Vēstures plūdumā gadās it kā pavisam parastas dienas, kam tomēr lemts kļūt īpašām. Tā notika arī ar 1848. gada 24. janvārī, kad kāds celtnieks Džeimss Maršals vietējā bagātnieka Džona Satera zemes īpašumā Kalifornijā vienā no Sakramento upes pietekām pats sev par lielu pārsteigumu pilnīgi nejauši atrada zeltu. 


Lasītākie

“Izārdīs Latviju pa vīlēm!” Soctīklotāji “izceļ saulītē” vecu premjeres ierakstu soctīklos, kas izsauc viedokļu vētru

7 lietas, kas notiek ar ķermeni, ja rītu sāc ar kafijas tasi tukšā dūšā

Kokteilis

VIDEO. “Spļāviens latviešu dvēselēs!” Cilvēkus pamatīgi satracina “Spēlmaņu nakts” priekšnesums

Lasīt citas ziņas

Turpmāko astoņu gadu laikā pār Kaliforniju, ko pirms tam līdzās pamatiedzīvotājiem indiāņiem franciskāņu mūku pamesto klosteru drupu ēnā apdzīvoja ap 14 tūkstošiem pirmatklājēju, fenomenālā ātrumā brāzās zelta drudža neprāta vējš. Līdz ar neskaitāmajiem tūkstošiem no dažādām zemēm un tautām nākušo zelta teļa pielūdzēju tas nesa nepārvaramu disonansi šajā zemē gadu simtos iesakņojušajos dzīves ritmos un tradicionālajās vērtībās. Kalifornija drīz iemantoja slavu kā vieta, kur mēdz piepildīties ikviena slēptākie sapņi. Tos iemiesojot, zelta drudža pārņemtie bija gatavi pārciest itin visu. Pēc dažiem aprēķiniem, no 1848. līdz 1857. gadam Kalifornijā ieguva zeltu 550 miljonu dolāru vērtībā, veidojot gandrīz divus procentus ASV iekšzemes kopprodukta. Vēsturnieks Oskars Luiss aprēķinājis, ka zelta atradnes kaliforniešiem ļāva nopelnīt vidēji desmit līdz piecpadsmit reizes vairāk nekā austrumu piekrastes iedzīvotājiem, pusgada laikā gūstot sešu gadu peļņu. Drudža gados Kalifornijā katastrofāli auga cenas (brendija pudele varēja maksāt pat unci zelta) un zelts bija kļuvis par lētāko preci. Paradoksāli, bet vismaz pirmajā posmā dārgmetālu iegūt bija vieglāk nekā saglabāt. Tāpēc, lai gan šajā laikā Kalifornijā neveica ne iedzīvotāju skaita, ne arī viņu ienākumu uzskaiti, izteikts pieņēmums, ka tikai katrs divdesmitais zelta meklētājs no Kalifornijas atgriezās mājās bagātāks nekā bijis pirms tam.

“Viena no zelta meklētāju īpatnībām bija šausminošais, briesmīgais egoisms, kas savā varā bija sagrābis itin visas dvēseles,” atcerējās aculiecinieks Leonards Kīps.

TV24

Ministru prezidente kategoriski noliedz iespēju “Jaunās Vienotības” politiķiem ieņemt Latvijas Bankas prezidenta amatu

92 gadus vecam sirmgalvim par traģisko avāriju Torņakalnā piespriež trīs gadus un sešus mēnešus cietumā

TV24

Pozņaks: Mēs baidāmies būt atklāti ar sabiedrību un pateikt, ka virs galvas ir trotils

Taču varbūt viņš tomēr nebija pilnīgi objektīvs – jo, pēc citām liecībām, Kalifornija šajā laikā bija mežonīga saules un ziedu, neprātīgu cerību un bezgalīga izmisuma, bet arī neredzētas vīrišķības un bruņnieciskuma zeme, kuras spilgtajā saulē visi dabas un cilvēku raksturu kontrasti daudzkārt pastiprinājās.

