Zelta laulībām savs spožums 0
“Viņš ir lielisks cilvēks! Sirsnīgs, izpalīdzīgs un ģimenei uzticīgs.” Cik vienkārši, taču nozīmīgi vārdi! Ne jau bieži dzirdam šādu personības raksturojumu, tāpēc ir dubults prieks Rojā satikt tieši tādu pāri – Antoniju un Laimoni Megņus, kuri laulībā nodzīvojuši jau piecdesmit gadus.
“Ar savu izredzēto iepazinos drauga jubilejā. Pie galda patālāk no manis sēž viena tāda izskatīga jaunkundze ar brillītēm, nodomāju, ka droši vien kāda skolotāja… Kā lai tādai pievērš uzmanību? Ilgi nedomājot, paķēru no salduma trauka šokolādes konfektes un… metu viņai. It kā neveikla situācija, taču jaunkundze mājienu saprata. Saruna pēc sarunas, līdz pamazām mūsu attiecības nostiprinājās. Rudenī iepazināmies un jau pavasarī apprecējāmies. Nākamajā rudenī mūsu ģimenē pieteicās dēls Uģis, pēcāk – arī meita Aiga. Mums ir lieliski bērni – Uģis dzīvo Tukumā, Aiga tepat Rojā, strādā pašvaldībā par galveno grāmatvedi,” gandarīts Laimonis Megnis, kuram šī gada jūnijā apritēja astoņdesmit gadu.
Megņu ģimene Rojā ir ienācēji, Laimonis uzaudzis “Akmeņu” mājās Talsu novada Vandzenes pagasta Uguņos, kas atrodas netālu no Kaltenes. Bērnība nav bijusi rožaina, gājis līdzi mammai ganos, iepazinis vai visus smagos lauku darbus. Uz skolu kājām bijis jāmēro piecus sešus kilometrus garš ceļš. Kā jau īsts puika bērnībā bijis draisks – atstāts pēc stundām, esot mucis prom pa skolas jumta logu. Ne jau aiz ļauna prāta izjokojis arī vācu valodas skolotāju, galda atvilktnē ieliekot dzīvu peli. Padomju armijā dienējis Lietuvā, Kauņā, – bijis tiltu būvētājs, sapieris. “Kļūdīties var tikai reizi! Armijā mācības noritēja šādi – viena grupa dienā izvietoja mīnas, otra naktī tās atmīnēja. Vienreiz uzkāpu uz mācību mīnas, trieciens bija pamatīgs,” atceras Laimonis. Pastāvīgās darba gaitas uzsācis akmeņu bāzē – bijis akmeņu drupinātāja operators, pēcāk apguvis ekskavatorista profesiju. Vēlāk strādājis zvejnieku kolhozā “Banga” par torņa celtņa operatoru. “Ko gan visu neesmu uzcēlis! Ciema padomes ēku, veikalu “Tops”, vietējo stadionu,” viņš stāsta. Ne jau velti godprātīgajam un čaklajam vīram savulaik Rojā piešķirts dzīvoklis.
Laimoņa dzīvesbiedre Antonija ir no Tiņģeres. Rojā strādājusi zivju cehā, vērusi zivis kūpināšanai, likusi kārbās, vārdu sakot, veikusi dažādus darbus. “Lai sāktu kopdzīvi, svarīgi atrast īsto cilvēku. Man laimējās, ka dzīvesbiedrs ir uzticīgs, gadīgs un ļoti labs. Ir tāda anekdote: “Meitenes, nekad neprecieties ar vīrieti, kam ir zelta rokas! Jums nekad nebūs nekā jauna, jo viņš, nelietis, visu salabos!” Laimonis ir kā instrumentu lāde – nav tādu darbu, ko viņš nespētu veikt! Tas ir vīrieša cienīgi! Nav jau arī peļami, ja dzīvo saimnieciski un taupīgi, jo abi esam pensionāri. Nauda vajadzīga visam, arī veselības stiprināšanai,” saka Antonija, kura par savām veselības problēmām nemēdz sūroties, vien atklāj, ka vingro un nūjo, bet uzmanīgi, jo sirds sākusi mest kūleņus. Viņa regulāri palīdz citiem senioriem – katru trešdienu dodas uz Rojas invalīdu biedrību, kura atrodas novada sociālā dienesta multifunkcionālajā centrā “Strops”.
“Šajā biedrībā ir vairāki desmiti pensionāru, bet es jau četrus gadus tur esmu kuratore. Nereti ejam mājās pie vientuļajiem, apsveicam svētkos, vienai kundzei reizi mēnesī vedu produktus. Apkopšanas darbus gan neveicam, taču palīdzam socializēties – svarīgi, lai viņiem būtu kāds, ar ko sarunāties. Cilvēks jau nav vientuļa sala!” domā Antonija Megne. Biedrībā seniori var izkopt savu talantus – viens ada, tamborē, otrs – apglezno vai šuj, cits nodarbojas ar kulināriju vai floristiku. Rojas novada senioriem ir iespēja arī piedalīties sportiskās, izglītojošās un praktiskās nodarbībās, kā arī būt dažādos tematiskos pasākumos. “Nesen ar Laimoni jaunajā Rojas brīvdabas estrādē noskatījāmies Nacionālā teātra izrādi par Čikāgas piecīšiem. Viņu dziesmas vienmēr iesilda sirdi!” viņa saka.
Megņiem jau ir divi pieauguši mazdēli, viens no viņiem precējies, un gaidāms ģimenes pieaugums. Abi mazdēli savam opītim astoņdesmitajā dzimšanas dienā bija izgatavojuši jubilejas avīzes speciālizlaidumu “Laimonis”, un viens no viņiem – Mārcis – tajā ierakstījis: “Lai nu kurš vectēvs, bet manējais ir uz visiem 1000%!”
