Juris Lorencs: Bijušajās PSRS republikās izveidojušies pilnīgi atšķirīgi demokrātijas un godaprāta standarti 5
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viens datums – 2020. gada 10. novembris – un divi simboliski notikumi šajā dienā. Pirmais – Krievijas karaspēks ienāk Kalnu Karabahā. Otrais – Turkmenistānas galvaspilsētā Ašgabatā tiek atklāts piemineklis sunim.
Man tas vēlreiz lika atcerēties vietu, no kuras esam nākuši. Un laiku, kad tas notika. Vieta ir Krievijas un padomju impērijas. Laiks – to sabrukuma brīži.
Un, lai arī pēdējiem šogad nesvinam apaļas jubilejas, tie tomēr ir pieminēšanas vērti. Aizvadīts 18. novembris, Latvijas 102. dzimšanas diena. Otra atceres diena vēl tikai priekšā – 8. decembris. 1991. gadā šajā dienā Belovežas gāršā starp Baltkrievijas, Krievijas un Ukrainas vadītājiem tika slēgta vienošanās par PSRS likvidāciju. Lēmums, kas izbeidza mokošo padomju valsts agoniju.
Šajā laikā izaugusi jauna paaudze, kas skatās uz pasaules karti un izbrīnīta jautā – vai tiešām mūsu vecāki un vecvecāki reiz dzīvoja vienā valstī? Kā tas bija iespējams?
Statistika liecina, ka teju visos labklājības un dzīves kvalitātes rādītājos Baltijas valstis šodien tālu apsteidz savus agrākos padomju komunālā dzīvokļa kaimiņus. Tikai viens piemērs. Saskaņā ar Starptautiskā valūtas fonda novērtējumu iekšzemes kopprodukts Lietuvā, rēķināts uz vienu iedzīvotāju, 2020. gadā būs vienpadsmit reizes augstāks nekā Tadžikistānā. Vienpadsmit reizes! Lūk, visuzskatāmākā atbilde tiem, kuri turpina sērot par PSRS sabrukumu.
Bet atšķirības slēpjas ne jau tikai skaitļos. Bijušajās PSRS republikās izveidojušies pilnīgi atšķirīgi demokrātijas un godaprāta standarti.
Divas Latvijas kaimiņvalstis – Igaunija un Baltkrievija. Igaunijā no amata atkāpusies izglītības un zinātnes ministre Mailisa Repsa. Iemesls – viņa izmantojusi dienesta auto, lai vadātu uz skolu savus bērnus. Pārkāpums, ko citviet bijušajā padomju telpā vispār nepamanītu. Tikmēr Baltkrievijā varasiestādes turpina brutāli apspiest jebkādas protesta izpausmes. Iesim tālāk, uz dienvidiem. Visai cerīgas bija nesenās prezidenta vēlēšanas Moldovā, kurās uzvarēja opozīcijas pārstāve Maija Sandu.
Simboliskas ar to, ka jaunās prezidentes programma ir teju identiska Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska programmai – cīņa ar korupciju, separātiska reģiona (Piedņestras) atgūšana, attiecību sakārtošana ar Krieviju, jaunas parlamenta vēlēšanas, ciešāka integrācija Eiropā.
Raugoties uz šodienas Ukrainu, mēs jau zinām, kas notiks Moldovā, – viņiem veiksies, bet ne tuvu tik ātri, kā cerēts. Būs vilšanās un neapmierinātība.
Bet ukraiņi un moldāvi vismaz meklē izeju, mēģina mainīties. Tikmēr Krievija pamazām pārvēršas par mumificējušos autokrātiju. Nu jau vairākus gadus viens no centrālajiem jautājumiem Krievijas iekšpolitikā: kas notiek ar Putinu? Vai viņš nav slims? Vai viņš aizies? Ja aizies, tad kad? Kas nāks vietā? Un Latvijai tik būtiskais jautājums: kas notiks ar pašu Krieviju? Uz kurieni tā virzās? Ko tā grib? Diemžēl Krievija joprojām domā impēriskās kategorijās.
Ne velti Putins ir izteicies, ka Padomju Savienības sabrukums esot “20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa”.
Raugoties uz notiekošo Kalnu Karabahā, neviļus rodas jautājums par mazāko no ļaunumiem. Vai Armēnija un Azerbaidžāna bija gatavas neatkarībai? Kas ir labāk – impērijas armija, kas nomierina sakarsušās galvas? Vai tomēr brīvība un tiesības karot, par ko ar savu dzīvību maksā gan armijās iesauktie puiši, gan mierīgie iedzīvotāji?
Un ir tikai simboliski, ka 10. novembrī, dienā, kad Krievijas karavīri iemaršēja Kalnu Karabahā jeb Azerbaidžānā, vienā no Turkmenistānas galvaspilsētas Ašgabatas centrālajiem laukumiem tika atklāta gigantiska, sešus metrus augsta, tīrā zeltā atlieta suņa skulptūra. Prezidentam Gurbanguli Berdimuhamedovam ļoti patīkot alabaji, īpašā Vidusāzijas aitu suņu šķirne. Tas notiek zemē, kur atrodas ceturtā daļa patlaban atklāto dabasgāzes iegulu uz mūsu planētas.
Valstī, kur vidējā alga ir tikai 200 eiro mēnesī, vidējā vecuma pensija – ap 80 eiro.
Ja mēs dzīvotu padomju laikos, laukumā visdrīzāk atrastos kāds Ļeņina piemineklis. Tiesa, komunistu vadoņi bija pieticīgāki, viņi neizvēlētos zeltu, bet gan citu metālu vai akmeni. Jauni laiki, jauni tikumi, jauni politikas un skaistuma ideāli. Granītā kalta Ļeņina vietā – zelta suns! Bet šim piemineklim ir viena problēma.
Daži eksperti uzskata, ka Turkmenistāna pamazām pārvēršas par visīstāko islāma ekstrēmistu perēkli. Ja šajā zemē reiz iedibināsies reliģiska diktatūra, kaut kas līdzīgs “Islāma valstij”, tad pirmais, ko izdarīs jaunā vara, – demontēs suņa pieminekli. Pravietim Muhamedam esot patikuši kaķi, savukārt suns islāmā ir nešķīsts dzīvnieks. Tas būs neparasts “pieminekļu karš”, kurā krīt nevis vadoņa, bet suņa piemineklis! Kārlis Markss esot teicis, ka vēsture atkārtojas divreiz – pirmo reizi kā traģēdija, otro reizi kā farss.