Drudža “tēvu” liktenis 


Lai gan vairāku Amerikas veco kapitālu pamati likti tieši Kalifornijas zelta drudža laikos, nevienam no tā “tēviem” – visai efektīgai trijotnei – nebija īpaši laimīgs liktenis. Džons Saters, uz kura zemes atrada cēlmetālu un kura dēls vēlāk dibināja Sakramento pilsētu, bija vācu izcelsmes avantūrists, kurš no dzimtenes aizbēdzis parādu dēļ. Amerikā viņš uzdevās te par franču aristokrātu, te krievu admirāli, te pat karali no Havaju salām. Dēku pilnās dzīves otrajā pusē Sateram tomēr paveicās un par aizņemtu naudu viņš iepirka zemes ap Sanfrancisko, starp kurām bija arī īpašums Sakramento upes ielejā.

Lūk, kā Saters 1857. gada novembrī “Hutchings’ California Magazine” apraksta vēsturisko zelta atrašanas dienu: “Māršala kungs negaidīti ieradās pie manis un teica, ka esot kāda interesanta vēsts, ko viņš vēloties man nodot visā slepenībā. Tad viņš no kabatas izņēma dzeltena metāla gabalus. Viņš teica, ka esot jautājis arī pārējiem ūdensdzirnavu strādniekiem, vai tas tiešām ir zelts, bet tie tikai smējušies un saukuši viņu par traku.” Pēc tam abi atradumu eksperimentāli pārbaudījuši ar aqua fortis metodi, bet pēdējās šaubas, ka tas tiešām ir zelts, turklāt vismaz 23 karātu vērtībā, Sateram izzudušas pēc tam, kad viņš izlasījis garu rakstu par šo tēmu “Encyclopedia Americana”. Jau naktī Māršals devies uz tuvāko pilsētu Kolomu, bet Saters viņam pievienojies nākamajā dienā, pie zeltkaļa likdams sev izgatavot gredzenu ar gravējumu: “Pirmais zelts, atklāts 1848. gada janvārī.” Daži avoti vēsta, vecais avantūrists pēc tam uzaicinājis pie sevis indiāņus, kuriem pēc tradīcijas joprojām piederēja zeme Sakramento upes ielejā, un piedāvājis to no viņiem iznomāt, samaksu dodot graudā – kreklos, biksēs, cepurēs. Saters arī neveiksmīgi sūtījis savu pārstāvi uz Montereju pie gubernatora Meisona ar mērķi iegūt koncesiju derīgo izrakteņu – sudraba un svina – ieguvei. Par zeltu viņš nebildis ne vārda.

“Cik gan liela neveiksme man bija šī pēkšņā zelta atrašana! Tā tikai sagrāva manus daudzās smagā darba stundās un ar dzīvības briesmām gūtos darba rezultātus,” pēc gadiem Saters sūkstījās “Hutchings’ California Magazine”. Toreiz jau bija piepildījušās viņa ļaunākās prognozes, par kuru materializāciju kļuva tūkstošiem nelūgto viesu, kuri pārpildīja viņa zemes. Tajā laikā privātās īpašumtiesības Kalifornijā vēl nebija līdz galam noformulētas, bet pamatiedzīvotāji indiāņi tām nekad nebija pievērsuši lielu vērību. Darbojās meksikāņu likums, pēc kura zelta meklētājam atlika tikai ieņemt kādu zemes gabalu, lai viņam būtu tiesības to izmantot.

Saters vismaz nopelnīja, zelta neprāta laikā spekulējot ar pārtikas un citiem produktiem. Toties daudz vairāk nepaveicās otram Kalifornijas zelta drudža tēvam – Džeimsam Vilsonam Māršalam (1810 – 1885), kuru laikabiedri atceras kā drūmu un vienpatu cilvēku. Pēc zelta epopejas viņš kādu laiku dzīvoja itin zaļi, darīdams vīnu saulainajā Napas ielejā, tomēr drīz jau atkal vēlējās pamēģināt laimi zelta laukos. Šī reize izrādījās neveiksmīga. Māršalam būtu klājies pavisam slikti, ja vien Kalifornijas štats nebūtu viņam ik pa laikam piešķīris nelielu pensiju par īpašiem nopelniem. 1890. gadā vietā, kur Māršals atrada zeltu, atklāja pieminekli, kas nesen atjaunots par godu 200 gadiem kopš zelta drudža tēva dzimšanas.

