas, kurš cukurs labāks. Ilze pērk… tobrīd lētāko. Ir izmantojusi Lietuvā un Polijā ražoto un starpību nav jutusi. Lai ievārījums nesāktu rūgt, jāievēro tīrība, burciņas kārtīgi jāizmazgā un jāizkarsē, tas arī viss noslēpums. Protams, varētu salīdzināt dažādas ievārījuma sērijas un izpētīt, ar kuru cukuru tas iznācis saldāks. Tomēr šī nav aptiekas produkcija un garšu var ietekmēt arī ogu saldums. Tas var atšķirties gan dažādām šķirnēm (piemēram, rudens avenes ir ļoti tīras, taču skābākas), gan mainīties atkarībā no laika apstākļiem (saulainās vasarās ienākas saldākas ogas). Pēc normatīviem ievārījuma derīguma termiņš ir viens gads, taču mājās uz plaukta stāv arī trīsgadīgas burciņas, un garšas ziņā starpību gandrīz nejūt.
Ekskluzīvai precei vajadzīgs atbilstošs noformējums. “Zelta Zaptes” ir apsietas ar zeltītu lentīti vai ieliktas linu maisiņā, lai būtu prieks paņemt rokās vai dāvināt. Vislielākais pieprasījums ir uz Ziemassvētkiem, tad Ilzei pat neiznāk laika izcept pīrāgus savai ģimenei. Toties Lieldienas un Jāņi ir samērā brīvi.
Sarkanie un dzeltenie, maigie un asie
Viena no veiksmīgajām idejām, kā atšķirties no citiem, bija divkrāsaino ievārījumu ražošana. Apakšā – tumši sarkans, augšā – dzeltens! Piemēram, ievārījums “Svētku priekam”, kur sarkano slāni veido jāņogas un brūklenes, bet virsējā, dzeltenā kārta top no dzeltenajām plūmēm, ērkšķogām un āboliem.
Te nu secinām, ka dabā augļos un ogās ir krass sarkano toņu pārsvars, kamēr dzeltenie un baltie ir mazākumā. Iepērkot ogas, parasti pietrūkst balto jāņogu, dzelteno aveņu, lāceņu. Kaut gan Kaukāza plūmes parasti ražo ļoti čakli, taču pērnziem ziedpumpuri izsala un 2012. gadā šo plūmīšu nebija! Ievārījumiem ļoti labi der ērkšķogas, taču Latvijā tās audzē mazos daudzumos, pietrūkst. Arī kazeņu plantācijas nav redzētas, pie tam šīs ogas nogatavojas pakāpeniski, tās jālasa katru otro dienu.
Ogas un augļus Ilze iepērk no audzētājiem, bet meža ogas – mellenes, brūklenes. lācenes un dzērvenes – tieši no vācējiem. Cilvēks parakstās, ka viņš tās lasījis pats, pie tam ekoloģiski tīrā vietā, prom no šosejas. Uzpircēji mellenes pieņem ar visām lapām, taču Ilze prasa, lai ogas būtu pārlasītas, tīras. Toties arī cena ir krietni augstāka. Piemēram, šovasar zemākā melleņu iepirkuma cena, ko Ilze maksāja, bija pusotra lata par kilogramu.
Uzņēmums negatavo lielus produkcijas krājumus. Ievārījumus vāra tad, kad ir konkrēts pasūtījums. Lai svaigas ogas būtu pieejamas visu gadu, izmanto saldētavu. Vasarā ogas iepērk, pārlasa, mazgā, apžāvē, saliek maisiņos, maisiņus – plastmasas kastēs, un ievieto saldētavā, kur uzņēmums īrē vairākas palešu vietas. Kad vajag, ogas atved, atsaldē istabas temperatūrā, un katlā iekšā! Vienīgi ābolus nesaldē, jo tie ir vienmēr pieejami. Saldētavas izmantošana ļauj ievārījumos apvienot arī tādas ogas, kuras nogatavojas dažādos laikos.
Interesanti ir pikantie ievārījumi, kuriem pieliktas garšvielas. Piemēram, “Siera našķa” sastāvā ir āboli, plūmes, pīlādži un ērkšķogas. Tiem, kuriem nepatīk pīlādžu rūgtumiņš, domāts otrs, skābāks variants, kurā pīlādži aizstāti ar cidonijām. Lai iegūtu asumiņu, klāt pieliktas garšvielas – raudene, rupja maluma melnie pipari un ķimenes. Šāda kombinācija lieliski papildina siera garšu!
Toties “Draiskule” ir maigais deserta ievārījums ar garšvielām, to var likt pie saldējuma, ēst ar pankūkām, sader arī ar sieru. Te kopā savārīti āboli, brūklenes, pīlādži un jāņogas, klāt pieliekot kardamonu un dabīgās vaniļas pāksti.
Visjaunākās receptes ir ievārījumi ar rumu un riekstiem.
Daudz darba, toties brīvs!
Ilze par ievārījumiem stāsta ar entuziasmu. Viņai patīk izdomāt jaunas receptes, kombinēt dažādas ogas un augļus, izdomāt elegantu iesaiņojumu, papildināt savu mājaslapu. Kaut gan darba ir daudz, ģimene nav piekalta darba vietai un iespiesta striktās darba laika robežās. Īpaši svarīgi tas ir tagad, kad Ilze ir pilnas slodzes māmiņa un uzmanība jāvelta trim atvasēm – Vikai ir desmit gadi, Valteram – septiņi, bet pastarītim Jēkabam – divi gadiņi. Būdama māmiņa, Ilze zina, ka brokastu putra vai pankūkas vislabāk garšo kopā ar dabīgu zapti, kādu vārīja mūsu vecmāmiņu laikos.
Ar ko “Zelta Zaptēm” izdevies piesaistīt pircējus? Cilvēki novērtē akurātu darbu. Izmantot tikai kvalitatīvas izejvielas, ne no viena nešpikot, izdomāt savas receptes un katru gadu atjaunot sortimentu – tāda varētu būt panākumu recepte.
