Diāna Jance: “Ar vienu skaistu vasaras novakara koncertu var nepietikt” 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kāda noskaņa valdīja senajā Romā, kur, lai novērstu pilsoņu domas no aktuālajiem politikas jautājumiem, tautai tika sarīkotas izpriecas? Varbūt līdzīgi bija arī Francijas karalienes Marijas Antuanetes laikā, kad viņa, 1789. gadā, redzot izsalkušu ļaužu pūļus prasām maizi, ieteikusies, ka varot jau ēst arī kūkas… Vai iespējams, ka to pašu daudzi domāja arī padomju okupācijas laikos, kad tā saucamajā Latvijas PSR tautas sasniegumu izstādē aiz stikla mazliet tālāk kā rokas stiepiena attālumā karājās veikalos nekad nepieejamās žāvētās desas un sieri, kas bija paredzēti tikai un vienīgi eksportam uz Maskavu un ārzemēm?
Šādas un līdzīgas domas nāk prātā, vērojot daudzos novadu, pilsētu un pat ciemu rīkotos svētkus. Interesanti, ka pasākumi – koncerti, teātra izrādes un mākslas izstādes – lielākoties ir kvalitatīvas un labi apmeklētas, bet vai tās tik tiešām ir būtiskas? Vai pietiek ar šo gada vienīgo lielāko pasākumu? Cik lielu mūsu tautas daļu aizkustina šīs izrādes, un ko tās dod mūsu visu pašapziņai? Pēdējos gados Latvijas vasarā mēs itin kā iekļūstam vāveres ritenī, kuram gan ir sākums un beigas – siltā gadalaika nogrieznis, bet patiesībā visus pasākumus īsti izskraidīt nespēj ne kultūras darbinieki, ne pat paši mākslinieki. Festivāls pēc festivāla, koncerts aiz koncerta… Ko apliecinām sev un citiem? Vai to, ka spējam apgūt daļu no Eiropas fondu līdzekļiem? Vai to, ka ciema galvenā iela gan noasfaltēta, bet turpat ap stūri vēl joprojām nepietiek kaut pavisam parasta žoga un stabu, lai atturētu likumpārkāpējus, precīzāk, robežpārkāpējus?
Šovasar lasīju aptuvenu statistiku par mūsu vislielāko kultūras notikumu – Dziesmu svētkiem. Skaitļi liecināja: lai gan tie tik tiešām uzskatāmi par katras piecgades vislielāko notikumu, reāli šo svētku pacēlums ietekmē vien aptuveni simt tūkstoš iedzīvotāju – proti, dalībniekus un ap pusimts tūkstošu skatītāju, turklāt daudzi pat nenojaušot, ka kaut kur Rīgā vispār notiek šādi svētki. Iespējams, pat daļa rīdzinieku to nenojauš. Ir tik skaisti runāt par svētku radīto vienotību, bet mūsu tauta ir teju divdesmit reižu lielāka par simt tūkstošiem.
Tie ir tādi nedaudz atskurbinoši skaitļi. Mums gan patīk sevi saukt par kultūras tautu, bet, iespējams, tā kultūras āda kļūst arvien plānāka, turklāt mazinās arī tās nēsātāju skaits – paliekam taču arvien mazāk. Vai tam ir risinājums? Manuprāt, ir – skolēniem nesamazināt, neatņemt nevienu mūzikas, mākslas, literatūras stundu. Ja nebūs izglītotu jauniešu, nebūs klausītāju ne pašvaldību sponsorētajiem teātriem, ne koncertiem.
Skaitļi vispār mēdz būt atskurbinoši. Vēl, par Dziesmu un deju svētkiem runājot, ir tiesa, ka pašvaldības apmaksā koru un deju kopu vadītāju algas un mēģinājumu telpas. Bet kurš apmaksā lūstošās mašīnas, kas peras pa neizbraucamajiem lauku ceļu dubļiem? Kurš apmaksā ceļā pavadīto laiku? Izrādās, ka tuvu ne visi dziedātāji un dejotāji tiek uz mēģinājumiem, ja to norises vietas ir tālu no dalībnieka mājām un personīgais transports visiem nav pieejams… Vai līdz nākamajiem Dziesmu un deju svētkiem vietējā kultūras nama vienīgajai vadītājai, kura vienlaikus ir arī apkopēja un bibliotekāre, turklāt arī kurinātāja un dārza kopēja, pietiks spēka izbrist dubļus līdz mūsu kopējai Gaismas pilij? Ar vienu skaistu vasaras novakara koncertu var nepietikt. Gaismas pilij vajadzīgs stipri vairāk ķieģeļu.
Man vēl joprojām prātā stāv šopavasar pieredzētais mazā un skaistā ciematā pavisam tuvu mūsu valsts austrumu robežai. Tā ir robežvieta, par kuru mūsu valsts ierēdņiem vajadzētu īpaši rūpēties, jo tā tik tiešām ir “īpaša režīma zona” – līdz turienei vēl nekad nebija aizkļuvis neviens profesionāls teātris vai orķestris. Arī par Dziesmu svētkiem ciematnieki pat nesapņoja, jo esot pārāk tālu. Nu, sakiet – kā mūsu valstī vispār kaut kas var būt tālu? Es mainīšu mūsu tautasdziesmas vārdus un lūgšu: “Tais, Dieviņi, zelta sētu/ Apkārt manu tēvuzemi.”