Neticami, bet veselus divus mēnešus pēc zelta atklāšanas Sateram bija izdevies to paturēt slepenībā. Viss pēkšņi mainījās 1848. gada 12. maijā, kad tirgotājs, vietējās avīzes “California Star” īpašnieks, mormonis Semjuels Brenans (viņu uzskata par trešo zelta drudža tēvu), pēc leģendas, ar zelta smiltīm piepildītu pudeli rokās meties skriet pa Sanfrancisko ielām, saucot “Zelts! Zelts! Amerikāņu upē atrasts zelts!” Var piebilst, ka vēlāk uz kādu laiku viņš kļuva par Kalifornijā bagātāko cilvēku un štata senatoru. Pēc citām ziņām, Brenana daudzmiljonu īpašumus šķiroties krietni papluinījusi viņa sieva. Mūža beigās viņš gandrīz nodzēries, jo bijis pārāk sarūgtināts, ka no visa lielā biznesa pāri palikusi vien neienesīga tirgošanās ar zīmuļiem.

“Zelts! Zelts! Zelts!”

Pēc Brenana paziņojuma sākās īsts neprāts, taču skaļāko starta šāvienu zelta drudzim 5. decembrī deva pats ASV prezidents Džeimss Polks, uzrunā Kongresam apstiprinot zelta atrašanas faktu.

Jau 1848. gada vasarā Sakramento ielejā zeltu meklēja ap četriem tūkstošiem cilvēku, puse – indiāņi. Ik dienu iegūtā zelta vērtība bija līdz 40 tūkstošiem dolāru. Turpmākajos mēnešos no Sanfrancisko, Monterejas, Sonomas, Sanhosē, Santakrusas zelta meklējumos devās gandrīz visi vīriešu dzimuma iedzīvotāji. Bet avīze “California Star” paziņoja par savu slēgšanu: “No mums ir aizgājuši visi – gan lasītāji, gan žurnālisti. Visā valstī no Sanfrancisko līdz Losandželosai, no okeāna piekrastes līdz Sjerranevadas kalniem dzird tikai vienu dvēseli satricinošu kliedzienu: “Zelts! Zelts! Zelts!”” 1848. gada vasarā zeltu atrada vēl vairākās vietās, entuziastu sparu pastiprinot.

ASV jūras spēku virspavēlnieks Klusajā okeānā, kurš pats nebija spējis turēties pretī zelta valdzinājumam, ziņoja kara ministram: “Nav nekā skumjāka par mūsu situāciju augšējā Kalifornijā, kuras cēlonis ir zelta drudža neprātīgās sekas. Tomēr sūtīt armiju uz turieni būtu bezjēdzīgi, jo visi karavīri tāpat tūlīt dezertētu.”

1848. gada vasaras beigās zelta neprāts bija pārņēmis arī pārējo Ameriku, bet oktobrī Sanfrancisko ostā stāvēja 30 kuģi, kuru kapteiņi bija zaudējuši pēdējās cerības atrast ekipāžas locekļus, kas bija devušies izmēģināt laimi Sakramento ielejā. Drīz vien pa dažādiem ceļiem – pa jūru, pāri kalniem, pa sauszemi cauri indiāņu zemēm (visbīstamākās bija savstarpēji karojošās apaču un komanču ciltis) – Kalifornijas virzienā sāka plūst laimes meklētāji no visas Amerikas, kā arī pārējās pasaules. 1855. gadā Kalifornijā strādāja 120 tūkstoši zelta drudža pārņemto, no kuriem 20 tūkstoši bija ķīnieši.

