Smalka, ņirboša pulsācija: 1
Latgales bubyna – rāmja bundziņu – spēles tradīcija*
Latgales mazo bundziņu jeb bubyna spēle ir daļa no tradicionālās mūzikas ansambļa un līdzvērtīgi piedalās muzicēšanā – saviesīgos pasākumos, kāzās, mājas ballēs, mūsdienās – arī koncertdarbībā, festivālos. Līdzīgi citiem ritma instrumentiem bubyna galvenā funkcija ansamblī ir dasišona, pīpaleidzēšona, tomēr spēlei raksturīgā tehnika ar ritmu variēšanu pēc nozīmes padara to tuvāku ansambļa solo instrumentiem. Bubynu varēja piespēlēt kopā ar vijolēm, cimboli, mandolīnu, ģitāru un ermoņikām (20. gs. otrajā pusē akordeonu) dažādās kombinācijās.
Bubyna spēlei raksturīga īpaša tehnika ar nelielu (apmēram sprīdi garu) vālīti – kalatušku –, variējot uzsitienus ar pirkstiem vai delnu, vienkāršus (ar rokas kustību no augšas) un kombinētus (mainot rokas kustību no augšas un apakšas) sitienus ar vālīti un tricinot instrumenta malā iestiprinātos šķīvīšus, kā arī uzsitot pa instrumenta apmali, vai radot čīkstošu skaņu ar īkšķi pret piķoto bubyna ādas malu. Daudzveidīgajā paņēmienu izmantošanā īpaši spilgti atklājas spēlmaņu individuālā maniere un meistarība, iespējams, senāk instruments ticis izmantots veiklības demonstrēšanai, sacensībai starp spēlmaņiem, nevis tikai mūzikas nodrošināšanai. Elementa lietošana vēsturiski fiksēta Daugavpils, Krāslavas, Dagdas, Preiļu, Rēzeknes, Ludzas, Balvu apkaimē. Šobrīd tiešie tradīcijas nesēji – spēles pratēji – ir atsevišķas personas Līvānos, Dagdā, Rēzeknē.
Eksperts Valdis Muktupāvels: “Bubynu sauc gan par sietiņu, gan bundziņām. Tas tiek izmantots ansambļos, gan pavadot solo vijolnieku, gan solo harmoniku spēlētāju. Bubyns ir samērā vienkārši pagatavojams, līdz ar to var būt diezgan populārs, tajā pašā laikā tā spēlē ir daudz smalkumu. Tas prasa zināmu izveicību, lai uzburtu smalku, ritmisku zīmējumu, ņirbošu pulsāciju. Tur tas jaukums, jo ritmiskā pulsācija izceļ mūziku, padara to vieglu un raiti plūstošu.”
* Latgaliski: bubyns, bubna, bubans, rūkas bubyns
