Dancot ieviņu pavadībā 1
Ieviņa tipa ermoņiku būvēšanas un spēlēšanas tradīcija*
Ieviņa tipa ermoņikas jeb ieviņas ir Vidzemei raksturīgs ermoņiku (jeb harmoniku) veids, kas 20. gs. pirmajā pusē bija neiztrūkstošs viesību un danču mūzikas instruments. Šajā reģionā praktiski nebija sastopami citu tipu instrumenti un šādā konstrukcijā veidotie gandrīz nav atrodami citur. Ieviņām ir tembrāli ļoti bagātīga, kupla skaņa. Instrumentus būvēja vietējie meistari, arī mūsdienās tiem visai arhaiska uzbūve ar plēšām, kas līmētas uz koka rāmīšiem, kā arī īpašs pavadījuma klaviatūras mehānisms, kas atļauj ļoti vienkārši tās spēlēt plašā akordu salikumā. Instrumentam ir neparasti krāšņs ārējais izskats ar krāsainām ziedu motīvu uzlīmēm, dekoratīviem reģistru slēdžiem un lielu daudzumu dekoratīvu metāla rotājumu.
Pirmās ermoņikas Latvijas teritorijā tika ievestas 19. gs. 40. gados no Vācijas un Austrijas, un savu unikālo īpašību dēļ – tas ir viegls, skanīgs, ērts, viegli pārnēsājams un viegli apgūstams instruments – ātri kļuva par vienu no svarīgākajiem deju mūzikas instrumentiem latviešu zemnieku un pilsētnieku vidē. 19. gs. beigās Latvijas teritorijā bija pazīstamas dažāda tipa ermoņikas, arī Vācijā populārās ērģeļermoņikas – instruments ar daudziem reģistru pārslēgiem un bagātu tembrālo skanējumu, kas rodas no daudzām vienlaicīgi skanošām mēlītēm. Tieši pēc šo instrumentu parauga Vidzemes meistari sāka izgatavot paši savas ermoņikas, mācoties šo prasmi cits no cita. 20. gs. sākumā par veiksmīgāko un populārāko ermoņiku izgatavotāju kļuva Augusts Ieviņš, no kā, visticamāk, instruments arī ieguvis nosaukumu “ieviņas”. Bet viņš nebija vienīgais – Rīgā un Vidzemes lielākajās pilsētās darbojās daudzi citi profesionāli instrumentu izgatavotāji. Šobrīd ir iegūtas ziņas par vismaz desmit meistariem.
20. gs. pirmajā pusē ieviņas bija neaizstājams deju mūzikas instruments visā Vidzemē. Tās spēlēja gan solo, gan ansamblī – visbiežāk kopā ar vienu vai divām vijolēm, cītaru un bungām. Sava krāšņā izskata un palielās cenas dēļ instruments bija arī simbolisks apliecinājums spēlētāja turībai – pretstatā vijolēm, ko varēja iegādāties arī mazāk turīgie sabiedrības slāņi.
Eksperts Valdis Muktupāvels: “Vispirms izceļams pats meistars Augusts Ieviņš – šā harmonikas veida izgatavotājs, skaistā dizaina radītājs. Skanējuma ziņā ieviņām ir savas īpatnības – plēšas stumjot kopā, skan viens tonis, velkot vaļā – otrs. Tas nozīmē, ka plēšas diezgan ātri jākustina uz abām pusēm, un šādi rodas skanējums ar īpatnējiem akcentiem. Uz ieviņām spēlētai deju mūzikai tas piešķir īpašu pulsāciju. Skaņa ir ļoti bagātīga, jo ieviņām uz vienu toni ir vairākas mēlītes, līdz ar to instruments dod vienu no kuplākajiem skanējumiem akustisko instrumentu vidū.”
*Sauktas arī par Ieviņa ermoņikām, Ieviņām, ieviņām,ieviņš, ermoņikām, ermoņiku, harmoniku, garmošku, dūkām, Ieviņa dūkām (Smiltenes apkārtnē), dūdiņām, plēšiņām.
Ko vērtībai dod tās iekļaušana nacionālajā sarakstā?
Arī pasaulē novērots – ja jau izzūdošu vai pat izzudušu prasmi paceļ starptautiskā līmenī, vietējiem iedzīvotājiem rodas cieņa un interese to saglabāt. Galvenā šāda saraksta nozīme –tas liek atšķirīgi paraudzīties uz it kā pašsaprotamām lietām kādā novadā vai apvidū. Mūsdienu kultūras kontekstā un daudzveidībā kāda prasme varbūt vairs neizpelnās īpašu uzmanību, taču saraksts vietējiem vēsta – jums, lūk, ir šāda vērtība un, ja jūs paši par to rūpēsieties un saglabāsiet, tā būs vērtība visai cilvēcei kopumā. Otrkārt, kā saka eksperte Gita Lancere, valstiska atzinība var kalpot kā arguments, vēršoties pie valsts, pašvaldības, nevalstiskām organizācijām un sponsoriem, lūdzot atbalstu prasmes saglabāšanai un attīstībai. Pirmo iesniegumu apspriešanas gaita ļauj secināt, ka aktivitāte varēja būt lielāka, jo Latvijā ir daudzas interesantas tradīcijas un prasmes, kas būtu godam pelnījušas būt šajā nacionālajā zelta vērtību sarakstā, bet neviens tās nav pieteicis un tādējādi nav izrādījis gatavību uzņemties atbildību par to saglabāšanu.
Dzīve pierādījusi, ka to vai citu sarakstā iekļauto elementu vajadzētu apvienot vienā vērtībā kā, piemēram, Kultūras kanonā iekļauts mirušo ofīcijs un maija dziedājumi. Taču šobrīd likums neļauj likt iesniedzējiem apvienoties, tā ir viņu pašu brīvprātīga lieta.
Nākamā nemateriālā kultūras mantojuma pieteikumu iesniegšana tiks izsludināta 2018. gada janvārī un pieteikumu sagatavošanai tiks dots pusgads laika.