Pēc dažiem aprēķiniem, lai dotos ceļojumā uz apsolīto zemi, bija jārēķinās vismaz ar 750 dolāriem. Pats lētākais maršruts – vismaz mēnesi ilgais ceļojums ap Horna ragu – 1849. gadā vien izmaksāja 250 – 400 dolāru. Bet vēl taču vajadzēja iegādāties ekipējumu, apģērbu, kā arī bija jānodrošinās vismaz ar kādu naudu pirmajam laikam Kalifornijā. Pēc zelta meklētāju piezīmēm var secināt, ka liela daļa ceļam vien iztērēja tūkstoš dolāru un vairāk, bet pusei, ierodoties galamērķī, vispār vairs nebija graša kabatā. Arī tālajā ceļā dzīve sita augstu vilni – no Francijas un Dienvidamerikas uz Sanfrancisko kuģoja publiskie nami pilnā sastāvā ar Madame priekšgalā. Puritāņi no Jaunās Anglijas uz netikumīgām izpriecām skatījušies šķībi, laiku pavadot lūgšanās ar Bībeli rokās. Savukārt tie, kuri bija izvēlējušies sauszemes ceļu, kā drūmu biedinājumu atcerējās Džeika Donnera komandas nelaimīgo likteni 1846. gadā, dodoties pāri Sjerranevadas kalniem. Negaidīti sākoties sniegputenim, gāja bojā puse no 87 ceļotājiem, bet pārējie izdzīvoja vien tāpēc, ka kļuva par cilvēkēdājiem.

Portrets interjerā 


Lūk, kā izskatījās tipisks zelta neprāta pārņemtais: “Viņa bārda un ūsas, kas nav griezti vairākas nedēļas, norāda uz to, ka ziepes un skuveklis ir kalnos bezjēdzīgas lietas. Viņa platmalu cepure ar apaļu zemu virsu liecina, ka viņš ievēro Kalifornijas modi. Viņš zina, ka sarkanais flaneļa krekls jāmazgā ne biežāk kā reizi mēnesī. Viņa notašķītās zemes krāsas bikses ir itin kā speciāli radītas šim klimatam, bet par kāju lielajiem pirkstiem, kas gluži kā vardes rēgojas no saplēsto zābaku purngaliem, liekas, ka tie pastāvīgi kaut ko izspiego.” Jāpiebilst, ka 1853. gada martā ar dažādu galantērisku labumu kravu Sanfrancisko ieradās Levī Strauss. Nostāsti vēsta, ka, visu veiksmīgi pārdevis, viņš no pāri palikušā buru auduma pašuvis bikses, kas praktiskuma un izturības dēļ guvušas negaidītu popularitāti zelta meklētāju vidū.

Lai ielejā ierobežotu svešzemnieku – it sevišķi čīliešu, ķīniešu un meksikāņu – pieplūdumu, 1850. gada 13. augustā dienas gaismu ieraudzīja likums, paredzot, ka ikvienam jaunpienācējam, kurš vēlas aizņemt zemes gabalu, ik mēnesi jāsamaksā 20 dolāru nodoklis (vēlāk to samazināja līdz trim dolāriem). 1851. gadā kāda čīliešu un meksikāņu grupa dažu mēnešu laikā bija atradusi zeltu pusmiljona vērtībā. Bet cik daudz bija tādu, kas raka un raka, bet nepaveicās! Atradnēs nelaba slava bija kādreizējiem katordzniekiem, kas uz Amerikas krastiem devās no Austrālijas, un īriem, kurus uzskatīja par dzērājiem un trača cēlājiem. Bet, piemēram, pret vāciešiem izturējās ar cieņu, jo uzskatīja viņus par gudriem, bet franči bija izpelnījušies vieglprāšu slavu.

Skumja zelta drudža vēstures lappuse saistīta ar pamatiedzīvotāju indiāņu iznīcināšanu, kas pieņēmās spēkā, viegli pieejamā zelta rezervēm izsīkstot. Izrēķināšanos un epidēmiju dēļ Kalifornijā dzīvojušo indiāņu skaits saruka no 150 tūkstošiem 1845. līdz 30 tūkstošiem 1870. gadā, turklāt lielākā daļa gāja bojā zelta neprāta laikā.

