Zelta sešnieks. Atklāj pirmos ierakstus Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā 1
Latvijas Nacionālajā kultūras centrā (LNKC) 12. decembrī notika nemateriālā kultūras mantojuma padomes sēde, kurā tika vērtēti Nacionālajam nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam pieteiktie Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma elementi. Izvērtējot līdz 30. jūnijam iesūtītos pieteikumus, jau otrajā padomes sēdē no 19 pieteikumiem atlasīja deviņus.
12. decembra sēdē no deviņiem pieteikumiem sarakstam tika izvirzīti seši elementi: Psalmu dziedāšana Ziemeļlatgalē (iesniedzējs: Balvu novada pašvaldība); Dziedāšana ar pusbalsu (Balvu novada pašvaldība); Latgales mazo bundziņu – bubyna spēles tradīcija (biedrība “Skaņumāja”); Ieviņa tipa ermoņiku būvēšanas un spēlēšanas tradīcija (biedrība “Skaņumāja”); Mirušo ofīcija (saļmu) izpildīšanas prakse Vaboles un Līksnas pagastā (Daugavpils novada pašvaldība) un Siguldas spieķa darināšanas prasme (Siguldas novada pašvaldība).
Nacionālais nemateriālā kultūras mantojuma saraksts atspoguļo kultūras daudzveidību, apliecina un veicina cilvēka radošumu, zināšanas un prasmes. Tajā ietver vērtības, kuras atzīstamas par valsts aizsargājamu kultūras mantojumu, un kuru iekļaušanai ir, cik vien tas iespējams, plašs attiecīgās kopienas atbalsts un līdzdalība. Reizi gadā blakus līdzšinējām vērtībām sarakstā varēs ierakstīt jaunas – Nemateriālā kultūras mantojuma padome jau tagad ieteikusi no jauna uzlabotā variantā iesniegt knipelētu mežģīņu darināšanas prasmi un izšūto Krustpils tipa villaiņu darināšanas tradīcijas Krustpils novadā.
Kā sarakstā iekļautās vērtības un to nozīmi raksturo iesniedzēji un eksperti?
Līdzinot dvēselei tālo ceļu:
Psalmu dziedāšana Ziemeļlatgalē*
Ziemeļlatgalē, kuras iedzīvotāju lielais vairums pieder pie katoļticības, līdzās baznīcas rituālos praktizētajai mūzikai ir sastopamas ar baznīcas darbību tieši nesaistītas dziedāšanas tradīcijas, kas praktizētas arī bez priesteru līdzdalības. Viena no tām ir Psaļmu (saļmu) dzīduošona – lūgšanas par mirušajiem. Dziedāts tiek no baznīcas lūgšanu grāmatām, kurās, kā zināms, ir publicēts tikai teksts. Melodijas un dziedāšanas veids mutiski pārmantots no paaudzes paaudzē, un līdz ar to, protams, tiek dziedāts no galvas.
Par šī unikālā fenomena pētniecības sākumpunktu Latvijas etnomuzikoloģijā var tikt uzskatīts psalmu dziedāšanas ieraksts Ziemeļlatgalē, ko 1995. gadā Šķilbēnu pagasta Upītē veica Anda Beitāne ar nolūku to iekļaut latviešu tradicionālās mūzikas antoloģijā. Tam sekoja sistemātisks dokumentēšanas un izpētes darbs, ko tūlīt pēc tam aizsāka un joprojām turpina Mārtiņš Boiko.
Psalmu dziedājumiem ir ļoti nozīmīga vieta Ziemeļlatgales tradicionālās mūzikas repertuārā, un šī tradīcija daudzviet dzīva vēl mūsdienās. Parasti tie tiek izpildīti vakarā pirms bērēm, kamēr nelaiķis vēl atrodas mājās – blakus telpā vai saimniecības ēkā. Cits konteksts ir tā dēvētās gadadienas, proti, diena, kad pagājis gads kopš tuvinieka nāves, un piemiņas aizlūgums, ko katru gadu rīko ģimenēs par visiem tās aizgājējiem. Vienreiz gadā saļmas izskan arī baznīcā – Visu dvēseļu dienā 2. novembrī – un kapsētās – kapu svētkos. Mājas apstākļos saļmu dziedāšana parasti notiek dzīvojamā istabā pie galda, kas klāts ar baltu lina galdautu, uz kura stāv aizdegtas sveces un krucifikss, bieži tiem līdzās novietoti arī mājas svētības simboli – rupjmaize un sāls. Dziedāšanu uzsāk un vada galvenā dziedātāja jeb priekšdziedātāja, kurai pievienojas pārējās. Tas prasa daudz spēka. Katrā no 19 Ziemeļlatgales pagastiem, kā arī Balvu un Viļakas pilsētā, ir vismaz viena dziedātāju grupa, kas arī 21. gadsimtā praktizē saļmu dziedāšanu.
Eksperte, profesore Janīna Kursīte: “Psalmu dziedāšanas tradīcija no mācītāja rokām un latīņu valodas pārgājusi tautas valodā un pašā tautā. Tā ir mirušo pieminēšana no cilvēka nomiršanas līdz apbedīšanai un sasaucas ar agrāko tautas tradīciju, tā dēvēto vāķēšanu, kad pie zārka vai blakus istabā, mirušo pieminot un līdzinot viņa dvēselei ceļu no šķīstītavas uz debesīm jeb paradīzi, tika dziedāti psalmi un arī citas garīgas dziesmas, skaitīts Rožu kronis.
Gadījies arī pa kādam vecam vīram, tomēr pārsvarā dziedātājas ir vecas sievas, tradīcijas zinātājas, turētājas un glabātājas. Par tautas kristietības tradīciju to var dēvēt tādēļ, ka dzied latgaliski, gadsimtu gaitā radies noteikts dziesmu krājums un izveidojusies pulcēšanās tradīcija. Tagad rituāls ris pāris stundas, bet kādreiz, pulcējoties pie gara galda, dziedāja visu nakti, skaitot lūgšanas, dziedot psalmus, mielojoties un atkal turpinot dziedāt, šādi kopīgi izdzīvojot un remdējot tuvinieka zaudējuma sāpes. Šī katoļu tradīcija visai Latvijai svarīga arī izloksnes saglabāšanai, jo Ziemeļlatgalē psalmus dzied Ziemeļlatgales izloksnē, bet Daugavpils novadā tās skandēs Dienvidlatgales izloksnē.”
*(Psaļmu (saļmu) dzīduošona Zīmeļlatgolā)