Zelta meklētāju vidū, pēc laikabiedru atmiņām, bija ne vien dažādu tautību, bet arī atšķirīgu tikumu ļaudis – avantūristi, bijušie noziedznieki un dažādas citas personības ar tumšu pagātni. Visa šī raibu raibā kompānija dzīvoja nometnēs gluži kā karavīri. Vieni, ietinušies segās, gulēja rupji darinātās teltīs, citi – koku pavēnī, pagalvim izmantojot paši savus zābakus. Viņu dienas gaitas parasti sākās jau ap četriem no rīta.

Ēdienkartē bija maize, žāvēta brieža gaļa, lēcas, dažreiz pankūkas vai kāds medījums. Nereti gadījās, ka vienu un to pašu trauku lietoja zelta skalošanai, veļas mazgāšanai, mīklas jaukšanai un vēl mūļa barošanai. Smagais darbs, sijājot smiltis, ceļot ūdens aizsprostus, rokot kanālus, ilga līdz tumsai. Tad nometnē iedegās ugunis un visi sēdās pie ugunskuriem.

Sestdienu vakaros daudzās nometnēs notika dejas, bet svētdienās apzinīgākie veica mājas darbus, toties pārējie devās uz tuvējiem krogiem, lai kristu dzērienu un spēļu dēmonu apskāvienos. Pēdējā pielūdzēji esot bijuši tieši meksikāņi, kuri uzskatījuši – zelts radīts, lai spēlētu, sudrabs – modīgu drēbju pirkšanai, bet varš – lai paēstu.

Kungu goda kodekss un dāmu karjera

Taču lielākais prieks un pārsteigums zelta meklētājiem bijis, ja nometnē ieradās daiļā dzimuma pārstāves. Līdz mūsdienām nonākušas atmiņas, ka viņas uzņemtas ar teju reliģisku pielūgsmi. Toreiz vēl civilizācijas tikko skartajā zemē, kurā vīrietim ik brīdi nācās saskarties ar tik daudzām dzīvības briesmām, sieviete varējusi ceļot pilnīgā drošībā. Ja tomēr gadījušies nepatīkami starpgadījumi, tas nozīmējis, ka tuvumā nav bijuši amerikāņi.

Meitenēm no labām ģimenēm, kas devās uz Kaliforniju līdzi tēviem, brāļiem un vīriem, dzīve nebija viegla.

“Šeit nav ne avīžu, ne baznīcu, ne teātru, ne iepirkšanās, ne vizīšu, ne tenkošanas pie tējas tases, ne sapulču, ne baļļu, ne pikniku, ne šarāžu, ne pēdējās modes,” tik garu pretenziju sarakstu var lasīt kādas jaunas dāmas vēstulē. Nereti gadījās arī, ka nedaudzās jaunās sievietes labāk izvēlējās “karjeru” tuvējos salonos vai publiskajos namos, nevis dzīvi nometnes saspiestībā.

Laika gaitā morāles principi nometnēs mainījās ne uz labāko pusi, taču sākumā, kad dārgmetālu vēl varēja atrast tik viegli, ka tā krājumi šķita neizmērojami, meklētāju vidū cieņā bijuši godīguma un džentlmeniskuma likumi. Ja kādam pietrūcis naudas, viņš varējis to palūgt pirmajam pretimnācējam, kurš savukārt bijis drošs, ka nauda noteikti tiks atdota. Tā kā centrālā vara bija tālu, likumus noteica meklētāji paši, risinot konfliktus vai nu ar arbitrāžas, vai ieroču starpniecību (personally and violently).

Pirmajos gados nebija nekas īpašs dienā nopelnīt līdz pat 500 vai tūkstotim dolāru (šis skaitlis jāpareizina ar 24), taču šī nauda aizplūda kā smiltis caur pirkstiem – krogos, kāršu spēlē, mīlas priesterienēm, pērkot dārgus zirgus vai arī drēbes pēc pēdējās meksikāņu modes. Pat visticīgākie cilvēki nometnēs jutušies, it kā Dievs būtu viņus atstājis, jo nebija ne dievkalpojumu, ne lūgšanu. Dzīve bija ļoti dārga – kad zelta krājumi vairs nebija tik viegli pieejami, nevienam nebija noslēpums, ka tirgošanās ar pirmās nepieciešamības precēm, ārsta prakse, pat veļas mazgāšana un citas līdzīgas nodarbes ir daudz ienesīgākas par zelta meklēšanu. Parasta lāpsta maksāja desmit dolārus, sveces – dolāru gabalā, bet kaut kāda “nejēdzīga ruma pudele no Jaunās Anglijas” – astoņus dolārus.

Grēcīgās zelta pilsētas

Jau pēc dažiem gadiem gluži kā sēnes pēc lietus ap zelta meklētāju nometnēm saradās pilsētiņas – Stoktona, Sonora, Hengtauna (mūsdienās – Pleiservila), Džeksonvila, Mariposa, Vivervila, Sakramento. Katra no tām brīvdienās, ierodoties vairākiem tūkstošiem izpriecu un baudas izbadējušos vīru no tuvējām atradnēm, pārvērtās par milzu izklaides centriem zem klajas debess. Piemēram, grēcīgajā Sonorā nebija baznīcu, vienīgie zvani, kas tajā skanēja svētdienu rītos, nāca no tirgotavām. Toties spēles galdi kopš 1849. gada vasaras tur atradās tieši uz ielas. Nedēļas nogalēs Sonorā parasti notika koridas, bet restorāni vai lūza no izsmalcinātu ēdienu pārpilnības.

Šīs iedzīvotāju nacionālās piederības ziņā raibās pilsētiņas četri saloni bija pārvērtušies par īstiem miesas izpriecu tempļiem. Par naudu tur varēja iegūt visu – gan dzērienus, turklāt ne sliktākā izvēlē kā lielajās pilsētās, gan krāšņo baltās muslīna kleitās un zīda zeķēs tērpušos meksikāņu sinjoritu labvēlību.

Laikabiedrs atceras: “Pie mums nebija sievu, tikai vienas vienīgas mīļākās un brīvas sievietes.” Pēc šādā iestādījumā pavadīta fandango (saviesīga sarīkojuma) bija jāpriecājas, ja tika cauri ar veselu ādu, jo nebija retums, ka sakarsušie prāti laida darbā nažus un šaujamos.

Šāda bezdievīgi jautra, kaut arī ikdienā ārkārtīgi smaga un bīstama dzīve zelta teļa aizbildniecības pavēnī nevarēja turpināties mūžīgi. Jau 1851. gadā meklētājiem kļuva skaidrs, ka vieglā zelta laiki ir beigušies. Turpmāk dārgmetāla dzīslas varēja atrast tikai granīta slāņos Kalifornijas ziemeļu atradnēs. Lai no tām iegūtu zeltu, bija vajadzīgs dārgs aprīkojums, īpašas mašīnas, kas parastam zelta sijātājam nebija pieejamas. Nu Kalifornijas zelta atradnēs bija pienācis lielo kompāniju laiks, kas cēlmetālu ieguva rūpnieciskiem paņēmieniem. Taču zelta neprāts bija Kaliforniju uz mūžiem izmainījis – no mežonīga rietumu nostūra tā aizvien vairāk pārvērtās plaukstošā teritorijā, kurā 1860. gadā jau bija 380 tūkstoši iedzīvotāju, indiāņu viņu vidū gan bija palicis ļoti maz. Mūsdienās Kalifornijā mitinās 38 miljoni cilvēku, turklāt, pēc 2011. gada aprēķiniem, ja Kalifornija būtu valsts, tā būtu astotā lielākā pasaules ekonomika. Kalifornija uz laikiem ir ieguvusi apzīmējumu Zelta štats un tās devīze joprojām rakstāma vienā vārdā “Eureka” (Atradu)!